Monthly Archives: marts 2016

Edijs Ērglis jeb “Slēpes pa gaisu”

Standarta

Kadrs no filmas

Beidzot ir klāt saldais ēdiens, ar ko mūs Oskaru naktī cienāja Forumcinemas! Pirms nedēļas piedzīvojusi pirmizrādi stāsta dzimtenē Lielbritānijā, 1. aprīlī un pilnīgi bez jokiem arī pie mums foršā, pozitīvā un iedvesmojošā filma “Slēpes pa gaisu”, kuras pamatā ir reāla cilvēka – Edija Edvardsa – dzīves notikumi. Sarunā ar “Guardian” Edijs gan sacīja, ka viņš ir lidojis drīzāk kā strauss, ne ērglis un ka no realitātes filmā ir atlikuši kādi 5%, bet tas nekādi nemaitā filmas foršumu, un arī viņš pats to atzīst. Dažiem stāstiem pat nāk par labu, ja kko noņem vai pieliek (piemēram, Džekmenu). Tā kā Edijs savulaik bija tāds kā Lielbritānijas varonis iz tautas, tad par šo filmu tur šobrīd tiek runāts tā pavairāk. Un ir jau arī par ko.

Sākot jau ar filmas režisoru Deksteru Flečeru, kas ir izbijis angļu aktieris-brīnumbērns un kas pēc pabūšanas slavas zenītā, pats saviem spēkiem (sex, drugs, rock&roll, nu jūs jau zināt) pacentās nonākt pašā apakšā ar visu tajā ietilpstošo dzīvošanu mašīnā, bet tagad stāsta mums foršus stāstus no kameras otras puses. Latviešu skatītājiem viņš varbūt ir mazāk pazīstams, bet vajadzētu atcerēties vismaz no zelta klasikas – “Lock, Stock and Two Smoking Barrels”.

Cits zīmīgs vārds filmas veidotāju vidū ir producents Metjū Vons, kura visus sasniegumus es te neuzskaitīšu, bet pieminēšu to, ka pirms gada viņš mūs iepriecināja ar ļoti stilīgo filmu par spiegiem – “Kingsman: The Secret Service” (un kurai nepacietīgi gaidām turpinājumu). Un tieši šajā filmā ļoti veiksmīgi uzspīdēja jaunā un foršā zvaigznīte – Terons Edžertons, kurš arī šajā filmā atveido galveno lomu. Tāpēc ir ļoti liels prieks viņu 1) redzēt atkal; 2) redzēt lieliskā lomā ar lielisku izpildījumu. Terona attēlotais Edijs ir tik entuziastisks, pozitīvs un naivi jauks, ka viņu vienkārši nav iespējams nemīlēt. Vēl mūs te priecē vēsais čalis, kuru attēlo vēl arvien ļoti pievilcīgais Hjū Džekmens. Vēl viens nevainojami atveidots personāžs – labi pieguļoša loma un stilīgas brilles. Norvēģi pirtī, protams, arī nebija slikti.

Bet nu par galveno varoni. Edijam jau no agras bērnības ir sapnis – piedalīties Olimpiskajās spēlēs. Un viņš ir gatavs izmēģināt jebkuru disciplīnu, kas viņu varētu tur aizvest. Tā viņš nonāk līdz slēpošanai, kurā konkurence gan ir pārāk liela, lai viņš iekļūtu valsts izlasē. Vai arī drīzāk teiksim – viņš nepatīk Olimpiskās komitejas funkcionāriem, jo nav gana smalkas izcelsmes. Vai gana profesionāls sportists, lai būtu “pelnījis” vietu izlasē. Un tad atliek pēdējā brīvā niša – tramplīnlēkšana. Par kuru Edijs zina laikam pat mazāk kā es, jo es noteikti TV esmu to vairāk redzējusi. Vēl starp mums atšķirība tāda, ka es no tramplīna lēktu tikai un vienīgi nopietnos pašnāvnieciskos nolūkos. Bet viņam bail nav galīgi nemaz, kritieni un neveiksmes ir tikai dabiski un ne īpaši kavējoši apstākļi ceļā uz sapņu piepildījumu.

Filma valdzina ne tikai ar burvīgo Edija personību, apņēmību un pozitīvismu, kuru nepārspējami lieliski iedzīvina Terons, bet arī ar 80-to gadu šiku, acis žilbinošiem triko, brillēm un citiem ūberstilīgiem aksesuāriem. Tā ir reizē smieklīgs un nopietns stāsts par brīnišķīgu aizrautību, par prasmi nenovirzīties no mērķa arī tad, kad tevi apceļ, neņem nopietni vai pat tīši cenšas kavēt, un par to, ka reizēm piedalīties tik tiešām ir svarīgāk, nekā uzvarēt. Ja vien tas tiek darīts ar prieku.

Īstais Edijs “Ērglis” Kalgari Olimpiskajās spēlēs 1988. gadā

Iesaku noskatīties, lai saņemtu kārtīgu pozitīvisma devu!

8/10

Kino no 1. aprīļa

Advertisements

Lasīšanas maratons. 5. dublis. “Summer in February”

Standarta

Un tad ir tās grāmatas, kas pielavās nemanot, nežilbina ar spožiem vākiem un skaļiem saukļiem un tad tikpat nemanāmi ņem un salauž tev sirdi. Taisnības labad jāsaka, ka viens sauklis šai bija uz vāka gan. “Summer in February” nopirku kā kompromisa variantu, jo izvēle ar mēnešu nosaukumiem nav nemaz tik plaša. Vērtējums Goodreads bija ok, bet ne baigi sajūsminošs, un pēc grāmatas tapušajai filmai tas bija vēl švakāks. Un tad es saņēmu grāmatu pa pastu, un tā izskatījās kā nodrukāta 80.-tajos gados ar vienīgo tad zināmo fontu uz visbriesmīgākā papīra, kāds bijis pieejams. Jau noskaņojos uz vilšanos. Ha!

Grāmata sākas 1949. gadā ar glaunu banketu Karaliskajā Akadēmijā, tās prezidentam seram Alfrēdam Maningam sakot atvadu runu, kurā viņš sev ierastā aizrautībā nogāna moderno mākslu. Viņš mazliet izplūst un sarunā to, par ko ir klusēts daudzus gadus, tādējādi sašūpojot vienu otru emocionālo laiviņu. Pēc tam mēs tiekam aizvesti uz laiku un vietu, kur viss pa īstam sākās – 1911. gadu un Kornvolu, ko kā savu bāzes vietu tolaik bija izvēlējušies daudzi angļu gleznotāji. Protams, viņi ne tikai gleznoja portretus, jūru, viļņus, akmeņus un simts pelēkā nokrāsas, bet arī ballējās. Un neviens neballējās pārliecinošāk kā A. Dž. Manings – dzirnavnieka dēls, kas visu savu naudu un enerģiju bija ieguldījis tajā, lai kļūtu par mākslinieku. Ļoti talantīgs un ļoti temperamentīgs.

Alfrēds Manings, domājams, Harolda Naita radītajā gleznā

Alfrēds Manings, domājams, Harolda Naita radītajā gleznā

Un tad bija labais zēns – Gilberts Evanss, kas, nupat atgriezies no dienesta Āfrikā, cenšas aizmirst par karu gleznainajā Kornvolā starp mākslinieciskajiem draugiem, strādājot par tādu kā pārvaldnieku pulkveža Paintera plašajiem īpašumiem, aprūpējot rentniekus un tamlīdzīgi. Un, ir protams, arī liktenīgā sieviete. Florence Kārtere-Vuda. Ierodas kā zibens spēriens un sajauc prātus ne vienam vien jaunam kungam. Nē, viņa nav koķete, viņa vienkārši ir daiļa kā Botičelli Venēra. Visi grib viņu gleznot, visi grib ar viņu draudzēties.

A. Maninga glezna “The Morning Ride” ar liktenīgo Florenci

Un, lūk, mums ir klasisks mīlas trijstūris, kurā viens klusi pielūdz un neuzdrošinās paust savas jūtas pilnīgi atklāti, savukārt otrs skaļi deklarē, kā bez viņas nevar gleznot, ka viņa ir viņa mūza utt. Kā jūs domājat – kuru viņa no šiem diviem apprec? Un kuru viņa mīl? Lai gan daudziem šķiet, ka Florence un Alfrēds ir reti nesaderīgs pāris – klusa un maiga būtne kopā ar bļaustekli un uzdzīvotāju, lai arī patiesi talantīgu? Šķiet, tas drīz top skaidrs arī pašai Florencei, bet viņa no sava solījuma neatkāpjas un apprec Alfrēdu. Lai tūlīt pēc kāzām mēģinātu noindēties. Pēc notikušā abi atgriežas Kornvolā un apmetas tieši blakus Gilbertam (it kā viņam tā jau nebūtu gana). Manings dodas nedēļām ilgos gleznošanas svētceļojumos, pametot savu jauno sievu vienu ar viņas pašas gleznošanas priekiem. Un Gilbertu, kurš, kādu laiciņu pamocījies, nolemj, ka tas nav to vērts un ka vieglāk ir doties atpakaļ uz Āfriku karot. Un tikai tad, kad viņš ir pieņēmis šo lēmumu aizceļot, starp viņu un Florenci beidzot uzplaukst īsa, bet intensīva dēka.

Šis ir romāns par reāliem cilvēkiem un reāliem notikumiem. Protams, tā nav oficiāla biogrāfija, tomēr tapusi ar Gilberta Evansa jaunākā dēla svētību, un autors varēja piekļūt Evansa dienasgrāmatām. Pats Manings (un ne tikai viņš) savos biogrāfiskajos stāstos vienmēr ir izvairījies no šī laika posma pieminēšanas vispār. No vienas puses – ļoti saprotami. No otras – tā sanāk tāda patiesības rediģēšana. Pat nezinu, kāpēc šis stāsts mani tik ļoti aizķēra, varbūt tāpēc, ka tas ir par reāliem cilvēkiem, ne izdomātiem. Grāmata lasījās tik raiti un viegli, ka lappuses lidoja nemanot. Pēc izlasīšanas ilgu laiku pavadīju pārdomās par to, kāpēc labi situēta sieviete, kurai nav jāprecas naudas vai statusa dēļ (respektīvi – viņa var visai brīvi izvēlēties), nespēj būt gana drosmīga, lai atsauktu savu piekrišanu, ja reiz šaubās? Tas, protams, nebūtu pieklājīgi, jā. Jā, cilvēki runātu. Kādu laiku. Bet ne tik ilgi un ne tik daudz kā tad, kad tev ir romāns, esot precētai. Vai kad tu noindējies. Nu jā, bet tad jau tev ir vienalga. Nezinu, man kkā apsāpējās sirds par Florenci un visām citām sievietēm, kas ir pieņēmušas visu dzīvi ietekmējošus lēmumus tāpēc, ka tā jādara. Vai kāda nu bija viņu motivācija. Skumji, un žēl. Un kaut kā ļoti pa īstam.

In the land of the blind the one-eyed man is king.

Too many people, I have found, have no sympathy with or fellow feeling for failure and weakness. You see, I dream of great success, I dream of fame, I dream of being a name on everyone’s lips.

4/5

Februāra pilieni

Standarta

Jeb – “Esi sveicināta, Globālā Sasilšana!”

Šim mēnesim es pirmoreiz uztaisīju sarakstu ar grāmatām, ko jāizlasa noteikti, un otru ar neobligātajām. Gāja gluži labi, sarakstu atkārtošu, tas tur pie disciplīnas. Visu gan neizlasīju, ko gribēju, bet neviens jau nav perfekts. Tiku galā ar 8 grāmatām, bet jāatzīst, ka trīs no tām bija īsiņas.

 

  1. Hadžūns Čangs – 23 lietas, ko mums nestāsta par kapitālismu. 3/5. Visumā diezgan noderīga grāmata vispārējās izpratnes par tirgus ekonomiku paaugstināšanai un, iespējams, dažu mītu izsvēpēšanai. Dažas lietas labākas par citām, bet kopumā noder, ja ir interese paplašināt redzesloku.
  2. Markus Zusak – I Am the Messenger. 3/5. Grāmata jauniem cilvēkiem par jauniem cilvēkiem, kurā man patika doma par to, kā daudz kas dzīvē varētu būt jaukāk, ja mēs vienkārši būtu laipnāki un iejūtīgāki cits pret citu un reizi pa reizei paveiktu kādu tā saukto “random act of kindness”.
  3. Tomass Glaviničs – Lielākais brīnums. 3/5. Grāmata, kuras vienai pusei varētu iedot vienu zvaigzni, otrai – piecas. Un tāpēc, ka puse no tās mani tik ļoti kaitināja, ir pagrūti uzrakstīt garo atsauksmi, bet tā top. Drizbus.
  4. Roberts Lūiss Stīvensons – Bagātību sala. 3/5. Manā bērnībā šī grāmata kaut kā bija paslīdējusi garām. Gribējās izlasīt, jo seriāls “The Black Sails” ir tai tāds kā prīkvels, tomēr lielāks iespaids būtu bijis, ja šo būtu lasījusi pusaudža gados. Ideja laba, bet to noteikti varēja uzrakstīt divreiz krāšņāk/garāk/detalizētāk.
  5. Inga Pizāne – Tu neesi sniegs. 5/5. Dzejas grāmata, kurai pieķēros tādēļ, ka pazīstu autori. Tiesa, tas mani arī nedaudz biedēja, jo ko gan es teikšu tad, ja man tā nepatiks? Par laimi, tā nenotika, un varu ar tīru sirdi ieteikt šo dzejas krājumu, kas ir, manuprāt, brīžiem pat sāpīgi precīzs ieskats sievišķīgajā prātā un uzbur precīzas sajūtas un bildes.
  6. Lūsinda Railija – Lavandu dārzs. 3/5. Diezgan jauka chick-lit ar vēsturisku piesitienu. Gana labi, bet nekas satriecošs vai īpaši atmiņā paliekošs. Plašāk šeit.
  7. James Patterson – Bloody Valentine. 3/5. Šī svaidās apkārt jau pāris gadus, nospriedu, ka būtu tematiski izlasīt tieši februārī. Īss, bet diezgan asiņains gabals, kas gan iet uz priekšu ļoti raiti un pēc notikumu attīstības atgādina 40 minūšu detektīvseriāla epizodi. Pietiekami izklaidējoši, bet nepārliecina tik daudz, lai turpinātu skatīties Patersona virzienā.
  8. The Happy Reader – Issue 4. 5/5. Lielisks šī feinā literārā žurnāla numurs! Vispirms vnk perfekta saruna ar Alan Cumming par teātri, TV un grāmatām. Pēc tam stāsts par apokaliptisko gabalu “The Purple Cloud”, par apokalipsēm vispār, vīnu, violetās krāsas vēsturi, Arktiku, atombumbu, vulkāniem un zinātnisko fantastiku.

Kino šomēnes tā pamazāk skatīts, taisni dīvaini, ka pirms Oskariem nebija pārbāzts grafiks, bet pēc dažām atsauksmēm uz pāris filmām nemaz arī nerāvos. Protams, tas neattiecās uz Dedpūlu, par kuru mazliet izteicos šeit. Tad bija viena Oskariņiem nominētā filma – “Saula dēls” (8/10), kas bija paredzamā apmērā drūma un tikpat paredzami saņēma Oskaru kā labākā ārzemju filma. Aktierdarbs – ļoti labs. Koncentrācijas nometnes, faktiski – nāves kameru darbinieku, ikdiena, protams, raisa dažādas eksistenciālas pārdomas un liek uzdot daudz jautājumu. Īpašu iespaidu rada tas, ka skatītājs redz tikai to, ko redz Sauls, un tās nav nekādas plašās peizāžas, līdz ar to rodas vairāk vai mazāk kaitinoša sajūta, ka nesaproti, kas notiek, neredzi, ka kāds tev tuvojas, un vispār uzdzen vieglu paranoju.

Un tad pirms Oskaru ceremonijas Forumcinemas mums uzdāvināja kaut ko patiešām pozitīvu, iedvesmojošu un jautru – Ediju Ērgli, kurš “took brave failure to new heights”! Tā kā filma (“Slēpes pa gaisu”) kinoteātros nonāks tikai aprīlī, tad par to plašāk nedaudz vēlāk. Pati Oskaru ceremonija šogad stipri pārspēja pērno garlaicību, tā ka nakts nebija velti negulēta.

No seriāliem iemetu aci atjaunotajos “X-failos”, lai to pilnībā nožēlotu jau pēc vienas sērijas. Devu gan otru iespēju, bet arī to nožēloju. Neticami garlaicīgi. Turklāt ņemot vērā kvalitatīva materiāla pārbagātību šodienas TV piedāvājumā, brīnos, ka kaut ko kādu vēl var štancēt. Laikam cer izbraukt uz seno dienu slavu. Lai nu kā, acīmredzot esmu pāraugusi šo tēmu. Dzirdot stāstu par ASV mājsaimnieču sūdzībām par “Luciferu”, nolēmu paskatīties, par ko tad brēka. Visumā iepatikās, diezgan jautrs gabals, pagaidām ir interesanti. Protams, tas nestāv ne tuvu “The Night Manager”, ne tikai tāpēc, ka šite ir Hidlstons. Pirmā sērija bija ļoti intensīva un ievelkoša. Patiess prieks par tādām pērlēm. Cerams, noturēs līmeni arī tālāk. Un tad, protams, jauna sezona manam guilty pleasure“Survivor”, jo nekas nav labāks par kārtīgu blindside. Nezinu gan, vai viņiem izdosies pārspēt pēdējo sezonu, kas, manuprāt, bija vislabākā, kāda bijusi, bet sākums ir cerīgs. Berzēju rociņas.

Atliek tikai iepīkstēties, ka dzīves kultūras programmā iestājies panīkums, tā jaukais Kosmoss atsūta kādu iespēju. Tā nu izrentēju savas prasmes apmaiņā pret biļetēm uz Hosē Karerasa atvadu tūres koncertu. Klasika arī mūzikā nav mana stiprā puse, tomēr jūtu, ka vismaz šo varētu labot ar klausīšanos, jo nav jau tā, ka man nepatīk šāda mūzika, vienkārši tā noslogo manas smadzenes, kuras ir radušas mūziku patērēt kā fona materiālu atslodzei. Visumā koncerts bija ļoti jauks, žēl mazliet, ka nespēju to novērtēt tā, kā to var šīs jomas eksperti, bet nu tas viss ar laiku. Cerams.

Un tad, protams, izstāde. Pa ļoti ilgiem laikiem sataisījos šogad uz grāmatu svētkiem. Protams, svētdiena nebija tā pareizākā izvēle, bet tā kā bija sarunāts ar draudzeni, kas netiek sestdienā, bet es savukārt strādāju piektdienā, tad atlika cerēt, ka kaut kas vēl būs atlicis arī pēdējai dienai. Zvaigznes svara nodaļā, protams, nekā jēdzīga vairs nebija arī no paša rīta, bet to jau varēja gaidīt. Ja citādi – gāja kā ar sēņošanu – sākumā liekas, ka nekā nav, bet izejot otro apli, īpašajos piedāvājumos tomēr kaut kas atrodas. Par standarta cenu, protams, iztrūkums nebija. Visumā sapirkos iepriecinoši daudz par ļoti sakarīgām naudiņām, jo galvenā problēma bija ar kļūdu budžeta plānā, tāpēc nevarēju atvilkt tā kā biju sapņojusi. Nekas, to nākamreiz!