Monthly Archives: jūnijs 2016

Lasīšanas maratons. 7. dublis. “April Queen”

Standarta

Aprīlis sanāca totāls feileris. Vispirms iesāku Lindsey Davis grāmatu “The Ides of April, kuras notikumi risinās Senajā Romā un kuras galvenā varone Flāvija ir tāds kā senlaiku privātdetektīvs. Problēma bija tajā, ka nespēju noticēt nevienam vārdam, tā nu šo garadarbu pametu un ķēros pie nākamā varianta – Douglas Boyd “Eleanor: April Queen Of Aquitaine” – par leģendāru 12. gs. personību – Akvitānijas Eleonoru, kas pusaudzes gados pēc tēva nāves mantoja bezmaz pusi Francijas, tādēļ ātri vien tika apprecināta ar neko mazāk kā pašu Francijas karali Luiju VII. Augusi dienvidu pusē starp trubadūriem un dziesminiekiem, Eleonora tā laika Parīzei un arī savam vīram, kas bija cerējis uz mūka karjeru (ko sabojāja brālis, kas nolika karoti), bija stipri par brīvdomīgu. Par visiem viņas trakajiem piedzīvojumiem krusta karos un karaļu gultās es vēl neesmu lietas kursā, jo, lai gan grāmatas apraksts ir visai kārdinošs, valoda ir pasausa, un grāmata ir piebārstīta ar miljons faktiem un paralēlu, it kā būtisku apstākļu un personu aprakstiem, kas mani brīžiem sagarlaiko līdz tam, ka es vnk šito pametu un paņemu lasīt kko citu. Un tā kā jau ir jūnija beigas… Tad atzīstu šo par pagaidu sakāvi.

Romantiskais kino – jūnija izlaidums

Standarta

“Pirms atkal tiksimies” (Me Before You)

Jau kopš pirmā brīža, kad uzzināju par šīs filmas tapšanu, es sūdzējos visiem, kas bija gatavi klausīties, cik nepiemērota izvēle Lū lomai ir Emīlija Klārka. Jo viņa taču ir pūķu meitene, viņa nevar tagad ņemt un tēlot kkādu čiepiņu no mazpilsētas utt. Un nemaz nerunāsim par to, ka filmas vienmēr sabojā grāmatas materiālu. Tāpēc es cenšos ievērot vairāku gadu intervālu starp grāmatu un filmu. Tikai tā es varēju bez sūkstīšanās noskatīties, piemēram, “Ēd, lūdzies, mīli”. Filma “Viena diena” vēl gaida savu kārtu. Grāmata “Pirms atkal tiksimies” uz mani atstāja pārāk paliekošu iespaidu (kura rezultātā tapa viens no pirmajiem bloga ierakstiem), un es atsacījos ticēt, ka filma varētu pievilkt kaut cik tuvu grāmatas līmenim.

Kas mani pārliecināja tomēr šo noskatīties? Kolēģes pozitīvais vērtējums un fakts, ka tajā Lū sportisko draudziņu tēlo Metjū Lūiss (Nevils no HP). Tiem, kas nezina par ko stāsts – Lū ir koša mazpilsētas meitene, kas pieņem darbu kļūt par laika kavētāju jaunam vīrietim ratiņkrēslā. Tas, kas sākas kā tikai darbs – parūpēties, lai ar Vilu (Sems Klaflins) nekas slikts nenotiek, pāraug vēlmē padarīt viņa ikdienu priecīgāku un parādīt viņam, ka dzīvē vēl arvien ir lietas, ko izbaudīt. Un beidzas ar izmisīgu cīņu ar laiku un paša Vila vēlmi atteikties no šādas eksistences.

Ko lai saku? Filma ir burvīga un ļoti gaiša par spīti skumjajai tēmai. Emīlija Klārka – izcila! Un kaucu kino gandrīz tikpat traki kā lasot grāmatu. Ejot uz filmu domāju – es taču visu sižetu zinu, gan jau noturēšos. Kā tad, ka noturējos. Pietika Vilam drusku parunāt monologu kā man sākās straumēšana. Visumā, protams, grāmatas materiāls ir noīsināts. Dažas lietas gluži viegli var nocirpt, bet žēl, ka noņēma arī stāstu par Lū motivāciju palikt mazpilsētā un to, kā Vils palīdzēja viņai pāriet uz nopietnāku literatūru par dzelteno presi. Un arī viņas draudziņš Patriks tika padarīts ļoti viendimensionāls, lai gan grāmatā bija izteiksmīgāks. Savukārt jaudīgāka loma ir sanākusi Vila kopējam Neitanam. Pieņemu, ka šī filma nonāks manā romantisko vakaru DVD plauktā atkārtojumiem. Jā, mums meitenēm patīk paraudāt. Es pat varētu drosmīgi minēt, ka vīriešiem, kas šo filmu skatīsies, varētu būt saprotams Vils un viņa motivācija.

8/10

Vēl arvien pieejama kino formātā

“The Dressmaker”

Šī filma līdz mūsu kinoteātriem nenonāca, tāpēc es par to zināju tikai apmēram, un pēc pozitīva ieteikuma grāmatu klubā visai drīz ķēros tai klāt. Kā jau zināms, reizēm esmu visai neuzmanīga (jo cenšos izvairīties no maitekļiem), tāpēc biju svēti pārliecināta, ka šī būs totāla chick-flick. Ha! Romantiskā līnija tur, protams, ir, bet ne visai pārliecinoša, un arī ne visai svarīga sižetam. Tillija (superīgā Keita Vinsleta) pēc daudzu gadu prombūtnes atgriežas savā dzimtajā miestā Austrālijas laukos (kas tiešām ir miests ar vienu ielu), lai noslēgtu rēķinus ar pagātni. Viss, protams, nav pavisam vienkārši. Iemesls, kāpēc šī filma man ļoti patika, ir tas, ka tā mani totāli pārsteidza nesagatavotu. Bija pāris izcilas WTF vietas. Un, lai gan izpaliek ticama romantiskā līnija (par spīti Līema Hemsvorta izteiksmīgajam puspliknim), šis ir kolorīts stāsts par mazajiem pīļu dīķiem, kur ir sava hierarhija, notiek nemitīga bāšanās citu dzīvēs (jo savās jau nekā tik aizraujoša nav), kurai par spīti ir gana noslēpumu, kas slēpjas aiz slēgtām durvīm no ārpuses tik glaunajās mājās, par nepiedošanu, tenkām un atriebību. Un tās kleitas!!! (It sevišķi labs ir skats, kad pilnīgā nekurienes centrā stāv lauku madāmas Parīzes smalkākā stila kleitās.) Koņčiņa!

8/10

 

“Love, Rosie”

Tā kā līdz šim es neko nezināju par Semu Klaflinu, nolēmu noskatīties kādu agrāku filmu ar viņa piedalīšanos. Stāsts ir par Roziju (Lilija Kolinsa) un Aleksu (Sems Klaflins), kas ir labākie draugi jau kopš bērnības. Nu jā, un tas, protams, traucē abiem saprast, ka viņi ir arī kas vairāk. Tāpēc ir jāpaiet visai daudz gadiem, lai šie abi cilvēki atkal nonāktu viens pie otra, nu jau gudri un pieauguši. Filma ir ļoti jauka, bet, protams, iepriekšparedzama. Mani personiski gan dzīvē, gan mākslā kaitina, kad cilvēki paši sev čakarē dzīvi, piemēram, pašlepnuma vai tml. iemeslu dēļ, bet nu 12 gadus, 2 laulības un 1 bērnu vēlāk filmā viss beidzas tā kā vajag. Visumā mīlīgs stāsts, ar jauku humoru un feiniem aktieriem. Ak jā, un ar MSN Messenger! OMG, es tak kādreiz arī tādu aktīvi lietoju!

7/10

“Is it summer yet?” jeb maija pārskats

Standarta

“Pavasaris” ir pārciests, baltās kājas ir parādītas saulē, varam gaidīt Jāņu lietu un vīstīšanos pufaikās pie griliem, ugunskuriem un citām apkures ierīcēm. Maijs sanāca aizdomīgi ražīgs, ja nu vienīgi kino nē, jo tur nekas mani nespēja uzrunāt.

  1. Džeralds Darels – Tiešā trāpījumā. 3/5. Pārstāsts par to, kā tika filmēts TV raidījumu cikls “The Amateur Naturalist”. Daži interesanti stāstiņi, bet pārsvarā nekas tāds sevišķs. Viena epizode gan mani labi izklaidēja. Man ir tāda teorija, ka katram cilvēkam ir galvā savs putns, ar kuru viņš vai nu sevi asociē vai vnk šis putns ir sirdij tuvāks. Kam tur žagata, kam pāvs vai gulbis. Kam tur vnk kāds klusi kūko. Manējais putns ir Atlantijas tuklītis. Tāpēc apraksts par viņiem īpaši sildīja manu sirdi, vēl jo vairāk tāpēc, ka grāmatā tas tika saukts par strupiķi, kurš barojas ar ņurņikiem. Kas izskatās apmēram šādi.

    Attēla autortiesības: BNPS

    Attēla autortiesības: BNPS

  2. Lūsinda Railija – Septiņas māsas. 3/5. Meh. Vilšanās. Ļoti ambiciozs plāns rakstīt septiņu grāmatu sēriju par sešām māsām, bet jau pirmais stāsts īsti nespēj aizraut – kokaina valoda, nesakarīga varoņu rīcība un nekādu pārsteigumu. Interesantā daļa ir stāsts par Kristus Pestītāja statujas tapšanu un Rio un Parīzes sabiedrību 20. gs. pirmajā pusē.
  3. Zoji Saga – Meitene tīmeklī. 4/5. Viegla vasaras literatūra jauniešiem un jaunajiem sirdī par mīlestību, par dzīvi tīmeklī, par draudzībām, kas izsmēlušas sevi, uzticību un citiem aktuāliem kreņķiem. Vāka dizains tāds nu ne īpaši izdevies (visa kā par daudz), bet lai tas neļauj jūs pievilt! Plašāk izteicos šeit.
  4. The Happy Reader – Issue 5. 5/5. “The Happy Reader” man galvenokārt iet pie sirds dēļ tām sirsnīgajām sarunām par grāmatām un lasīšanu. Tāpēc šis numurs varbūt nav ideāls, jo Grimes vairāk runā par citām lietām, piemēram, to, kā viņa kā māksliniece uztver atbildību par to, ka fani no viņas ietekmējas, vai to, ka viņai uz skatuves jāiet ar make-up tikai tāpēc, lai pēc tam nebūtu jālasa kļauzas presē, ka viņa ne pēc kā neizskatās. Žurnāla otrā daļa bija par Emīla Zolā “Dāmu paradīzi”, par iepirkšanos, tirdzniecības centriem un tamlīdzīgām lietiņām. Šo grāmatu noteikti izlasīšu.
  5. Hjū Oldersijs-Viljamss – Periodiskās fabulas. 4/5. Visnotaļ izglītojoša un aizraujoša vēstures stunda par ķīmiskajiem elementiem, to atklājējiem un kopsakarībām. Noteikti iesaku tiem, kas netic, ka ķīmija ir interesanta. Un tiem, kam patīk piebāzt galvu ar dažādiem, reizēm arī – izklaidējošiem faktiem.
  6. Džorella Endrūsa – Tas ir Rembrants. 4/5. Šī ir šajā sērijā jau ceturtā latviski izdotā grāmata – vieglā formā ieturēta īsa biogrāfija ar svarīgākajiem faktiem, mākslinieciskajām ietekmēm un darbiem. Protams, ne visi dzīvesstāsti ir tik izklaidējoši kā Dalī, tomēr Rembrants arī nebija nekāds jēriņš. Lai vai kā – patīkams un galvu nepiesārņojošs ieskats mākslas pasaulē.
  7. Amie Kaufman & Jay Kristoff – Illuminae. 3/5. Man laikam vajadzētu uzmanīgāk lasīt grāmatu muguriņas (bet tur bieži ir pārāk daudz maitekļu), citādi es uzraujos ne uz to, ko biju plānojusi. Šis ir distopisks stāsts tālu kosmosā, kas sākas visai cerīgi, bet vienā brīdī pārvēršas par totālu zombiju apokalipsi, turklāt vēl jācīnās ar AI sistēmu, kas ir ieņēmusi galvā, ka ir šajā jezgā vienīgais gudrais. Beigās gan bija cliffhanger, kura dēļ varbūt tomēr izlasīšu arī otro grāmatu, kad tā iznāks.

Kino. “Džungļu grāmata”. Arī šis klasiskais darbs man ir paslīdējis garām. Atceros, ka kaut ko no Kiplinga bērnībā mēģināju, bet nepatika. Nu ko, tagad vismaz noskatījos filmas versijā. Ir samērā interesanti, bet ne tā, ka jumtu norautu. Ļoti labs ir Maugļa lomas atveidotājs Neel Sethi, ņemot vērā, ka lielāko daļu filmēšanas laika viņa kadra biedri ir tukšs gaiss vai varbūt kāds izbāzenis. Izklaidējošākais personāžs, protams, bija lācis Bali (vēl tagad skan galvā “Bear Necessities”), kuru izcili iedzīvina Bils Murejs. Prātā paliekoša bija arī hipnotiskā Skārletes Johansones balss, ko viņa bija aizlienējusi čūskai Kā. Šoreiz pat bija forši, ka filma nebija pārskaņota latviski. 7/10

No kolēģes savukārt uzzināju, ka nākamgad katrs mūsu iekšējais romantiķis varēs papriecāties pie jaunās “Beauty and the Beast” ekranizācijas, kur ir nolasīta iespaidīga buķete – Emma Vatsone (Bella), Dens Stīvenss (yass!) (Briesmonis), Lūks Evanss (yass, yasss!) (Gastons) un pat Jūens Makgregors (yay!) – ļoti svarīgajā Svečtura lomā. Bet es, protams, nebiju redzējusi multfilmu. Tā nu nolēmu šo lietu labot. Bija diezgan jautri, īpaši tas izcili pārspīlētais Gastons. Pārmērīgā sajūsmā kopumā gan neesmu, jo nevarēju saprast nepārtraukto mētāšanos starp gadalaikiem, turklāt tas briesmoņprincis galīgi nav mans tips (cita runa ir Ēriks no Arielas, ja). Bet nu viņam var daudz ko piedot, jo tā BIBLIOTĒKA!!! 6/10

TV. “The Durrells”. Paldies draugiem, kas ik pa laikam ierāda man, ko skatīties vai lasīt. Kā jau nojaušat, šis seriāls ir par Darelu ģimeni. Jā, to pašu. Stāsts sākas, kad misis Darela pieņem lēmumu pārcelties no Bornmutas uz Korfu. Tā kā stāsts ir “aptuveni” balstīts uz Džeralda Darela “Korfu triloģiju”, tad ir nobīdes no oriģināla. Lai gan neesmu lasījusi pirmās divas grāmatas (vai esmu to darījusi tik sen, ka neko neatceros), seriālā vismaz 2 ainas bija no trešās grāmatas, turklāt stāsts par ūpjulēniem un zvirbuļiem, kas mani noveda vieglā histērijā, lasot grāmatu, te ir pilnīgi nekāds. Meh. Par spīti šai sūdzībai, ieskats Grieķijā ir mīlīgs. Gūglis ar mani negribēja sadarboties jautājumā, vai filmēšana patiešām notikusi Grieķijā, bet mana minimālā pieredze (ohh, Kalymnos!) teica, ka saulrietu un saullēktu krāsas ir ikurāt identiskas. Lielākais pārsteigums man bija Lerijs (wannabe rakstnieks), kurš grāmatā man tā kā vairāk kretinēja, bet te pamazām kļuva par mīļāko personāžu par spīti faktam, ka lielāko dienas daļu pavada, tērpies halātā. Ej nu saproti. Un vēl tas dīvainais zviedrs… Katrā ziņā gaidīšu 2. sezonu, bet tikmēr izurbšu pārējo Korfu triloģiju, lai varu salīdzināt un kritizēt 😀 7/10.

“Nāve ir domāta vārguļiem”

Standarta

Es varētu sākt ar apgalvojumu, ka “Kāpņu pilsēta”, iespējams, būs mana gada Top3 grāmata. Vai to, ka tikpat iespējams ir tas, ka Roberts Džeksons Benets kļūs par vienu no maniem mīļākajiem autoriem. Bet, lai apliecinātu šo apgalvojumu patiesumu vai maldus, jāsagaida gada beigas, lai savilktu bilanci, un man ir jāizlasa vēl kāda viņa sarakstītā grāmata. Tikmēr es varu izteikt citus apgalvojumus, kas ir patiesi šobrīd (subjektīvi) – latviskajam grāmatas izdevumam ir tiešām skaists vāks (kas turklāt liek mazliet lauzīt galvu – vai tā ir roka? Vai tās ir kāpnes?). Un tam ir tik labs tulkojums, ka es šobrīd svārstos starp vēlmi izlasīt nākamo sērijas grāmatu angliski, jo tā ir dabūjama tūliņ, un vēlmi tomēr sagaidīt latvisko tulkojumu. Mani neizmērojami priecē, ka sāk sadzīt rētas, kas gūtas gadsimtu mijā, lasot tos šaušalīgos tulkošanas mēģinājumus, kas mani uz daudziem gadiem atbaidīja no latviski izdotās literatūras. Ar cieņu paklanos Viļa Kasima virzienā par lielisku darbu.

Tas pirmais apgalvojums par Top3 ir iespējamība tādēļ, ka, lai gan nešauboties lieku šai grāmatai 5 no 5, tās patiesā kvalitāte slēpjas pārdomās, uz kurām tā uzvedina. Jā, tā ir arī labi uzrakstīta, tajā nav traģisku sižeta feileru un arī beigas nav sačakarētas vai lieki izstieptas, kamēr autors izdomās, ko īsti iesākt. Nu ok, vienīgi dievību izcelsmes jautājums uz visa tā fona likās dikti novienkāršots. Runājot par tematiku – visi mēs zinām zelta likumu – uzmanīties, ar ko apspriest sensitīvās tēmas – politika, reliģija, sekss, nauda. Šeit ir papilnam un bez aiztures par reliģiju – dievu izcelsmi, mūsu bailēm no tiem, mītiem, dievību spēju apšaubīšanu, reliģisko fanātismu un tā sekām. Tāpat arī par visur aktuālo politiku, ar kuru roku rokā soļo uzticamās draudzenes Korupcija, Birokrātija un Visatļautība (atliek vien iedomāties par tām priedēm), komiteja uz komitejas, tukša muldēšana utt. utjpr. Un viss tik pazīstami…

Politiskie instinkti dažādās valstīs varbūt izpaužas atšķirīgos veidos, taču zem pompozitātes un ceremonijām visur slēpjas vienas un tās pašas preteklības.

Sākumā es nebiju īsti droša, vai šī grāmata man patiks – daudz izdomātu notikumu un nosaukumu ar mājienu Krievijas (Bulikova, bet kāpēc ne – Buļikova? Būtu ierastāk.) un Indijas (Šaipūra) virzienā. Ir grāmatas, kurās visu šo apzīmētāju kļūst par daudz un bez detalizēta grafika blakus ir grūti izsekot, kas ir kurš. Bet šeit iejušanās jaunajā pasaulē notika visai organiski. Un tad vēl, protams,“Prometeja” Feisītī publicētais ķircinātājs, kuru izlasot, vairs nebija jādomā, vai turpināt. Jo, ja cilvēks prot šādi virknēt vārdus, tad man nav šaubu par kvalitāti:

Milža skatiens bija neticami, necilvēcīgi nedzīvs, taču sievietes acis ir tieši pretējas – tās ir lielas un maigas, un tumšas kā dziļas akas, kurās peld daudz zivju. Sieviete pasmaida. Smaids nav nedz patīkams, nedz arī nepatīkams, tas ir kā smalks sudraba šķīvis, kas tiek izvilkts par godu kādam īpašam gadījumam, tad nospodrināts un atlikts iepriekšējā vietā.

Autora attēls no goodreads.com profila

Autora attēls no goodreads.com profila

Mēģinot turpināt izvairīties no grāmatas satura izklāsta (ja sākšu, tad noteikti kko nomaitekļošu gluži neviļus), pievērsīsimies autoram – Robertam. Viņa attēls varētu likt domāt, ka viņš ir tīrākais eņģelītis. Bet, ielasoties grāmatā, man sāka rasties jautājumi – ko tieši viņš ir mācījies skolā, ka cilā šitentādas tēmas? Un nejaukais Gūglis man šoreiz galīgi negribēja palīdzēt ar faktiem. Atradu tikai kādu visai interesantu interviju, no kuras neuzzināju, ko viņš ir mācījies, bet uzzināju, ka viņa darba lauks ir spekulatīvā fikcija. Tāpat viņam ir visai plašs blogs savā mājaslapā, bet pagaidām tur tikai bišķiņ iebāzu šņukuru. Turpināšu izmeklēšanu. Citu viņa grāmatu apraksti liek domāt, ka tās būs “dark and twisted stuff” tieši manā gaumē.

Kāda jēga nogalināt cilvēkus, ja tā vietā var likt viņiem izskatīties kā nekompetentiem muļķiem?

Ok, beidzot mazliet par sižetu. Bulikova ir kādreizējais Kontinenta centrs. Un Kontinents ar savu dievu palīdzību reiz visai brutāli iekaroja un apspieda apkārtējās valstis līdz tās kolonija Šaipūra sacēlās, nogalināja Kontinenta dievus un paši kļuva par apspiedējiem. Stāsts sākas ar to, ka Bulikovā tiek noslepkavots Šaipūras vēsturnieks un notikušo izmeklēt ierodas īpašā izmeklētāja Šara kopā ar savu vēl īpašāko “sekretāru” Sigrudu. Tomēr Bulikova ir vēl īpašāka ar to, ka tajā vēl ir saglabājušās bijušo dievību maģijas pēdas un ne viss ir tāds, kādu to saredz acs. RJB ir uzbūris niansētu stāstu par apspiestajiem un apspiedējiem, par lomu maiņu, par naidu un dusmām simtiem gadu garumā, par vēsturi un tās sagrozīšanu pēc vajadzības (visi zinām, kā to dara!).

Man šķiet, ka vēsturniekiem jābūt patiesības glabātājiem. Mums jāsaka viss, kā ir – godīgi un bez ļauniem nolūkiem. Tas ir labākais, ko varam veikt.

RJB ir radījis galvenos varoņus, kas nav nedz skaisti, nedz iznesīgi, tomēr daļa stāsta ir arī par to, ka “visas pasaules radības ir piedzīvojušas kaut īsu, kaut niecīgu mīlestības brīdi.” Tieši šī cilvēcība, zaudējumi un vilšanās otrā vai apkārtējā pasaulē padara viņus tik īpašus, ne tik daudz fakts, ka šie varoņi neizskatās kā ierasts varoņteikās – Šara ir maza auguma, kaulaina un biezām brillēm, Sigruds – milzīgs, nerunīgs vienacis skandināvs. Un tad vēl ir Bulikovas gubernatore Mulagēša, kas ir pretstats visam maigam, jaukam, sievišķīgam, tomēr ir tik sasodīti forša! Šī grāmata kaut kā ļoti personiski mani uzrunāja un jā, mazliet salauza manu sirdi, bet es te nevaru teikt, kurās vietās tieši, jo tad sanāks maiteklis. Visumā – skaisti un gudri. Palutiniet sevi.

Aizmiršana ir kaut kas ļoti skaists. [..] Lai kāpurs varētu kļūt par tauriņu, tam jāaizmirst savas kāpura dienas. Tad notiks tā, it kā kāpurs nekad nebūtu bijis un tauriņš būtu bijis vienmēr.

5/5

Izdevējs: Prometejs