Monthly Archives: februāris 2016

Romantiskais kino – februāra izlaidums

Standarta

Kad gan vēl parunāt par romaņķiku, ja ne vazelīna mēnesī? Tiesa, “Titāniku” gan šomēnes neskatījos. Arī citas klasiskas un sen redzētas, mīlas piepildītas filmas ne. Nē, iztiku ar to, kas kino, un to, kas arī sens, bet vēl neredzēts. Neteiksim, ka kino šobrīd būtu pārpilns ar jēdzīgām romantiskajām filmām. Un, tā kā es drīzāk sev aci izbakstīšu, nekā skatīšos vēl vienu Spārksa savārstījumu, tad, protams, es gāju skatīties uz draiskāko no romantiskajiem varoņiem!

“Deadpool”

Stāsts par Veidu Vilsonu, kas ir samērā parasts čalis un vada dzīvi, sevišķi nesaspringstot par sīkumiem. Veic varbūt nedaudz netīrus, bet nepieciešamus darbiņus. Ir glīti uzkačājies un ļoti mutīgs. Jautāsiet – kur šeit ir romantika? Tajā, ka katrai cibiņai ir savs vāciņš. Un arī Veids sastop savu vāciņu – Vanesu, kas ir ne tikai daiļa, bet prot izrunāties ne sliktāk par Veidu, kā arī pieņem, saprot un mīl viņu ar visām viņa īpatnībām. Bet tad, lai dzīvē un filmā būtu arī drāma – Veidam konstatē audzēju teju visās vietās. Izmisis cilvēks ir gatavs uz visu, tādēļ Veids piekrīt visai aizdomīgai terapijai, kuras rezultātā dzimst Dedpūls, kas gan iegūst superspēju ataudzēt audu šūnas, bet tas neattiecas uz viņa ādu, kas izskatās.. nu jā, viņa drauga vārdiem sakot – “it kā avokado būtu bijis sekss ar vecāku avokado”. Tāds, protams, savai sirdsdāmai acīs nevar vairs rādīties. Tāpēc jāatrod sliktais, kas viņu tādu pataisīja, un jāpiespiež pārtaisīt atpakaļ uz smuko un seksīgo. Un tas ir vienīgais, kas Dedpūlu interesē. Ne jau nu tur būt varonim un glābt pasauli. Slikto, starp citu, vienkārši lieliski tēlo Eds Skreins (kas mums, meitenēm, ir ar tiem sliktajiem?). Labākais par Dedpūlu ir tas, ka – ja visa dzīve saiet galīgā šreijā – paldies Dievam, ka paliek vismaz humora izjūta! Un viņš pasmejas gan par sevi, gan komiksiem, filmām un to, kur viņam būtu jāiederas. Vēl lielisks ir Raiens Reinolds, grūti iedomāties piemērotāku Dedpūla iedzīvinātāju ar labāku balsi.

Lai gan ideja un izpildījums ir labs, man tomēr kaut kas pietrūka. Varbūt vaina bija tā, ka biju par daudz sacerējusies pēc visām rēcīgajām reklāmām un divdomību piebārstītajiem klipiem. Tā mēdz notikt. Visumā labs stāsts, kas vispusīgi iepazīstina ar Dedpūlu un to, kāpēc viņš ir tas, kas ir. Un tomēr pēc filmas bija mazumiņa piegarša. Par spīti daudz ainām ar glītiem vīriešu dibeniem. Un daudz daudz dažādas netīrības pakāpes jokiem.

7/10

 

“Sense & Sensibility”

Jā, es nebiju redzējusi šo filmu. Neesmu liela klasikas grāmatu fane, tāpēc arī uz to ekranizācijām īpaši neraujos. Pirms skatīšanās nevīžoju pat tik daudz kā painteresēties, kas tajā spēlē. Ok, es zināju par lielisko Alanu Rikmenu, Emmu Tompsoni un Keitu Vinsletu. Bet man bija arī pārsteigumi, piemēram, Hjū Grānts un Hjū Lorijs, kurš bija vienkārši perfekts, attēlojot savu ļoti neieinteresēto varoni. Ak, un nemaz nerunāsim par Ambrāžu jaunībā (Imelda Staunton). Kādu laiciņu pavadīju brīnoties par to, cik jauna izskatās Vinsleta, un apcerēju, ka nu jā – loģiski, jo filma ir 20 gadus veca. – 20?? Nopietni? – Jā, 20! – A man cik gadu? Ok, ja tā padomā, viss pareizi, tā tiešām ir filma no 20 gadu pagātnes, lai cik antīki tas (un es) neizklausītos.

Ja bez manis ir vēl kāds, kas nezina sižetu, tad tas ir sekojošs (bet laikam jau nesenā VIP spēle liecina, ka daudzi daudz ko nezina, ko citi varbūt uzskata par pašsaprotamu). Pēc tēva nāves Elinorai (Emma Tompsone) ar māsām un māti ir jāmeklē jauna, pieticīgāka dzīvesvieta, jo līdzšinējo namu mantojumā saņem viņu brālis (tipisks tā laika standarts). Arī izredzes apprecēties līdz ar to nav pašas spožākās. Kamēr prātīgā Elinora ieskatās savā svainī Edvardā (Hjū Grānts), kurš diemžēl arī nav tik pieejams kā gribētos, meitenīgi naivā Marianna iekrīt smukā staiguļa Vilobija slazdos, kurš, protams, salauž meitenes sirdi sīksīkos gabaliņos.

Lai gan idejiski stāsts varbūt nav ne oriģinālākais, ne spožākais, turklāt laimīgās beigas tiešām tiek iedotas tikai pašās beigās, priekš manis augstu vērtējumu filma ieguva tieši ar tā laika sabiedrības un personāžu atveidi, jo katrs no tiem ir patiesi kolorīts.

8/10

Advertisements

“Lavandu dārzs”

Standarta

Ziņa, ka grāmatu svētkos Latvijā viesosies īru rakstniece Lūsinda Railija, pamudināja mani beidzot izlasīt kādu viņas grāmatu. Visvairāk mani gan interesēja gaidāmā grāmata “Septiņas māsas”, kurai iekš Goodreads ir ļoti augsti vērtējumi, bet kamēr tā nebija pieejama, nolēmu aiztipināt uz bibliotēku un izņemt kādu agrāk izdotu gabalu. Tā manās rokās nonāca “Lavandu dārzs”.

Šeit kopā savīti divi stāsti – pirmais ir par Emīliju de la Martinjēru, aristokrātiskas franču dzimtas atvasi, kas, apglabājusi māti, kļūst par vienīgo mantinieci un visai nelabprāt pievēršas tādām problēmām kā – ko darīt ar to kaudzi naudas, kas atstāta. Jeb ja nopietnāk – kā nomaksāt mātes izšķērdīgā dzīvesveida radītos parādus, ko iesākt ar château Gasēnā, kam prasās remonts, vīnadārzu un pašai savu privāto dzīvi.

Vispār jau situācija ir pat ļoti laba priekš jaunas sievietes, bet to izbaudīt traucē Emīlijas nepatika pret aristokrātisko dzīvi, pie kā galvenokārt vainīgas saspringtās attiecības ar māti, kurai Emīlija nekad nebija gana laba un iznesīga. Īstajā brīdī gan uzrodas glābējs, kāds Sebastjans Karaters, kurš man nepatīk jau no pirmā viņa izdvestā teikuma. It kā esot ieradies Gasēnā, jo te kādreiz kādu laiku ir mitusi viņa vecmāmiņa. Bla bla bla. Protams, nepaiet ne gads, kā Emīlija ir apprecējusi savu glābēju, kurš, kamēr château notiek remonts, aizved viņu uz dzimtajām mājām Jorkšīrā – Blekmūrholu. Kas man stipri atgādināja “Crimson Peak” – apkures nav, atrašanās vieta kkur ellē nekurienē, laiks briesmīgs (īpaši atšķirībā no Francijas dienvidiem), turklāt te ir arī Alekss – Sebastjana ļaunais brālis. Un tad tikai sāk atklāties visādi citi nesmukumi.

Otrs stāsts aizsākas 1943. gadā, kad Konstansa Karatera, Anglijā izskolota par spiedzi, ierodas Francijā, lai palīdzētu pretošanās kustībai, kas cīnās pret nacistiem. Ierodoties plāni drusku nojūk, un aktīvas darbības vietā viņa nonāk Eduāra de la Martinjēra Parīzes mājā, kur tēlo viņa māsīcu, izklaidē vācu virsniekus un izliekas, ka ne viņa, ne Eduārs nav saistīti ar pretošanās kustību. Te nu ir lemts attīstīties notikumiem, kas atstās nopietnas sekas daudzu cilvēku dzīvēs. Šeit man druscīt pakrita uz nerviem Konstansa, kas sākumā gaužas, ka nevar spiegot, bet, kad viņai beidzot ir jāveic kādi riskanti darbiņi, tad atkal vaimanā un baidās no visa. Come on, sieviete, izlem, ko īsti tu gribi!

Jāatzīst, ka grāmatas sākums man likās visai klišejisks, stīvs un disharmonisks. Sajūta tāda, ka ir izdomāts samērā labs stāsta rāmis, bet apaudzēt to ar detaļām un padarīt ticamu un plūstošu kaut kā nav izdevies. Ar šo sajūtu mocījos līdz grāmatas pusei, bet otrā daļa aizgāja stipri veiksmīgāk (vienā vakarā). Arī Emīlija kā varone otrajā daļā bija kļuvusi apņēmīgāka un aktīvāka, līdz ar to – interesantāka. Beigas varbūt drusku par daudz sacukurotas, bet visumā secinājumi par grāmatu ir tādi, ka man ļoti patika vēsturiskā daļa par karalaika Franciju. Kā arī visai jaukā pamatdoma – ka ne vienmēr viss ir tā, kā izskatās. Reizēm tie, ko mīlam, mums melo. Reizēm tie, kurus ienīstam, nav tik slikti kā viņus iztēlojam. Katram ir savs stāsts, un, nezinot šo stāstu, ir visai viegli nonākt pie subjektīviem secinājumiem un doties nosodīšanas karagājienā. Ceru, ka stāsts par māsām septiņām būs izkoptāks. Drīz to uzzināšu.

3/5

Izdevējs: Zvaigzne ABC

Draiskais janvāris

Standarta

Sniegapāris no Vērmaņdārza (2012)

Sniegs mūsdienās ir kā tāds staigulīgs mīļākais – pavada ar tevi vienu neaizmirstamu nakti vai lielākais – nedēļas nogali, un pēc tam pazūd uz neatgriešanos. Nu ok, pēc gada atkal piezvanīs, it kā nekas nebūtu bijis, un tu atkal kā naiva meitene metīsies viņa skavās… Janvāris un sniega kupenas šodienas februāra lietū liekas kā tāls sapnis. Tāpēc, ietekmējusies no citiem rakstvežiem internetā, arī es pakavēšos atmiņās un taisīšu kārtējo pārskatu. Vai arī vnk tīksmināšos par ražīgo janvāra mēnesi. Tas sākās patiešām enerģiski. Aizdomīgi enerģiski, ja tā padomā. Bet nekas, tad atnāca pilnmēness, kura laikā es nedarīju neko, ja nu vienīgi vēl mazliet palasīju, apcerēju to, kas nav izdarīts un netiks, un mazliet pagruzījos par visu un neko.

Visumā janvāris ir sanācis neslikts – 6 grāmatas, 4 filmas + miniseriāls, 0 teātra izrādes, ko gan vajadzētu ar steigu labot. Lai nu kā – mans niķis iesākt vienlaikus vairākas grāmatas šomēnes rezultējās ar to, ka reiz pienāk brīdis, kad tās tiek pabeigtas. Un statistiski tas brīdis izskatās visnotaļ skaists. Protams, vēl palīdzēja arī seriālu neskatīšanās. Tā kā uz ziemīšiem iestājas seriālu klusais periods, kas ievelkas vēl krietni janvārī, tad vairāk pievērsos grāmatām, un tā tas arī palika.

  1. Tess Gerritsen – Gravity. 2/5. Džeritsenai ir grāmatas visā spektrā – gan ļoti labas, gan galīgi meh, kā šī. Lai gan grāmata iesākās cerīgi un arī tēma ir laba – par notikumiem SKS, diemžēl vairāki stāsta pavedieni ne visai veiksmīgi vijas kopā, turklāt pati ideja – par briesmīgu citplanētu vīrusu, kas bezgravitācijas telpā sāk duplicēties kā dulls un zagt sava upura DNS, lai nākamajā līmenī jau pārdzimtu vēl advancētāks, bija, maigi sakot, sviestaina. Briesmīgi garlaikojos, bet pabeidzu tikai principa pēc. Bet, ja interesē jauks trillerīgs detektīvs, iesaku pamēģināt viņas rakstīto “Ķirurgu”. Iespējams blakusefekts – asinsspiediena palielināšanās.
  2. Jo Nesbø – Bubble in the Bathtub. 4/5. Nesbē ir burvīgas bērnu grāmatas. Riktīgi blēņu stāsti, kur autors var atļauties visādas neloģiskas izdarības, bet varoņi – vārīt visdažādākos podus. Viegla un ironiska. Pirmā grāmata par pirdienpulveri gan bija foršāka…
  3. Andris Kolbergs – Atraitne janvārī. 3/5. Šī no mana gada apņemšanās saraksta. Visumā labāk, nekā cerēts, turklāt visai krāšņs padomijas ikdienas ilustrējums. Garāka recenzija šeit.
  4. Simona Ārnstede – Apmelotā. 4/5. Krāsaina un izklaidējoša dāmu literatūra ar kādu devu humora. Garāka recenzija šeit.
  5. Daniel Grippo – Believe-In-Yourself Therapy. 2/5. Nav īsti mana iecienītākā literatūra, bet apstākļi tādi gadījās, ka bija jāizlasa. Vairākkārt. Vienkārši padomi cilvēkiem, kam drusku rokas nolaidušās un liekas, ka viss ir slikti. Konstatēju, ka atkārtošana tiešām strādā, un sāku pati ticēt dažiem padomiem 😉
  6. Dž. R. R. Tolkīns – Hobits. 5/5. Wuhuu! Tā tik bija aizraujoša pasaka! Un jā, man bija grūta bērnība, kurā, lai gan bija daudz grāmatu, par hobitu gan neviena nebija, tādēļ to izlasīju tikai tagad. Bet nekas, kas ilgi nāk, tas labi nāk. Bija lieliski. Atstāja tādu pēcgaršu, ka gribējās, kaut to nebūtu vēl lasījusi un varētu sākt no sākuma… Radīto tukšumu tagad mēģinu aizpildīt ar “Vēja vārdu”.

Kino bija samērā mierīgs posms, pat neradās sajūta, ka Oskaru sezona ir klāt. Noskatījos divas krāšņas un sniegotas filmas, kurām abām būs gan nīdēji, gan apjūsmotāji – “The Hateful Eight” un “The Revenant”, par tām abām – šeit. Vēl gadījās noskatīties vairāk uz jaunatni tendēto “The Fifth Wave”, kas lika domāt, ka materiāls grāmatā ir spēcīgāks. Bet tā jau ir gandrīz vienmēr…

Pēdējais kino repertuārā bija “The Big Short”, ko es sauktu par rekomendējamo skatāmvielu. Neiesaku skatīties mājās, izņemot gadījumu, ja labi pārzināt finanšu terminoloģiju svešvalodās. Jāatzīst gan, ka arī kino tulkojums ir visai savāds. Neesmu finansists, bet radās iespaids, ka šo ir tulkojis cilvēks, kas pārzina finanšu sfēru, bet angļu valodā ārpus tās nespēj atpazīt pat elementārus izteicienus, jo kā gan savādāk frāzi “The second my son does that […]” iztulko kā “mans otrais dēls […]”. WTF? Un šis nebija vienīgais piemērs. Ja uz to piever acis, var noskatīties interesantu stāstu par to, kā tirgus ekonomikas finanšu instrumenti ir kļuvuši par brīžiem neviena nekontrolētu pasākumu (jo reizēm pat to radītāji nespēj tikt līdzi notiekošajam, kur nu vēl cilvēks parastais), kas turklāt spēcīgi veicināja 2008. gada finanšu krīzi. Papildus varu ieteikt grāmatu “23 lietas, ko mums nestāsta par kapitālismu”, īpaši – 22. lietu. Vispār jau – jo vairāk mēs sekosim tam, kas notiek, un labāk izpratīsim procesus, jo mazāk mūs varēs muļķot, un – kas zina – varbūt kādreiz mēs strādāsim savas valsts izaugsmes labā, nevis shēmosim, kā to izzagt. Starp citu, filmā ir izmantotas gluži reālas slavenības, piemēram, apaļvaidze Selēna Gomesa, kas vienkāršiem vārdiem skaidro ne tik vienkāršus finanšu terminus. Lieliska pieeja! Es pat teiktu, ka tā ir brīva niša.

Un vēl es noskatījos 2004. gada miniseriālu “North & South”, ko man reiz ieteica Māra. Visai mīlīgi, bet nu šausmīgi līdzīgi “Pride and Prejudice”, gan varoņi, gan stāsta rāmis – kā šie abi viens otru brāķē, bet mīlē. Ja es būtu vispirms redzējusi šo, droši vien, ka tad man labāk patiktu tieši šis stāsts. Nu jā, drusku pietrūka kaut kā vēl neredzēta, bet citādi – tieši tas, kas vajadzīgs iekšējās romantiskās būtnes pabarošanai.

Februārī jāgatavojas Oskaru naktij, drošvien jāpaskatās kādas nominācijām apbērtās filmas, bet jau rīt – bezkaunīgais Dedpūls! Ļoti augstas “ekspektācijas”. Izlasāmo grāmatu saraksts drosmīgi garš, bet jūtos optimistiski noskaņota, ka daudz arī paspēšu. (Sen nav tā bijis, ka skrienu pa priekšu savam Goodreads gada plānam, tāpēc arī tas optimisms laikam.)