Monthly Archives: maijs 2016

“Meitene tīmeklī”

Standarta

Zoji Sagas “Meitene tīmeklī” burtiski iekrita man klēpī, kad meklēju, ko lasīt grāmatu kluba mēneša uzdevumam – vasaras literatūra. Šī izrādījās lieliska saulainas dienas un vēsa dzēriena grāmata – viegla, ātra un patīkami galvu nenoslogojoša. Tiesa, to tikpat patīkami varētu lasīt arī ziemas putenī ar karsta dzēriena krūzi, jo tās notikumi risinās Ziemassvētku laikā slavenākajā (?) Lielbritānijas pludmales pilsētā un virpuļojoša sniega skautajā Lielajā Ābolā.

Penija ir pusaudze, kas tāpat kā daudzi citi cilvēkveidīgie neatkarīgi no vecuma satraucas par izskatu un saviem rudajiem matiem, par neveiklajām frāzēm, kas birst no mutes satraukuma brīžos, un prasmi būt izcili neveiklai un kko apgāzt vai apgāzties pati, īpaši tad – ja tuvumā ir kāds īpaši glīts zēns. Daļu savas dzīves raižu Penija mēģina risināt, rakstot blogu tīmeklī, par kuru zina tikai viņas vistuvākais draugs Eliots, kurš ir šīs grāmatas lielākā klišeja – geju zēns, kurš, protams, vienmēr ir stilīgāk ģērbts par savu foršo sirdsdraudzeni.

Pēc tam, kad Penijai sanāk tiešām koša izgāšanās (ar tai sekojošo iemūžināšanu video un nonākšanu YouTube), pašā laikā gadās viņas vecākiem piedāvātā haltūriņa Ņujorkā parūpēties par kādu smalku kāzu organizēšanu. Tā nu Penija ar vecākiem un Eliotu nonāk Ņujorkā, kur mērķis ir kaut cik aizmirst par notikušo. Un kas gan var palīdzēt labāk kā iepazīšanās ar jauku un skaistu svešinieku, vārdā Noa…

Eliots viņu nosauktu par “rokdievišķu”: tumši, izspūruši mati, smalki vaigu kauli, izbalējuši džinsi un nobružāti zābaki.

Protams, dzirksteles lec ātri un karstas. Beidzot ir kāds, kas Peniju saprot, kuru nemulsina viņas neveiklās pārteikšanās un kuram sasodīti patīk viņas rudās nāras sprogas. Ar kuru viņa beidzot var būt viņa pati arī reālajā dzīvē, nevis tikai tīmeklī. Protams, problēmas arī nav ilgi jāgaida, jo katram ir savi noslēpumi, un, ja tam visam piejauc greizsirdību, nenovīdību un bezdrāts tenku telefonu, sanāk aizraujoši sarežģījumi.

Grāmatas galvenais labums, ja neskaita jauko gremdēšanos viegli neticamajā stāstā par to, kā forša meitene satiek foršu puisi, ir tas, ka tajā tiek paņemtas klāt dažas nopietnas un ļoti svarīgas tēmas. Piemēram, to, kā tikt galā ar zaudējumu vai traumatisku pieredzi, cik grūti tas nākas ikvienam un ka tas nav apkaunojums – saņemt palīdzību no psihologa. Tāpat arī tas, kā mēs (un arī bieži vien – dažādos vecumos) ļaujam citiem veidot mūsu pašvērtējumu, cenšamies izpatikt apkārtējiem, nedomājot par to, ko gribam paši un kas ir tas, kas dara laimīgus mūs. Un tad vēl stāsts par virtuālo realitāti. Kur varam būt, kas vien vēlamies. Varam izveidot sev avataru, kas stipri pārspēj mūsu fiziskos dotumus. Vai beidzot būt mēs paši. Vai tapt novērtēti, kādi esam iekšienē bez kritikas par mūsu ārējo izskatu. Varam izteikt komplimentus, nesarkstot. Varam nonievāt un apsaukāt, nebaidoties, ka pēc tam būs šim cilvēkam acīs jāskatās.

Īpaši mani uzrunāja stāsts par to, kā izbeidzas draudzības. To piedzīvo ikviens un visas dzīves garumā. Dažreiz mēs vienkārši izaugam un pamazām atsvešināmies, dažreiz mēs nekad neesam bijuši īpaši labi draugi, turējušies kopā vien aiz pieraduma, dažreiz cilvēki aiziet, un paliek viss nepateiktais. Labā ziņa ir tā, ka ar gadiem var iemācīties pieņemt, ka šķiršanās ir dabisks process, un nav vērts spārdīt beigtu zirgu, cerot to uzstutēt kājās. Bet pirmās reizes ir tās sāpīgākās. Un arī Penijai nākas iemācīties, ka reizēm draugiem ir jāļauj aiziet arī tad, ja kādreiz kopā ir bijis tik labi.

Grāmatas autore Zoī Saga jeb Zoella ir ļoti populāra britu vlogere. Viņas īso vēstures kursu var apgūt, noskatoties pievienoto video. Pēc tā top skaidrs, ka grāmata sasaucas ar vairākām Zoellai personiskām tēmām – popularitāte internetā, panikas lēkmes u.c. Jā, runā, ka šo grāmatu nav uzrakstījusi pati Zoella, bet gan kāds ghost-writer. Lai nu tā būtu, jo tas nemaina faktu, ka grāmata ir ļoti viegli un patīkami lasāma, ar labu humoriņu vajadzīgajās vietās, un vienīgās neveiklās daļas ir Penijas bloga ieraksti, kuru rokraksts tiešām ļoti atšķiras no pārējā stāstījuma.

4/5

Izdevējs: Egmont

Grāmata no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi

Advertisements

Kurš nozaga Pavasari jeb aprīļa pārskats

Standarta

Turpinu pavasarīgi laiskoties, esmu sakavējusi savu čelindžu ar mēnešiem grāmatu nosaukumos, jo maijā esmu knapi iesākusi aprīli… Nu ko lai saka… Kam negadās ļauties vājumam. Bet aprīlī bija lieliskas grāmatas, izņemot vienu, un viens vienkārši superīgākais seriāls, kas bija kā balzams manai sirsniņai. Un šis tas tīri labs kino, bet kaut kā pamaz. Laikam esmu kļuvusi pārāk izvēlīga. Vai slinka. Vai abējādi.

  1. Stjuarts Lī Alens – Melna kā Āfrikas nakts. 4/5. Šai pērlei uzdūros bibliotēkā. Un pēkšņi ienāca prātā Annas Kendrikas tvīts par šo tēmu: “I like my men like I like my coffee. Silent.” Jā, kafija ir mana bauda, tā nu šis gabals mani ieintriģēja. Stjuarts stāsta par savu apņemšanos doties pa “kafijas ceļu”, paviesojoties visās iespējamās vietās, kas sevi sludina par kafijas dzimteni, mēģinot saprast, cik daudzi no kafijas mītiem atbilst patiesībai. Man patīk viņa pieeja brīžiem vnk nagļokā pasniegt kaut ko kā patiesību, jo galu galā (viņš citē dažus citus “apstiprinātus” pētījumus) tā dara visi, kam tas ienāk prātā. Ļoti patika šī vieglā, bet informatīvā grāmata. Uzrakstīšu laikam kkad arī maķenīt garāku apstāstu, jo tā ir to vērta.
  2. Philip Kerr – March Violets. 2/5. Mana marta grāmata, kas tik ļoti sagarlaikoja vienā brīdī, ka tika pamesta uz pus mēnesi. Totāla vilšanās, bet tas, protams, subjektīvi. Varētu patikt tiem, kas dikti mīl Berlīni, grib uzzināt šo to par sadzīvi nacistiskajā Vācijā un vienlaikus viņus raksturo augsta tolerance. Jo galvenais varonis ir visnotaļ kaitinošs. Plašāk – šeit.
  3. Makss Berijs – Leksikons. 4/5. Rakstot kritisko atsauksmi par “March Violets”, sev sacīju – “Kaut kā viss tev slikti, ne? Kad tu kādreiz ko labu pateici par to, ko izlasīji?” Tā nu sanāk, ka par labās lietas ātrāk aizmirstas, jo “Leksikons” taču bija pavisam nesen. No citu blogeru rakstītā nojautu, ka šī grāmata ir laba un varētu man patikt. Bet nekad un nevienam nevar ticēt, kamēr pats nepārbaudi. Ja godīgi, nezinu, kāpēc es šai grāmatai ieliku 4, nevis 5. Varbūt tāpēc, ka bija tomēr pāris klišejas par Dieva kompleksa māktajiem. Un tomēr grāmata ir brīnišķīgi gudra un aizraujoša. Un ilgi paliek prātā, liekot pārdomāt un analizēt. Plašāk par to izteicos šeit.
  4. The Happy Reader – Issue 6. 5/5. Awwww. Par pašu žurnālu vispār jau izteicos savā “preses apskatā”, bet nu šis laikam ir mans mīļākais numurs. Pilnībā Ītena Hauka dēļ. Un viņš galīgi nav mans mīļākais aktieris. Tāpēc pat nenojautu, cik viņš ir interesants. Nu ko, labāk vēlu, nekā nekad. Tagad es gribu izlasīt viņa sarakstīto grāmatu un visas pārējās, kas tika pieminētas šajā sarunā. Otrā daļa bija par Selmas Lāgerlēvas “Gesta Berlingu” un viskaut ko par zviedriem un ne tiem vien. Gribu iedot šo žurnālu draudzenei, kas tagad dzīvo Zviedrijā, lai viņa var tos minjonus apsmaidīt.

Un tad kādu vakaru Netflix man piedāvāja iepazīties ar Miss Fišeri. Ja es būtu zinājusi, kā es uz to iekritīšu, varbūt būtu atlikusi šo iepazīšanos uz kādu brīvāku brīdi. Pieņemu, ka daudziem ir pazīstams pašiznīcināšanās scenārijs, kad tev tipa jādara kāds darbs, bet tā vietā tu dari kko, ko galīgi nevajadzētu. Pēc apraksta es uz šo seriālu nepavilkos, bet tomēr nolēmu pamēģināt, jo nekas jau nav jāzaudē (parasti pirmās 2 minūtes ir pietiekami, lai man būtu skaidrs, vai būs jāturpina). Nu jā, un tad 34 sērijas vēlāk…

Seriāla notikumi risinās 20. gs. 20-to gadu beigās Melburnā. Frainija Fišere ir labi situēta dāma. Viņai ir daudz satriecošas drēbes un cepures (nezināju, ka man patīk cepures), un mazs, apzeltīts revolveris, kuru viņa nekavējas likt lietā nepieciešamības gadījumā. Vēl viņai piemīt ļoti atjautīgs prāts, ko viņai ļoti, ļoti patīk pielietot, pinoties pa vidu slepkavību izmeklēšanām, tā mēreni kaitinot policijas inspektoru Džeku Robinsonu. Frainija un Džeks ir brīnišķīgs duets, kur vienmēr ir jūtama stipra pievilkšanās, kas man lika katru sēriju dīdīties, gaidot – kad nu kaut kas tur notiksies! Bet, kamēr nekas nenotiekās ar Džeku, Frainija laiku lieti netērē, un gluži draiski izklaidējas ar dažādiem kungiem. Kā tāds sievieškārtas Džeimss Bonds. Tam laikam – tiešām drosmīgi. Ai laikī! Principā ai laikī viss par šo seriālu, gan modes, gan personāži, gan notikumi. Ja simpatizē šis laikmets, tad rekomendēju. Runā, ka rādot arī pa kādu no LV televīzijām.

Ja par kino. Nodevu romantiskajam kino veicu, dodoties (labi, ka pirmdienā pa lēto) uz “Mr. Right”, pārsvarā tikai Annas Kendrikas dēļ. Un nedaudz arī Sema Rokvela dēļ. Stāsts piecos vārdos – “mans jaunais puisis ir slepkava”. Diemžēl visai ātri kļuva skaidrs, ka nekas dižs te nebūs. Ideja ir forša (lai gan dažas reizes jau redzēta), bet dialogi pašvaki un loģika arī klibo. Bet ir tiešām izcila kautiņu horeogrāfija, īpaši ironiskā fināla aina, kad lietus līst tikai cīņas placī, bet apkārt mirdz zila debess. Piedošu Annai un Semam. 5/10

Tam sekoja “Zootopia”, kuru droši vien sen visi redzējuši, un es no visiem pēdējā. Bet, ja ir kāds vēl pēdējāks par mani, tad šī nu ir šīgada animācijas “must-see”. Izcila! Asprātīga, smieklīga, gudra. Visi tie stereotipi, kas mums ir par zvēriem (un cilvēkiem)…Nu jūs jau zināt – zaķi ir mazi, bailīgi dzīvnieciņi, kas grauž burkānus un aktīvi vairojas, lapsas ir viltīgas un melīgas, aitas ir naivas un blēj. Un vēl daudzi citi. Stāsts ir par zaķenīti Džudiju, kas gribēja kļūt par policisti. Vietā, kur zaķi nemēdz būt policisti. Par spīti aizspriedumiem pabeigusi policijas skolu, viņa sastopas ar betona sienu, kas ir darbavieta. Tomēr viņa nepadodas un sāk izmeklēt mīklainus zvēru pazušanas gadījumus. Ļoti mīlēju zaķenītes ausis, kurām filmā ir sava, atsevišķa dzīve. Un superīgi ieskaņots latviski, īpaši labs bija Valters Krauze. Šobrīd rakstot apdomāju, ka ļoti gribu to noskatīties vēlreiz. Drīz. 10/10

“High Rise” (Virsotne) bija jāredz Hidlstona dēļ. Bet tā atstāja vilšanās garšu (ko nespēja atsvērt puspliknis). Filma tapusi pēc Dž. G. Ballarda 1975. gada distopiskā romāna motīviem. Lengs (Hidlstons) iegādājas dzīvokli pilsētas visaktuālākajā jaunceltnē, kura faktiski ir šķiru cīņas simbols – jo augstākā stāvā tu dzīvo, jo krutāks, bagātāks vai aristokrātiskāks esi. Un tie zemākie tā arī visu dzīvi perās, cenšoties tikt augstāk, kur ballītes elegantākas, dzērieni dārgāki un dzīve – labāka. Lengs ir kkas pa vidu, ne gluži proletariāts, bet ne arī biezais (tikai ārsts), tomēr šķiet, ka viņu īpaši nesatrauc, ka viņš neatbilst aristokrātijas līmenim. Tādēļ viņu filmā pamatīgi aizēno Vailders (Lūks Evanss), kuram gan ir pamatīgs cepiens par savu neatbilstību vēlamajai kārtai. Diemžēl ieguvums no filmas minimāls, tāpēc – 6/10

“Captain Amerika: Civil War”. #TeamCap Ja godīgi, pirmās Kapteiņa Amerikas filmas mani īpaši neaizrāva, bet kkā ar laiku viņš ir atradis vietu manā sirds stūrītī par spīti savam bārbijkena izskatam. Bet varbūt vienkārši mani pārāk kaitina Dzelzs vīrs, kuram šķiet, ka pasaule virpuļo ap viņu. Kur nu pasaule, visa Saules sistēma. Bet kādai pusei ir jāpieslejas. Par sižetu te man nav jāstāsta, ja? Šī vairs nav tīra Kapteiņa filma, jo te ir pilns ar citiem supervaroņiem, un teju puse raidlaika jādala ar Stārku. Jautrākie kadri filmā ietver Skudru un Zirnekļu vīrus/zēnus. Bet viens no interesantākajiem pavērsieniem bija Vision, kurš, kā mēs zinām, ir perfekts un cienīgs cilāt pat Mjolniru, turklāt viņam ir lieliskā Pola Betanija balss (bet visai maz no pārējām īpašībām), un tomēr arī viņam ir eksistenciālas problēmas. Tiešām interesanti. Un uzmundrinoši man kā mirstīgajai un nesuperīgajai. Ak jā, filmā ir arī perfektas kauju ainas. Jo supervaroņi to visu vēl arī dara paātrinājumā. Superīgi! 8/10

That’s all Folks!

Lasīšanas maratons. 6. dublis. “March Violets”

Standarta

Marta izvēle bija tāda īpatnēja – vai nu romantiskais romāns vai nacisti. Uzvarēja tā, kurai mazāk lappuses. Sākotnēji izvēlētā grāmata šķita labāka, nekā cerēts, jo tie pēdējie nav gluži mana iecienītākā tēma.

1936. gads, Berlīne. Detektīvs Bērnijs Gunters, izbijis policists, pārsvarā nodarbojas ar pazudušu cilvēku meklēšanu, nu jūs jau saprotiet – tai laikā tādu netrūka. Īpaši ebreju. Un tad viņu noalgo kāds magnāts, lai Bērnijs sadzen pēdas dārgai kaklarotai, kas nolaupīta no viņa meitas mājas seifa. Tas, ka meita ar vīru ir nogalināti un sadedzināti ar visu māju, ir sekundāri fakti, kas nav jāizmeklē.

Tā nu Bērnijs ķeras pie lietas, izmantojot dažādus oficiālus un mazāk oficiālus kanālus, jo sakaru un apsviedības viņam netrūkst, un, tā kā klients ir maksātspējīgs – līdzekļu arī ne. Viņš bāž degunu, kur vajag un lielākoties – kur nevajag. Notikumi sākumā risinās visai spraigi – pāris dienas vēlāk viņš jau ir visai labprātīgi ievilkts kādas ietekmīgas dāmas gultā, vēl dienu vēlāk vakara stundā uz viņa paklāja guļ tās pašas dāmas cita mīļākā līķis. Tā nu paralēli izmeklēšanai viņam sanāk nodarboties ar dažādiem jautājumiem. Un varētu domāt, ka nepatikšanu viņam pietiek, lai neprasītos uz citām.

Tas bija galvenais, kas man traucēja grāmatā – jau pēc pāris nodaļām es sāku ilgoties, lai kāds, prasti sakot, beidzot iedod Bērnijam pa muti, jo viņš vienkārši visu laiku prasās. Pat runājot ar gestapo džekiem. Vienvārdsakot, ar galvu viņš īsti nedraudzējas. Bet kas ir vēl ļaunāk – autora radītais Bērnija izteiksmes veids ir tāds, ka es pati gribēju viņu sist. Ziniet kā ir, kad bērni apgūst jaunus vārdus un tad nevar beigt tos atkārtot? Šeit bija tā, it kā autors pirmoreiz dzīvē būtu ticis pie idiomu vārdnīcas un – wuhuuuu! – uzzinājis, ka ir TIK DAUDZ izteicienu! Un ziniet ko? Tos vajadzētu izmantot pēc iespējas vairāk. Teiksim, katrā otrajā teikumā būtu labi. Nebiju ne pusē grāmatas, kad jau gribēju nožņaugt autoru. Bet fakts ir tāds, ka patiesībā cilvēks ir talantīgs, jo viens Bērnija pārdomājums, kas bija tiešām izcili (un idiomām neizskaistināti) uzrakstīts, to apliecināja. Bet pārējā laikā – nu stipri pārspīlēti.

Tiem, kam mīļa Berlīne, droši vien patiktu tas, cik daudz autors apraksta, kur un pa kādām ielām tieši Bērnijs pārvietojas. Man tas īpaši neuzrunāja, pat šķita drīzāk traucējoši. Atkal tas pats, kas ar idiomām – drusku būtu ok, bet Herr Kerr diemžēl nejūt mēru. Sižetiski sākums bija visai aizraujošs un saistošs, bet beigās sagāja normālā mudžeklī, lai neteiktu – sviestā, tā ka pabeidzu grāmatu bez īpašas sajūsmas. It kā ļoti advancēts mēģinājums savīt kopā dažādas sižetiskās līnijas un personāžus, kas sākotnēji darbojas labi, jo pamazām atklājas visādi noslēpumiņi, fakti un indivīdu patiesās intereses, bet beigās tā visa ir atkal par daudz, un sanāk tikai kaut kāds kiš-miš.

Labās lietas bija tā laika Vācijas attēlojums, visas tās sarežģītās attiecības sabiedrībā, politikā un savstarpējās attiecībās. Lika aizdomāties par parasto cilvēku, kas ir tam visam pa vidu, un viņam kaut kā ir jāmēģina izdzīvot, nenonākot nevienas kontrolējošās iestādes vai stukaču redzeslokā. Līdzīgi kā “Svina garšā”, tikai ar to atšķirību, ka Bērziņa grāmata ir šedevrs. Otrs ieguvums – uzzināju, ka par “marta vijolītēm” tajos laikos sauca tos, kas nacistiem pieslējās vēlāk, faktiski tad, kad bija skaidrs, no kuras puses vēji pūš un turpinās pūst, un ka ir pēdējais laiks izrādīt savu lojalitāti režīmam. Ticu, ka autors spēj rakstīt labāk par šo, bet – dzīve ir īsa, grāmatu – daudz, tā ka nemeklēšu apstiprinājumu šai pārliecībai.

2/5

Preses apskats

Standarta

Ar žurnāliem man ir tā, ka es mēdzu aizmirst, ka tos reti kad izlasu līdz pusei, kur nu vēl līdz galam, un atkal jau ļaujos glancētā papīra un košo bilžu kārdinājumam. Tā nu gadās aizrauties un sapirkties, lai pēc laiciņa atkal konstatētu, ka izlasīti ta nav. Galvenais bija iztērēt naudu un atstiept mājās, lai krautu čupās. Bet ir divi izņēmumi. Un tie ir tik forši, ka par tiem prasīt prasās pastāstīt.

“The Happy Reader”

Pirmo šī “Bookish Quarterly” (kā viņi sevi dēvē) numuru nejauši uzgāju “Globusa” grāmatnīcā. Kad iegriezos tur nākamo numuru meklējumos, pārdevējas teicās pirmoreiz dzirdam tādu nosaukumu. Tā nu es pārmetos uz zinošāku vietu un sāku pasūtīt to no Bookdepository. Šo izdevumu, protams, var pasūtīt arī no izdevējiem Penguin. (Bet tas mēdz tomēr arī atkal parādīties “Globusā”.)

Pirmajā “The Happy Reader” pusē ir garāka saruna ar kādu populāru personību – aktieri, mūziķi u.tml. Pārsvarā par grāmatām. Līdzīgi kā varbūt es vai jūs sarunājaties ar saviem draugiem, iesakāt viens otram lasām- un skatāmvielu. Tikai varbūt nedaudz inteliģentāk, bet tas jau atkal atkarīgs no jums un jūsu draugiem. Šeit esmu lasījusi vienas no interesantākajām sarunām. Un ir tik atsvaidzinoši iepazīt šīs personības no citas puses. Tās, par kuru neraksta dzeltenā prese. Mani patiešām neinteresē, ar ko guļ Dens Stīvens, jo daudz aizraujošāks šķiet fakts, ka laikā, kad viņš filmējās “Dauntonas abatijā”, viņš darbojās arī Bukera balvas žūrijā un visur staipīja līdzi kindlu, un brīvajā laikā lasīja nominētās grāmatas. Tāpat man ir vienalga, kur atvaļinājumā dodas Ītans Hauks, ja es tā vietā varu uzzināt, ko viņš pēdējo lasīja, kas bija grāmatas, kas veidoja viņa dzīves uztveri. Ja godīgi, tieši ar Hauka interviju man bija tā, ka es to nespēju nolikt, kamēr nebiju izlasījusi visu. Un pie atsevišķām vietām atgriezos, lai pārlasītu vēlreiz. Fantastiska saruna! Vislielākais prieks par to, ka es tapu pilnīgi pārsteigta. Jo parasti jau mēs redzam tikai to aktieru vizuālo tēlu, vērtējam viņus pēc viņu lomām, aizmirstot, ka pirmkārt jau tie ir cilvēki, kas arī skatās filmas, lasa grāmatas, nevis augām dienām guļ pie baseina ar martini rokā un ballējas ar blondīnēm.

Otra žurnāla daļa parasti stāsta par kādu klasisku grāmatu. Vispirms nedaudz par pašu grāmatu un pēc tam par visādām saistītām lietām. Pirmajā numurā bija stāsts par Vilkija Kolinsa “Sieviete baltā”. Un par Londonu tajā laikmetā, par gotisko stilu, par šausmu stāstiņiem un vēl citām lietām, ko šis darbs ietekmējis. No “The Happy Reader” esmu uzzinājusi arī par apokalipses krāsu (purpura), Korsikas sieriem, Zviedrijas alkohola tirdzniecības monopolu un vilku bara paradumiem. Aizraujoši daudzpusīgi. Turklāt tas pamazām uzlabo manas pavēsās attiecības ar literatūras klasiku.

Sirsnīgi un varbūt nedaudz uzstājīgi aicinu jūs arī iepazīties ar šo žurnālu, kura cena ir ļoti draudzīga, ņemot vērā satura lieliskumu – ap 4 eiro. Tiesa, šī izdevuma iespaidā atkal brutāli pieaug jau tā nepārredzamais lasāmo grāmatu saraksts. Yay!

 

“Crime Scene”

Šis ir saldākais no maniem saldēdieniem. Kad šķirstināju pirmo numuru (gan par nožēlu – virtuāli), aiz laimes gandrīz miru, ka kaut kas tāds arī ir izgudrots. Arī nākamie divi numuri nav sagādājuši vilšanos nekādā mērā. Arī šis izdevums iznāk reizi ceturksnī, un tā 130 košās lappuses ir pilnas ar visgaršīgāko informāciju (un dažām reklāmām, ko var ātri pāršķirt). Tematika – detektīvi, izmeklēšanas, noziegumi – seriāli, filmas, grāmatas. Viss, kas labs un nomēģināms šajā sfērā.

Lai gan lielāko daļu žurnāla aizņem stāsti par seriāliem un filmām, tajā ir arī ievērojamas 20 lappuses ar jaunāko tematisko grāmatu apskatiem (un godīgiem apskatiem, nevis tikai apmaksātām slavas dziesmām). Ir arī garākas sarunas ar autoriem, kuru grāmatas ir plaši pazīstamas un pat pārtapušas kustīgajās bildēs. Vai arī stāsts par to, kāda ir Po saistība ar šī žanra pirmsākumiem. Un tad vēl visādi ieteikumi, piemēram, krekli žanra faniem, spēles u.c. Vai arī – varat izvēlēties savu krimiķi par kādu no meitenēm.

Piedāvājums no žurnāla un dažas no manām tematiskajām "meitenēm"

Piedāvājums no žurnāla un dažas no manām tematiskajām “meitenēm”

Šis ir tiešām superīgi lieliski krāsains un glaudāms žurnāls, kas pilns ideju tiem, kas fano par detektīvžanru, jo te ir ideju idejas gan par to, ko skatīties, gan lasīt. Un ir acīmredzams, ka to veido īsti žanra fani, kas ar aizrautību raksta gan par grāmatām, gan seriāliem, kas jau ir kļuvuši par žanra klasiku, gan pilnīgiem jaunumiem.

Diemžēl, diemžēl, diemžēl pie mums tas nopērkams nav. Bet var sūtīt pa pastu no izdevēja/izplatītāja vai ņemt virtuālo versiju, bet tas jau nav tas! Žurnāls taču tāpēc ir spīdīgs un bildēm bagāts, lai to varētu šķirstināt un pa reizei noglāstīt, nevis skrollēt planšetes ekrānā un tad bakstīties, mēģinot kko salasīt. Turklāt tas ir nodrukāts uz patīkami bieza papīra, kas varētu izturēt ilgstošu apčamdīšanu un apjūsmošanu. Šo žurnālu, protams, iesaku galvenokārt žanra faniem, kas meklē ko jaunu.

Jā, jā, žurnāls ir tik pārbagāts, ka man bija jāsaliek tieši tik daudz bildes!

Jā, jā, žurnāls ir tik pārbagāts, ka man bija jāsaliek tieši tik daudz bildes!