Monthly Archives: aprīlis 2016

Iesākumā bija Vārds

Standarta

“Mēs pakļaujam citus, uzzinot, kas viņi ir, un pavēršot to pret viņiem pašiem.”

Pirms lasīšanas par Maksa Berija grāmatu “Leksikons” zināju tikai tik daudz, ka man kā caurkritušam filologam un čaklam vārdu vērpējam tā īpaši varētu iet pie sirds. Un gāja arī! Tagad ir tā, ka ļoti gribas pastāstīt par šo grāmatu, bet tikpat ļoti negribas pateikt pārāk daudz, bet atstāt to kā noslēpumu, ko atklāt lasīšanas gaitā. Man pat nāksies apcirpt citātus, ko man ļoti gribas šeit pievienot, jo tie ir lieliski, bet vienlaikus tie tomēr var saturēt maitekļus.

Lai padarītu kaut ko īstu, tas nav jāpasaka. […] Lai justu, vārdi nebija nepieciešami. Katrā ziņā ne tādi, kas izsakāmi skaļi.

Stāsta galvenā varone ir jauna meitene Emīlija, kuras pamatnodarbošanās ir muļķot cilvēkus uz ielas, izkrāpjot viņiem naudu. Viņa zina, kādus vārdus katram teikt un uz kurām podziņām spiest, lai iegūtu sev vēlamo rezultātu. Un tad viņu savervē kāda slepena organizācija, kuras specializācija ir vārdi un tas, ko ar tiem var panākt. Mācības viņu skolā izklausās tik interesantas, ka man dikti gribētos savu šņukuriņu tur iebāzt un paostīties. Vispār jau šī skola man kaut kādā mērā atgādināja Cūkkārpu. Pirmkārt jau ar to, ka HP pasaulē burvestību veikšanas galvenais elements ir vārds, nepietiek vien smalki pavēcināties ar sarkankoka un pūķa sirds dzīslas zizli. Vārdi ir tie, kas kaut ko rada vai iznīcina. Bet mēs ikdienišķajā vientiešu pasaulē paveicam to pat bez zižļa. Par ko var pārliecināties, palasot komentārus internetā. Otra līdzība bija par to, kā vārdu nozīmes nezināšana var izraisīt briesmīgas sekas. Mājiens “Sectumsempra” virzienā. Mini maiteklis. Sorry not sorry.

Tad viņa nocēla no plaukta biezu grāmatu ar vilinošu nosaukumu – Maģijas lingvistika. […] Tā bija vēstures mācībstunda par to, kā cilvēki reiz ticējuši burtiskai maģijai, burvjiem, raganām un burvestībām. Viņi neatklāja svešiniekiem savu patieso vārdu, jo tie varēja izrādīties burvji. Un, ja redzēji kādu, kas izskatījās pēc burvja, tu novērsi skatu un aizspiedi ausis, pirms viņš paspēja tevi pakļaut savai gribai. No tā bija radušies tādi vārdi kā apburts, savaldzināts, apvārdots, noraganots, apmāts un savalgots.

Tā kā esmu apņēmusies īpaši nemaitekļot, tad labāk pastāstīšu par to, kā man patika Emīlija. Pēdējos gada laikā kino ir manīts zināms (iepriecinošs) daudzums filmu, kur ir tiešām izteiksmīgas un spēcīgas sieviešu lomas, tā ka situācija šai laukā nav bezcerīga. Bet man ir pagrūti atcerēties grāmatu, kuras varone man būtu tik ļoti simpatizējusi kā Emīlija ar savu trauslumu un savu spēku, ar savu cilvēcisko tieksmi sasteigt un kļūdīties, ar savu apbrīnojamo apņēmību, atjautību un nebaidīšanos iet uz visu banku. Un atteikšanos pieļautajām kļūdām dot varu viņu salauzt.

Emīlija negribēja vainot zābakus, tomēr bija sajūta, ka tie viņu pieviļ. Tie bija kā puiši, kuri sākumā izturas jauki un galanti, bet pēc pāris nedēļām tu saproti, ka viņi ir zemiski nelieši.

Ko vēl es jums drīkstu pastāstīt? Nesen uzzināju (nebiju pievērsusi tam uzmanību), ka liela daļa autoru cenšas savās grāmatās izvairīties no konkrēta gaduskaitļa vai zīmīgu notikumu pieminēšanas, lai tādējādi neļautu noteikt grāmatas notikumu brīdi, tā it kā novēršot satura novecošanu. Tāpat bieži vien notikumi risinās vai nu kādās visiem zināmās bezpersoniskās metropolēs vai no pirksta izzīstos neeksistējošos miestiņos, kas varbūt tikai pārāk ļoti atgādina autora dzimto krastu. Šajā grāmatā tiek minēta, piemēram, Vašingtona. Visi tādu zina. Un kkāds mazs raktuvju miests Austrālijā – Brokenhila (tā kā Makss Berijs ir austrālis, tad nav brīnums, ka daļu notikumu viņš risina dzimtenē). Reizēm grāmatās minētā informācija uzvedina mani pavandīties internetā, lai pārbaudītu dažus faktus vai apskatītos, kā īsti izskatās aprakstītā vieta (Google Maps te ļoti noder). Bet Brokenhila? Caur un cauri izdomāta, tā es spriedu. Un tad gluži nejauši uzdūros tai pilnīgi nesaistītā veidā un biju patiešām pārsteigta, ka šī vieta tomēr pastāv. Tiesa, pastāv arī atšķirības starp grāmatu un realitāti. Jo īstenībā Brokenhila nav maza. Tai pat ir sava lidosta. Un tajā ir rodami vieni no pasaulē bagātīgākajiem cinka, svina un sudraba krājumiem. Bet tā patiešām ir (kā grāmatā) uzcelta teju virs raktuvēm. Un tas skats uz valni, kas ieskauj raktuves, ir patiešām reāls. Bet gan ne tik nomācoši visur kā grāmatā.

Brokenhila - ekrānuzņēmums no Google Maps

Jaukais Brokenhilas raktuvju uzbērums – ekrānuzņēmums no Google Maps

Būsim atklāti – ikviens no mums lieto vārdus visdažādākajos veidos. Vārdi ir prasmīga manipulatora galvenais, un dažreiz pat vienīgais ierocis. Ir necenzētā lirika, ar kuru mēģinām izlādēt savu agresiju. Ir visi tie “nevaru” un “negribu”, ar kuriem mēģinām izčinkstēt atļauju nedarīt. Ir mīļvārdi. Ir naidvārdi. Ir vārdi, kas vienkārši aizpilda ēteru. Saukti par tukšu salmu kulšanu. Un šīs grāmatas galvenais lasīšanas blakusefekts bija tas, ka es sāku pastiprināti analizēt to, ko saku un rakstu. Ko es patiesībā mēģinu ar to pateikt. Mēģināju pieķert sevi, kā cenšos manipulēt ar saviem vārdiem, lai kaut ko panāktu. Tā, protams, var pamatīgi sapīties, jo nozīme ir ne tikai tam, kas tiek pateikts, bet arī tam, kas tiek noklusēts. Es pat varētu iet tiktāl, lai nosauktu šo grāmatu par sava veida obligāto literatūru, jo ir ļoti noderīgi apzināties, ko mēs darām ar vienu no spēcīgākajiem mums piešķirtajiem instrumentiem.

Mēs cenšamies sevi slēpt, tomēr patiesībā nevēlamies būt apslēpti pilnībā. Mēs gribam tikt atrasti. Agrāk vai vēlāk to atklāj katrs dzejnieks – aiz nevainojamām sienām nav nekā, ko būtu vērts sargāt. Patiesībā tur nav vispār nekā. Tā nu mēs iemainām noslēgtību pret tuvību. Mēs riskējam ar to, cerot, ka, atklādami sevi, ļausim kādam atrast ceļu pie mums.

4/5

Izdevējs: Prometejs

Advertisements

Pavasara vēstneši jeb marta pārskats

Standarta

Don’t mean to brag, but… Izskatās, ka šīgada lasīšanas čelindžu iekš Goodreads izdosies izpildīt. Marts bija tāds dīvains mēnesis, kad neko daudz negribējās, pat gulēt ne, jo tad nemitīgi rādījās gari un detalizēti bezsakara sapņi, no kuriem modos vēl vairāk nogurusi, nekā biju, kad gulēt gāju. Pārējā laikā ignorēju sociālas aktivitātes un bloga rakstīšanu, bet urbos pa grāmatām. Rezultātā esmu iedzinusi sarakstu tiktāl, ka līdz Jāņiem varēšu mierīgi marinēties ar garajiem gabaliem pa vienam mēnesī. Un ieviest vēl citas nodarbes.

  1. Jonathan Smith – Summer in February. 4/5. Februāra grāmata, kas ievilkās martā, un negaidītā kārtā nedaudz salauza manu sirdi. Plašāk – šeit.
  2. Robert Galbraith – Career of Evil. 4/5. Trešā grāmata par detektīvu Kormoranu Straiku. Tā subjektīvi ņemot – labākā. Kormorana asistentei Robinai tiek atsūtīta paciņa, kurā ir kāja. Sievietes kāja. Īsta kāja. Kormoranam ir daži aizdomās turamie, kas varētu turēt uz viņu ļaunu prātu tik lielā mērā, lai sūtītu nogrieztas kājas. Policija no tiem izvēlas izmeklēt acīmredzamāko, bet pats Straiks – pārējos trīs. Vislabākais šajā grāmatā ir tas, ka gandrīz līdz pat pašām beigām ir grūti uzminēt, kurš no trim ir īstais vainīgais, jo, lai gan par katru pamazām tiek atklātas dažādas detaļas, kas it kā norāda uz iespējamo vainu, vienlaikus parādās arī informācija, kas viņus tomēr tā kā izslēdz no aizdomās turamajiem. Sanāk tiešām forša mīkla. Un beigās, protams, sasodītais cliff-hanger. Secinājumā – Roulinga tik tiešām ir talantīga. Grāmatas var lasīt arī nesecīgi, jo maitekļi savstarpēji nav.
  3. Džeralds Darels – Zvēru sabiedrībā. 4/5. Pa ilgiem laikiem ieklīdu bibliotēkā un neviļus nonācu pie plaukta ar Darela grāmatām (ja vispār kkas notiek neviļus). Kurš gan nezina Darelu? Pati gan pēdējoreiz lasīju kaut kad posmā starp pamatskolu un vidusskolu. Nolēmu, ka jāatsvaidzina atmiņa. Šī grāmata ir stāsts par to, kā Džerijs ~20 gadu vecumā sāk strādāt Londonas filiāl-zoo un apjauš, ka viena lieta – tas, ko par dzīvniekiem raksta grāmatās (pilnīgākās fantāzijas) un pavisam cita – reālie dzīvnieki. Šajā grāmatā ir samiksēti fragmenti no pilnīgi absurdiem dzīvnieku “pazinēju” rakstītajiem gabaliem ar reālo dzīvi, aprūpējamo dzīvnieku izgājieniem (atcerieties, kas notika, kad DiKaprio apdraudēja lācenes bērnus? Te ir līdzīgs stāsts) un ainiņām iz kopēju sadzīves.
  4. Ronalds Briedis – Zāles pret nemirstību. 4/5. Nav jau īpaši mans nopelns, bet ar Ronaldu mācījos kopā vidusskolā, tāpēc vienmēr cenšos izlasīt viņa dzejas grāmatas. Man jau kopš tiem laikiem simpatizē viņa ironiskais rokraksts, kas šajā reizē uzbur arī dažādas eksotiskas ainas austrumos. Laikam dzejā tas man patīk vislabāk – ka dažreiz pat no pāris rindām var iegūt perfektu ainavu vai sajūtu. Te tās bija pārpārēm.
  5. The Happy Reader – Issue 3. 4/5. Šeit vispirms ir jauka grāmatīga saruna ar Azizu Ansari, aktieri, komiķi un nu arī autoru. Par to, kā ir iet skolā vienam nebaltajam starp baltajiem, par pusaudžu action literatūru, par secinājumiem, kas viņam radās, pētot attiecības savai grāmatai “Modern Romance”. Pēc tam stāsts par Dorotijas Karingtones “Granīta salu” – veltījumu Korsikai. Un par visu citu Korsikai raksturīgo, par politiku, Napoleonu un sieriem. Jāatzīst, ka tagad gribas izlasīt arī Dorotijas grāmatu.
  6. Enida Blaitona – Piedzīvojumu sala. 4/5.
  7. Enida Blaitona – Piedzīvojumu pils. 4/5. Kaut kā tā sanācis, ka manos pusaudža gados Enida Blaitona kkā paslīdēja garām. Droši vien tās grāmatas iznāca laikā, kad es jau biju pārmetusies uz pieaugušāku literatūru, visādām tur hedvigām kurts mālerēm un rāvensburgas baltajām rozēm (he he). “Piedzīvojumu salu” nopirku, lai iesolītu krustdēlam piedzīvojumu literatūru, bet nolēmu, ka derētu pašai pārbaudīt, ko tad es tur mēģinu cilvēkam iesmērēt. Pēc tam, kad grāmatu klubā to tieši saslavēja, daudz nekavējos. Jāatzīst, ka ļoti labi izklaidējos. Un sagaidīju vairāk, nekā biju cerējusi. Varbūt, ja lasa jau piekto un sesto gabalu, ir baigā atkārtošanās, bet par pirmajiem diviem man sūdzību nav. Ir gana aizraujoši un oriģināli, paturot prātā, ka tā ir jaunatnes literatūra. Jo tam runājošajam papagailim es totāli neticu.
  8. Stephanie Brookes – How to Be a Spiritual Goddess. 2/5. Jā, kāpēc neieviest dzīvē drusku ezotērikas? Nāk prātā batikoti svārki, šalle ap galvu un tīšanās smaržkociņu dūmakā, vienlaikus blenžot kristālbumbā un runājot ar gariņiem? Laikam izdevās salikt galvenos stereotipus vienā teikumā. Šis tāds jauks un samērā vispusīgs ievads par eņģeļiem, aurām u.tml. Nekas baigi jauns un pārsteidzošs, bet iesākumam var derēt, ja gribas saprast, kur sākt.
  9. Džeralds Darels – Dievu dārzs. 5/5. Kā izrādās, padomju gados šī grāmata ir iznākusi ar nosaukumu “Zaļā paradīze” – ar briesmīgu zirnekli uz vāka. Nez kurā vietā skaitās paradīzes asociācija. Iespējams, kādā brīdī es aiz neko darīt salīdzināšu abus tulkojumus. Lai vai kā, šī bija rēcīgākā grāmata, ko esmu lasījusi gadiem. Uz vidus vienā epizodē smējos tik skaļi un ilgi, ka apsāpējās rīkle, tāpēc nācās sevi apvaldīt, bet ne tāpēc, ka man būtu pārgājusi griba smieties. Šī, kā izrādās, ir Korfu triloģijas trešā daļa par Darelu ģimenes dzīvi jaukajā Grieķijas salā, pirmā ir droši vien visiem [vairāk] zināmā “Mana ģimene un citi zvēri”. Brīžiem man metās mazlietiņās slikti no pārāk detalizētajiem kukaiņu un zirnekļu jūsmīgajiem aprakstiem, jo es tajos it neko jūsmīgu neatrodu, bet tas man neliedz dot šai grāmatai piecas zvaigznes un rekomendēt kā ļoti labu garastāvokļa celšanas literatūru. Ja jums nav nekas pret zvirbuļu šaušanu, protams.

TV šomēnes arī tikai mazlietiņ, bet vienā nedēļas nogalē nodevos binge-watching, izraujot cauri Netflix seriālu “Love”, kas ir tieši par to, ko sola nosaukums un ir mana nodeva mēneša romantikas sadaļai. Sauklis tam varētu būt – “Good guys finish last”. Un arī par to tas ir. Neteikšu, ka šis ir pats labākais seriāls, ko esmu redzējusi, bet bija visai grūti neskatīties nākamo sēriju. Stāsts ir teiksim tā – par pārīti ne gluži saderīgu cilvēku. Gazs ir nudien labais zēns, tik labs, ka viņa paša draudzenei viņš jau sāk ar to besīt. Mikija ir ne tik laba meitene, un, paskatoties uz viņas bojfrendiem, ir skaidrs, ka viņai ir kkādas problēmas. Labākais šajā seriālā ir tas, ka personāži ir tiešām daudzslāņaini, un tas atklājas tikai pamazām. Jo arī es jau no pāris sērijām biju nonākusi pie saviem (kļūdainiem) secinājumiem, kurus nācās pārskatīt.

Kino. “Fat Batman”. Jeb “Betmens pret Supermenu: taisnības rītausma”. Kuru es nebiju plānojusi skatīties, jo par šiem diviem kungiem esmu līdz šim redzējusi divas filmas, no kurām neviena manī nav raisījusi sajūsmu. Bet filmas izvēli šoreiz noteica cits kungs, kam 11 gadi, tā nu gāju uz kino ar nulle ekspektācijām, un nebija tik slikti kā biju gaidījusi. Stāsts gan ir tāds ar Dievu uz pusēm, daudzkur trūkst ticamības, kur nu vēl sakarīgas varoņu rīcības motivācijas. Nemaz nerunājot par resno Betmenu. Nu ok, Afleks nav gluži resns, bet par kalsnu viņu arī nenosauksi. Tā nu kombinācijā ar Betmena bruņām viņš izskatās pēc pārbarotas lidvāveres. 6/10 var izspiest.