Es varētu sākt ar apgalvojumu, ka “Kāpņu pilsēta”, iespējams, būs mana gada Top3 grāmata. Vai to, ka tikpat iespējams ir tas, ka Roberts Džeksons Benets kļūs par vienu no maniem mīļākajiem autoriem. Bet, lai apliecinātu šo apgalvojumu patiesumu vai maldus, jāsagaida gada beigas, lai savilktu bilanci, un man ir jāizlasa vēl kāda viņa sarakstītā grāmata. Tikmēr es varu izteikt citus apgalvojumus, kas ir patiesi šobrīd (subjektīvi) – latviskajam grāmatas izdevumam ir tiešām skaists vāks (kas turklāt liek mazliet lauzīt galvu – vai tā ir roka? Vai tās ir kāpnes?). Un tam ir tik labs tulkojums, ka es šobrīd svārstos starp vēlmi izlasīt nākamo sērijas grāmatu angliski, jo tā ir dabūjama tūliņ, un vēlmi tomēr sagaidīt latvisko tulkojumu. Mani neizmērojami priecē, ka sāk sadzīt rētas, kas gūtas gadsimtu mijā, lasot tos šaušalīgos tulkošanas mēģinājumus, kas mani uz daudziem gadiem atbaidīja no latviski izdotās literatūras. Ar cieņu paklanos Viļa Kasima virzienā par lielisku darbu.
Tas pirmais apgalvojums par Top3 ir iespējamība tādēļ, ka, lai gan nešauboties lieku šai grāmatai 5 no 5, tās patiesā kvalitāte slēpjas pārdomās, uz kurām tā uzvedina. Jā, tā ir arī labi uzrakstīta, tajā nav traģisku sižeta feileru un arī beigas nav sačakarētas vai lieki izstieptas, kamēr autors izdomās, ko īsti iesākt. Nu ok, vienīgi dievību izcelsmes jautājums uz visa tā fona likās dikti novienkāršots. Runājot par tematiku – visi mēs zinām zelta likumu – uzmanīties, ar ko apspriest sensitīvās tēmas – politika, reliģija, sekss, nauda. Šeit ir papilnam un bez aiztures par reliģiju – dievu izcelsmi, mūsu bailēm no tiem, mītiem, dievību spēju apšaubīšanu, reliģisko fanātismu un tā sekām. Tāpat arī par visur aktuālo politiku, ar kuru roku rokā soļo uzticamās draudzenes Korupcija, Birokrātija un Visatļautība (atliek vien iedomāties par tām priedēm), komiteja uz komitejas, tukša muldēšana utt. utjpr. Un viss tik pazīstami…
Politiskie instinkti dažādās valstīs varbūt izpaužas atšķirīgos veidos, taču zem pompozitātes un ceremonijām visur slēpjas vienas un tās pašas preteklības.
Sākumā es nebiju īsti droša, vai šī grāmata man patiks – daudz izdomātu notikumu un nosaukumu ar mājienu Krievijas (Bulikova, bet kāpēc ne – Buļikova? Būtu ierastāk.) un Indijas (Šaipūra) virzienā. Ir grāmatas, kurās visu šo apzīmētāju kļūst par daudz un bez detalizēta grafika blakus ir grūti izsekot, kas ir kurš. Bet šeit iejušanās jaunajā pasaulē notika visai organiski. Un tad vēl, protams,“Prometeja” Feisītī publicētais ķircinātājs, kuru izlasot, vairs nebija jādomā, vai turpināt. Jo, ja cilvēks prot šādi virknēt vārdus, tad man nav šaubu par kvalitāti:
Milža skatiens bija neticami, necilvēcīgi nedzīvs, taču sievietes acis ir tieši pretējas – tās ir lielas un maigas, un tumšas kā dziļas akas, kurās peld daudz zivju. Sieviete pasmaida. Smaids nav nedz patīkams, nedz arī nepatīkams, tas ir kā smalks sudraba šķīvis, kas tiek izvilkts par godu kādam īpašam gadījumam, tad nospodrināts un atlikts iepriekšējā vietā.
Autora attēls no goodreads.com profila
Mēģinot turpināt izvairīties no grāmatas satura izklāsta (ja sākšu, tad noteikti kko nomaitekļošu gluži neviļus), pievērsīsimies autoram – Robertam. Viņa attēls varētu likt domāt, ka viņš ir tīrākais eņģelītis. Bet, ielasoties grāmatā, man sāka rasties jautājumi – ko tieši viņš ir mācījies skolā, ka cilā šitentādas tēmas? Un nejaukais Gūglis man šoreiz galīgi negribēja palīdzēt ar faktiem. Atradu tikai kādu visai interesantu interviju, no kuras neuzzināju, ko viņš ir mācījies, bet uzzināju, ka viņa darba lauks ir spekulatīvā fikcija. Tāpat viņam ir visai plašs blogs savā mājaslapā, bet pagaidām tur tikai bišķiņ iebāzu šņukuru. Turpināšu izmeklēšanu. Citu viņa grāmatu apraksti liek domāt, ka tās būs “dark and twisted stuff” tieši manā gaumē.
Kāda jēga nogalināt cilvēkus, ja tā vietā var likt viņiem izskatīties kā nekompetentiem muļķiem?
Ok, beidzot mazliet par sižetu. Bulikova ir kādreizējais Kontinenta centrs. Un Kontinents ar savu dievu palīdzību reiz visai brutāli iekaroja un apspieda apkārtējās valstis līdz tās kolonija Šaipūra sacēlās, nogalināja Kontinenta dievus un paši kļuva par apspiedējiem. Stāsts sākas ar to, ka Bulikovā tiek noslepkavots Šaipūras vēsturnieks un notikušo izmeklēt ierodas īpašā izmeklētāja Šara kopā ar savu vēl īpašāko “sekretāru” Sigrudu. Tomēr Bulikova ir vēl īpašāka ar to, ka tajā vēl ir saglabājušās bijušo dievību maģijas pēdas un ne viss ir tāds, kādu to saredz acs. RJB ir uzbūris niansētu stāstu par apspiestajiem un apspiedējiem, par lomu maiņu, par naidu un dusmām simtiem gadu garumā, par vēsturi un tās sagrozīšanu pēc vajadzības (visi zinām, kā to dara!).
Man šķiet, ka vēsturniekiem jābūt patiesības glabātājiem. Mums jāsaka viss, kā ir – godīgi un bez ļauniem nolūkiem. Tas ir labākais, ko varam veikt.
RJB ir radījis galvenos varoņus, kas nav nedz skaisti, nedz iznesīgi, tomēr daļa stāsta ir arī par to, ka “visas pasaules radības ir piedzīvojušas kaut īsu, kaut niecīgu mīlestības brīdi.” Tieši šī cilvēcība, zaudējumi un vilšanās otrā vai apkārtējā pasaulē padara viņus tik īpašus, ne tik daudz fakts, ka šie varoņi neizskatās kā ierasts varoņteikās – Šara ir maza auguma, kaulaina un biezām brillēm, Sigruds – milzīgs, nerunīgs vienacis skandināvs. Un tad vēl ir Bulikovas gubernatore Mulagēša, kas ir pretstats visam maigam, jaukam, sievišķīgam, tomēr ir tik sasodīti forša! Šī grāmata kaut kā ļoti personiski mani uzrunāja un jā, mazliet salauza manu sirdi, bet es te nevaru teikt, kurās vietās tieši, jo tad sanāks maiteklis. Visumā – skaisti un gudri. Palutiniet sevi.
Aizmiršana ir kaut kas ļoti skaists. [..] Lai kāpurs varētu kļūt par tauriņu, tam jāaizmirst savas kāpura dienas. Tad notiks tā, it kā kāpurs nekad nebūtu bijis un tauriņš būtu bijis vienmēr.
5/5
Izdevējs: Prometejs
oysternotes 