Monthly Archives: janvāris 2016

Lasīšanas maratons. 4. dublis. “Atraitne janvārī”

Standarta

Pārmaiņas pēc lasīšanas grafiks nav iekavēts (Yay!!!). Domājot par janvāra mēnesi, sāku meklēt grāmatas arī starp latviski izdotajiem darbiem, un uzdūros tieši šim. Un pēc tam man to ierekomendēja arī bloglasītājs “fledis”. Latviešu detektīvu pēdējo reizi lasīju, mācoties pamatskolā, un jau tad biju skeptiski noskaņota. Toreiz gan nevīlos, bet ņemsim vērā, ka tad biju mazāk prasīgs lasītājs.

Šī grāmata pirmoreiz ir izdota 80.-to gadu sākumā, un ir visnotaļ izteiksmīgs sava laikmeta attēlojums. Jāatzīst, ka sākumā es riktīgi aizrāvos un jau pirmajā vakarā izlasīju trešdaļu grāmatas. Jocīgi varbūt izklausās, bet padomju ikdienas attēlojums literatūrā man laikam ir tāds “guilty pleasure”. Pie visa vainīga Zenta Ērgle. Šajā romānā netrūka visādu interesantu detaļu, pie kurām pakavēties. Piemēram, te ir stāstīts par “slēpotāju vilcienu”. Gūglis man nupat pastāstīja, ka kaut kas tāds tiešām ir eksistējis, un pirms dažiem gadiem to ir mēģināts atdzīvināt, bet acīmredzot ne visai sekmīgi. Bet tas izklausās tik romantiski (lai gan es nemaz neslēpoju) – braukt slēpotāju vilcienā no Rīgas uz Ērgļiem (kur tas kādreiz ir gājis), lai izslēpotos, pēc tam nakti pārlaižot vilcienā, jo tas ir ar guļamkupejām. Jei! Lai nu kā, tieši ar slēpotāju vilcienu sākas mūsu stāsts, kur diezgan iedomīgais inženieris Gvido Lieknis kļūst par upuri dabai. Jeb – skaistai sievietei.

Pati šaurākā vieta pasaulē ir slēpotāju vilciena gaiteņi trīs minūtes pirms atiešanas.

Lai gan grāmatā paralēli vijas divi stāsti, kas tikai uz beigām saplūst viens otrā, ir diezgan skaidrs, par ko ir runa, lai gan autors nez kādu iemeslu dēļ atsakās saukt visus īstajos vārdos. Varbūt mēģina izlikties noslēpumains un sarežģīts, bet tas īsti nenāk par labu. Tāpat jau ir uzminēts, kas ir kurš – kāpēc gan vēl liegties? Norakstu to uz pirmās grāmatas radīšanas kļūdu (tā ir ar tām beta versijām). Tas pats pieredzes trūkums laikam ir vainīgs pie reizēm pārliecīgās cenšanās sabāzt vienā grāmatā visu, ko zina, jo – ja nu nebūs citas iespējas?

Šis tikai daļēji ir detektīvstāsts, lai gan man jāuzteic rakstnieks par izdomu, ko viņš ir piešķīris nozieguma plānotājiem. Es pat biju pārsteigta par dažām detaļām. Īpaši tam, kā tiek apčakarēts jau minētais gailis Lieknis. Viena no galvenajām sižeta līnijām ir par fabrikas meiteni Margitu no Pārdaugavas. Kura sapņo nebūt fabrikas meitene, bet gan valkāt smalkas drēbes, staigāt pa restorāniem un dejām, nevis dirnēt savā rajončikā un knapināties, lai dabūtu kaut jel cik normālus ziemas zābakus. Protams, tādai dzīvei ir sava cena.

Tantīte, pie kuras Margita pārvācās, nebija ne ļauna, ne sevišķi aizspriedumaina, taču, kā jebkurš cilvēks, visu dzīvi bija krājusi ieradumus – un nu, vecumā, tai šķita, ka tie ir viņas lielākā bagātība.

Cits detalizēts stāsts ir par zagtu mantu uzpircējiem, kas savos dzīvokļos un garāžās vāc krājumus, ko uzpērk no dažādiem zaglēniem vai vienkārši sīņiem, mazliet uzlabo, pamaina un pārdod tālāk. Lai gan mani tiešām interesēja visi stāsti par fabrikas darbu un dzīvi, par blēžiem, neliešiem un izbijušiem cietumniekiem, par blatošanu un savu plašo sakaru veiksmīgiem izmantotājiem, kā jau teicu – vienai mazai grāmatiņai tas man šķita par daudz. Diemžēl beigas arī ne visai izdevušās. Bet visumā ļoti labi izklaidējos. Un lielāku vērtību piešķiru tieši tam padomju dzīves attēlojumam, nekā grāmatas sižetam, kas uz visa tā informācijas fona ir gandrīz pat mazsvarīgs. Iespējams, kādreiz ieskatīšos vēl kādā Kolberga garadarbā.

Viņas dzīvoklis jau atgādināja Jaungada eglītes spožo, bārkstaino konfekti, kuras saturs pilnībā neatbilst noformējumam.

Nav tāda talanta, ko nevar nodzert, nav tādas nejaušības, kura nevarētu aizķert.

Inženierim Lieknim bija trīsdesmit gadu, taču viņš jau bija paspējis tikt pie vecpuiša kompleksiem. Tādiem liekas, ka visas pazīstamās sievietes par to vien domā, kā viņam uzbāzt galvā laulības iemauktus. Tie nav skaistā dzimuma ienaidnieki, taču vienmēr iebiedēti un uzmanīgi kā mustangi mežonīgā prērijā, kur tos bieži vajā kovboji ar metienam gatavu laso. Viņu mīlas romāni ir īsi, taču tajos nekad nav vieglprātības, kas piedod to neatkārtojamo skaistumu, kā dēļ tādus atceras līdz sirmam vecumam, jo nekas kaislībai tā netraucē kā prāta līdzdalība. Viņi baidās sev pielaist tuvumā mīlestību, jo dzīvo pārliecībā, ka par to tūlīt piedzīs alimentus kopā ar tiesas izdevumiem, bet, būdami zaglīgi kā vecas lapsas, tie nekad nepalaiž garām izdevību pakampt no bara atšķīlušos pērno cālēnu. Viņi meklē sievietes bez pretenzijām un bez ilūzijām, bet pēc tam paši brīnās, ka attiecībās kaut kā pietrūkst. Lai gan no laulības neko lielu iegūt necer, vēlāk viņi tomēr apprecas, jo vīriešiem nav cita ceļa kā tikt pie bērniem. Un stāsta, ka tie esot visideālākie vīri un gādīgākie tēvi, kas no darba vienmēr laikā pārrodas mājās, lai priekšnamā uzvilktu siltas čības un, vakariņas gaidot, izlasītu vismaz trīs avīzes. Ja pēc tam, brieduma gados, viņiem arī gadās pa dēkai – bet ārkārtīgi retai un ārkārtīgi maznozīmīgai -, tad tikai tāpēc, lai viņi paši sev pierādītu, ka ir vēl jauni un spējīgi iekarot. Patiesībā vispuritāniskākā ģimenes dzīve ir šo vīriešu aicinājums, vienīgi paiet diezgan ilgs laiks, kamēr viņi to apzinās.

3/5

Izdevējs: Dienas grāmata

Sniegs un asinis

Standarta

Dažreiz gadās, ka vasarā skaties filmas par ziemu, bet ziemā par vasaru, un, izejot no kinoteātra, brīdi nevar aklimatizēties. Bet dažreiz ir tā kā tagad – kad sniegota janvāra vidū ir divas sniegotas filmas, kuras skatoties, gribas apsegties vismaz ar mēteli, jo sega vai lāčāda uz kinoteātri nav paņēmusies līdz. Vēl viens vienojošs apstāklis – abas šīs filmas, skatoties mājas apstākļos, zaudēs vairāk kā pusi iespaidīguma.

Sākšu secīgi. Ar “The Hateful Eight”. Dalīsim to tā – ir filmas, un ir Tarantino filmas. Tarantino vārds vien skan kā maģija. Vai dzeja. Droši vien katrs īsts fans atceras savu pirmo Tarantino filmu. Kur, kad un kā. Un varbūt pat – ar ko. Man gan vispirms bija mūzika no viņa filmām. Un tad filmas, no kurām pirmā bija “Reservoir Dogs”, pēc kuras noskatīšanās radās tikai viens jautājums – tādas filmas arī kāds taisa?

Es neiegrimšu Kventina daiļrades analīzē, nav mans stils, turklāt diez vai es kaut ko jaunu pateikšu viņa mīlētājiem. Bet nemīlētājiem tāpat vienalga. Un viņi diez vai šo lasīs. Ja nu vienīgi, lai paspļaudītos. Un uz filmu arī varbūt pat aizies, lai pateiktu, ka nepatika. Es uz filmu gāju ar attieksmi “ko tad šoreiz Kventins mums interesantu parādīs”, nevis lai salīdzinātu visus viņa darbus, kurš labāks, saturīgāks, kam labākas gaismas vai scenogrāfija. Jā, runājot par scenogrāfiju. Tarantino šeit lieliski parāda, ka labam stāstam nevajag daudz vietas, jo praktiski viss norisinās vai nu karietē vai pēc tam – iebraucamajā vietā, kas pēc būtības ir viena palielāka istaba.

Bet viss skaistums ir tajā saturā, tajos tekstos, tajos personāžos. Visi viņi ir izcili mutīgi un spētu vilku no meža izrunāt. Noziedznieku mednieks par atlīdzību Džons Ruts ved kārtējo sagūstīto slepkavu uz Redroku, lai to tur pakar, bet pats saņemtu par piegādi smuku summiņu. Pa ceļam viņu divvientulību iztraucē pāris citi tipi, kas lūdzas, lai paņem karietē, jo ārā ir briesmīga sniegavētra. Un šīs diskusijas vien ir rubli vērtas. Nonākot naktsmītnē, viņus sagaida vēl daži personāži, un jautājums ir – vai tiešām viņi ir te ar nolūku (atbrīvot slepkavu) kā liekas visnotaļ paranojālajam Rutam vai vnk sagadīšanās pēc? Un tad nu sākas diezgan plašas diskusijas un iztaujāšanas, mēģinot noskaidrot, kas ir kas. Par spīti filmas garumam (3h), kas man parasti ir problēma, te es vispār nepaspēju sagarlaikoties, jo tie teksti bija tīrā bauda. Un arī Tarantino ierastās asiņu šaltis sākās tikai stipri uz beigām. Bet tās bija. Neizbēgami. Jo varbūt šodien cilvēku var nošaut tā izsmalcinātāk, bet tad tie šaujamie tādi nu bija, ka lode izrāva reālu caurumu vai paņēma līdzi pusi galvas. Nav ko izlikties, ka visi mira skaisti, klusi un baltā naktskreklā ar mežģīnīti.

No vienas puses šī filma lieliski ilustrē laikus, kad, ja tu blandies apkārt pa pasauli, tu blandies apkārt ar vienmēr pielādētu pistoli un esi gatavs izšaut, vēl pirms kāds tev ir paspējis padot labrītu. Vai arī tu neko un nekad vairs dzīvē nepaspēsi. Tāpat tā ir filma par vienmēr sensitīvo rasisma tēmu, un tā tur tiek paņemta priekšā bez jebkādas pieklājības. Nav arī nekāda kautrēšanās no politikas, un tiek izķidāts arī Amerikas Pilsoņu karš un tas, kurš kurā pusē ir stāvējis.

Ja godīgi, ir grūti izcelt kādu vienu aktieri no filmas, jo viņi visi ir labi pastrādājuši, katram ir uzrakstīta atbilstoši koša loma, ko viņi iznes ar burvīgu eleganci. Es nemēģinu te tagad noniecināt Semjuelu L. Džeksonu vai Kurtu Raselu, vienkārši šoreiz neticamā kārtā nav neviena, par ko pasūdzēties. Pat kučieris savu lomu nospēlē ideāli. Man personiski īpaši iekrita sirdī Maikls Medsens, jo, lai gan loma neliela, tā balss… Visumā – gudri uzrakstīta un uzzīmēta filma, ko tiešām ir vērts noskatīties, lai pabaudītu un palauzītu līdzi galvu. Paldies Kventinam!

9/10

 

Un tagad par “The Revenant”. Filma, kuras dēļ Leo uzaudzēja to šaušalīgo bārdu. Uz šo filmu gāju ar lielu piesardzību, jo pēc reklāmas rullīša noskatīšanās man bija aizdomas, ka tā man diez vai augstu kotēsies. Sagaidīju, ka tur būs dusmīgu un nosalušu vīru villošanās pa mežiem, yada yada yada.

Pēc vietējās indiāņu cilts uzbrukuma takuzinis Hjū Glāss (DiKaprio) ved bariņu traperu uz drošību, kad viņu pašu savaino pilnīgi aptrakusi lācene (jo viņš nejauši piegāja viņas bērniem tuvāk par 20 metriem). Tas, ka viņš tur paliek dzīvs, jau ir pirmais brīnums. Ir vīri (kā Glīsona tēlotais kapteinis Henrijs), kam goda kodekss neļauj Glāsu pamest nomiršanai, un ir vīri (kā Hārdija tēlotais Ficdžeralds), kas tādu morāli uzskata par apgrūtinājumu, idiotismu un vienkārši pašnāvību.

Lai nu kā, Glāss beigās tiek pamests, bet nomirt viņš nekādi nespēj, tā nu sākas viņa cīņa par izdzīvošanu. Protams, to lielā mērā motivē viņa atriebības kāre, tomēr viņa izturība ir stipri virs vidējā rādītāja. Un, lai gan filma galvenokārt sastāv no tā, kā DiKaprio lien, sten, elš un gārdz (bet sakarīgi runā mazāk kā Hārdijs filmā “Mad Max”), tā kaut kā neticami mani aizrāva. Lai gan, saņemot Zelta globusa balvu par šo lomu, DiKaprio atgādināja arī par Ziemeļamerikas vēsturi, un to, kā ieceļotāji ir noniecinājuši iezemiešu vērtības un tiesības uz savu zemi, es teiktu, ka viņi mierīgi varēja filmā par to runāt arī vairāk, citādi vienīgā izteiktā epizode ir ar franču kompāniju, kas uzskata sevi pārāku par “mežoņiem”, tiem pašiem, kas pirmajā ainā noslauka no zemes virsas pusi traperu kompānijas. Protams, ja mēs zinām, kādi ir traperi un kādi ir viņu mērķi, indiāņu uzvedība kļūst visnotaļ attaisnojama. Bet gan jau ir arī tādi, kas visā pieslejas baltajiem cilvēkiem un uzskata, ka sarkanādainie ir mežoņi un idioti, viņu zemes ir atņemamas, bet sievietes – piesmejamas.

Gan DiKaprio, gan Hārdijs te sevi parāda kā ļoti labus aktierus, kas spēj pielāgoties un mainīties atbilstoši katrai lomai (kaut kā pēdējā gada laikā Hārdijs īpaši ir izrādījis savus talantus). Filma ir tiešām skaists veltījums šai skarbajai, bet pievilcīgajai pasaules daļai (filmēts ir Kanādā), kur par spīti mūsdienu urbanizācijai vēl ir jaušams pirmatnīgums un neskartas dabas burvība (protams, mēs neredzam aizkadru, kas ir pilns ar pusdienu teltīm, džipiem, planšetēm un citiem 21. gs. pričendāļiem). Bet šis skarbums un sniegotie plašumi tiešām palīdz iejusties stāstā, kur neko nedara pa pusei, kur viss ir cīņa par izdzīvošanu.

8/10

Lasīšanas maratons. 3. dublis. “December Heat”

Standarta

Decembra grāmata man bija Luiz Alfredo Garcia-Roza “December Heat”, un tās lasīšanu es gaidīju ar lielu interesi, jo detektīvi man ļoti patīk, un kāpēc gan nepamēģināt ko jaunu? Piemēram, pa tiešo no Brazīlijas. Diemžēl grāmata bija bezgalīgi garlaicīga, bet es centos nepadoties, jo šis lasīšanas izaicinājums jau tāpat man nav bijis nekāds veiksmes stāsts. Tomēr tieši pusceļā es izkāru balto karogu. Jo ir pārāk daudz grāmatu, kas ir interesantas un kuras ir vērts lasīt, bet šī nav to vērta pat principa pēc.

Ja godīgi, tā sagarlaikojos, ka pat stāstīt par to negribas. Lai gan sākums nebija slikts. Izbijušais (pensionētais) policists Vieira kādu vakaru pilnīgā pārpālī izveļas no restorāna ar savu draudzenīti (viņa amatu savienošanas kārtībā arī ielasmeita) un, raušoties mašīnā, pazaudē maku, ko visai veikli savāc uz ielas guļošais klaidoņpuika. Puika maku atbrīvo no naudas un nomet citā ielā, bet, tā vietā, lai ietu prom, nolien stūrī un skatās, kas to savāks. Un, lai radītu sev papildu problēmas, izseko nākamo “atradēju”. Tikmēr Vieira nākamajā rītā pamostas ar pilnīgu bezfilmu par iepriekšējo vakaru. Bet viņa draudzenīte tās dienas vakarā tiek atrasta galīgi beigta savā dzīvoklī, turklāt nobeigta ne tajā jaukākajā veidā. Nu, ja vispār ir jauki nobeigšanas veidi. Izmeklētājs Espinoza gan samērā ātri atbrīvo Vieiru no aizdomās turētā statusa, bet vispār tā īpaši ar izmeklēšanu neaizraujas. Tā vietā es uzzināju daudz par viņa sieviešu trūkumu organismā, par viņa venēciešu žalūzijām, grāmatplauktiem, to, kā viņam nepatīk svētdienas un kur viņam labpatīk paēst. Līdz grāmatas pusei notikumu dinamika ir papildināta ar diviem nomušītiem klaidoņpuikām (viens no tiem – tas, kurš atrada maku) un Vieiru, kas šķērsielā dabūja pa muti tā, ka nācās drusku apciemot slimnīcu. Varbūt brazīļi tā izmeklē, varbūt vaina, ka grāmata ir pirmoreiz izdota 1998. gadā, lai gan tas ir mazticams attaisnojums. Ok, tad nebija novērošanas kameras uz katra stūra, bet nu kaut kā taču tos noziegumus izmeklēja? Nevis vnk sēžot un svīstot (jo decembrī tur karsti).

Varbūt kādreiz aiz neko darīt šo grāmatu pabeigšu, bet pagaidām to metu malā un atzīstu sakāvi. Galējais vērtējums tādēļ arī izpaliek.

P. S. www.bustle.com/articles/137119-10-signs-you-should-give-up-on-a-book-youre-in-the-middle-of-no-really Lasot šo grāmatu, izlasīju četras citas. Jo vnk interesantākas…

“Apmelotā”

Standarta
Simona Ārnstede - Apmelotā

Simona Ārnstede – Apmelotā

Lai atsvaidzinātu dzīvi starp diviem krimiķiem, diētas grāmatu un tirgus ekonomikas mīnusu apcerējumiem, man, protams, vajadzēja kādu sievišķīgu nieku. Pirms dažiem gadiem biju stipri tramīgāka pircēja, reizēm visai ilgi apcerēju kādas grāmatas vāku (gan vienu, gan otru), bet tā arī nespēju noticēt, ka starp tiem ir kaut kas lasīšanas vērts. Tā man bija gan ar Simonas Ārnstedes pirmo grāmatu “Nepakļāvīgā”, gan Juša-Lieliskā-Adlera-Olsena “Sieviete būrī”. Abos gadījumos man visbeidzot izdevās grāmatu aizlienēt un pārliecināties, ka bažām nebija pamata. Es gan uzreiz saku, ka es te tagad nesalīdzinu Jusi un Simonu. Tie ir divi ļoti dažādi autori, kas raksta ļoti atšķirīgas grāmatas, bet mani priecē gan vienas, gan otras.

Simona Ārnstede, šķiet, ir atradusi zelta āderi, pievienojot skandināvu nopietno detektīvu piedāvājumam romantiskus stāstus, kas notiek vairāk vai mazāk dziļā pagātnē, kur ir pilis, kurās mīt karaļi, kur pa ceļiem jāj bruņinieki un vai nu grūž negodā satiktās nabaga jaunavas vai glābj viņas no tā. Protams, pieliekam klāt nedaudz seksa, jo nekas un nekad nav pārdevies labāk par to, un panākumu recepte ir principā gatava. Ok, es tagad esmu tāda sarkastiska, jo patiesībā jau viņas grāmatas ir feinas, izskatās, ka vēsturiskais materiāls ir pētīts gana rūpīgi, lai izdotos uzburt ticamu pasauli. Bet nu es arī neesmu vēsturnieks, tāpēc tā īpaši nepiekasos. Pietiek, ka man pastāsta par smukām kleitām. Man patika pirmās divas Ārnstedes grāmatas, tāpēc diezgan uzcītīgi gaidīju nākamo, jo šī tipa literatūra man iet ļoti labi (pa pāris vakariem nolaužu), bet gana labus gabalus nemaz nav tik viegli atrast.

Bet nu pāriešu no garā ievada uz pašu grāmatu “Apmelotā”. 1685. gads, Zviedrija. Stāsta galvenā varone Magdalēna Svērda – gana cienījamas izcelsmes, tomēr nabadzīga sieviete, ierodas grāfa Gabriela Gripklū pilī kā viņa potenciālās līgavas pavadone. Šis darbs viņai šķiet zem sava goda, bet neko daudz tādas izputējušas vecmeitas (26 gadi) nevar sprēgāt, nākas vien pelnīt naudu kā var. Var, protams, arī lepni mirt badā.

Grāfs Gripklū savukārt ir tāds tipisks varonis pret paša gribu. Sākotnēji ģimenes melnā avs, kas sastrīdējies ar visiem, pametis tēva mājas un devies apceļot pasauli, kuģo, ved mājās eksotiskus dārgumus (un es te nedomāju – slimības) un ir visnotaļ neatkarīgs un bagāts. Bet tad noliek karoti gan viņa tēvs, gan brāļi (mantinieki), un Gabrielam neatliek nekas cits kā kļūt par zemes varenāko grāfu. Tiešām spiedīgs amats. Man patīk senie laiki ar to, cik vienkārši var tikt vaļā no visiem nevēlamajiem kadriem – vienkārši uzsūti ģimenei tīfu, un lieta darīta. Re, es atkal kļūstu sarkastiska. Turpinu mēģinājumus slēpt, cik lieliski izklaidējos, lasot šo grāmatu.

Tagad es ielikšu savu mīļāko citātu. Grāmatas man ir svēta lieta, es gandrīz nekad tajās nerakstu, pat ar zīmuli ne. Ir jābūt ļoti nopietniem vainu attaisnojošiem apstākļiem (piemēram, mācību grāmata), lai atļautos tādu necieņu. Bet šo vietu man TĀ gribējās pasvītrot. Apmierinājos, pasvītrojot to virtuāli.

Iedomājieties – viņš parādīs bibliotēku!!! Uz mani tas nostrādātu efektīvāk, nekā: “Mazā, laižam uz dienvidiem!”

Es te neko nevaru jums nospoilot, pasakot, ka Gabriels ar Magdalēnu ieskatās viens otrā par spīti tam, ka viens par otru sākotnēji ir stipri sliktās domās. Protams, viņu ceļš nav rozēm kaisīts, jo viņa nav viņam piemērota sieva (pārāk veca un pārāk neatbilstošas kārtas). Protams, abiem ir pa kādam noslēpumam, bet tas neliedz abiem visnotaļ patīkami pavadīt laiku (ja saprotat, ko es ar to domāju). Vēl pa vidu situāciju mazliet sarežģī Gabriela ģimene, mīļākā, topošās sievas jautājums, Magdalēnas ex un tamlīdzīgie apstākļi. Lai gan šī ir grāmata, kurai ir viegli paredzēt notikumu gaitu un finālu, šādi tādi pārsteigumi un variācijas par potenciālajiem notikumiem tomēr bija, turklāt beigas bija ļoti garšīgas un galīgi ne vārds vārdā kā gaidīju, turklāt es par tām kārtīgi nosmējos.

Jau nepilnas divas nedēļas Gabrielam bija eleganta, labi pieguloša un spilgta garderobe. Tā uzrunāja viņa patmīlību un, kas šķita vēl labāk, nelīdzinājās atturīgajai, konservatīvajai modei, kura, pēc viņa tēva uzskatiem, bija vienīgā, kas piederas grāfam. Gabriels pastiepa roku un apbrīnoja samtu, mežģīnes un spožumu. Tikai tāpēc vien, ka tēvs bija miris un apglabāts, nebija nekāda iemesla beigt viņu kaitināt.

Visumā – nevīlos nenieka! Dabūju tieši to, ko gaidīju no Ārnstedes, lasīšu arī visu pārējo, ko viņa uzrakstīs un kas tiks iztulkots man saprotamā mēlē. Par vērtējumu drusku lauzos, bet nu lai iet 4, jo šī IR labāka par garšvielu tirgotāja sievu, kurai iedevu 3. Turklāt, kā jau teicu, par beigām vien varu būt dāsna.

4/5

Izdevējs: Zvaigzne ABC

“Piektais vilnis”

Standarta

Laikā, kad kino pārpludina daudzi un ļoti līdzīgi distopiski postapokaliptiski stāsti, kuru galvenie varoņi (ar vidējo vecumu 16-18 gadi) cīnās pret kādu ļaunu varu un mēģina glābt pasauli, ir visai pagrūti vēl ar kaut ko pārsteigt. Bet cerība vienmēr dzīva, turklāt tāda paša nosaukuma grāmatai, pēc kuras ir tapusi filma “Piektais vilnis” (The 5th Wave), vietnē Goodreads ir cerīgi labi vērtējumi, un galveno lomu filmā spēlē ļoti mīlīgā Hloja Greisa Moreca (Chloë Grace Moretz).

Šīs filmas stāsts gan sākas pavisam parastā tagadnē, ar pavisam parastu ikdienu – skola, ballītes, glīts klasesbiedrs, kam uzmest aci. Un eksistences centrs – mobilais telefons. Bet tad uzrodas citplanētiešu kuģi. Neko nedara, tikai aizsedz skatu. Cilvēki mazliet satraucas, bet tad pierod, jo nekas jau nenotiek. Iespējams, ka cilvēces galvenais ienaidnieks ir slinkums, nevis citplanētieši. Protams, kādā brīdī jautrība tomēr sākas (elektrības atslēgšana, dabas katastrofas, epidēmija utt.), pēc kuras dzīvo cilvēku skaits vairs nav sevišķi liels, un tieši bērni tiek uzskatīti par cilvēces cerību, jo runā, ka ļaunie citplanētieši nespēj iemiesoties tikai bērnos.

Galvenā varone Kasija gan nav palikusi gluži viena, jo viņai ir mazais brālis, par kuru jāparūpējas. Un, kad apstākļi viņus izšķir, viņa dodas meklēt brāli, pa ceļam, protams, satiekot noslēpumainu svešinieku, kurš viņai ļoti vēlas palīdzēt. Bet laiki ir tādi, kad uzticēties nevar nevienam, jo citplanētieši var iemiesoties jebkurā cilvēkā, pat tavā mammā vai labākajā draudzenē.

Filmā ir daži lieliski vizuālie skati, bet diemžēl tā ir pārāk iepriekšparedzama. Viss ir tieši tā, kā tev liekas – labie ir labi, sliktie ir slikti, un dubultaģents ir dubultaģents. Var just, ka oriģinālais materiāls (grāmata) ir bijis daudz saturīgāks, ar detalizētu varoņu motivāciju un izteiktākām iekšējām cīņām, bet ir tik nesaudzīgi noīsināts, ka atlicis tikai stāsta rāmis, nozogot lielu tiesu attiecību dinamikas un rīcības skaidrojuma. Pat mazu bērnu armija, kas varētu būt vēl skaudrāks stāsts, ir parādīta bez dziļa dramatisma.

5/10

Kino no 15. janvāra

Gada pārskats (2015)

Standarta

Nolēmu arī es paniekoties ar salīdzināšanu. Par bloga izveidi es iedomājos dažus gadus atpakaļ, sapņojot kļūt par grāmatu blogeri. Uztaisīju blogu un rakstīju apmēram pa ierakstam gadā, nevienu no tiem par grāmatām. Pērn sapratu, ka tā es par grāmatu blogeri nekļūšu un no gribēšanas ir jāpāriet pie rakstīšanas. Pirms gada tika nosprausts vēl viens mērķis – uzkačāt Forumcinemas guru statusu, lai vienreiz dzīvē tiktu uz Oskaru nakti. No turienes tad arī tā kino statistika sanāca. Un tad kaut kā neplānoti es kļuvu vairāk par kino, nekā grāmatu blogeri. (Un arī mums bija eglīte, ja kas.) Vēl bija plānā veltīt mazāk laika visādiem seriāliem u.tml. dumībām, bet tad es izlasīju to interviju ar Silviju Brici, kurā viņa teica, ka tulkotājiem ir jāskatās un jālasa arī visādas blēņas, lai turētu roku uz pulsa, tā nu es atgriezos pie saviem vecajiem ieradumiem.

Trīs gadus atpakaļ Goodreads nospraudu mērķi izlasīt gadā 50 grāmatas. Izpildīju. Gan tā ar matu galiem. Bet domāju – nav ko slinkot, es varu vairāk! Lai iet 60! Pagājušogad izvilku tikai 45, par īsu. Tā vietā, lai akceptētu realitāti, es sev saku – nē, saņemies! Nospraudu atkal 60. Un atkal 50! Varētu pukoties, bet nē. Jo šogad ir padarīts tik daudz vairāk – 50 grāmatas, 91 filma (no tām 44 – kinoteātrī), 46 bloga ieraksti – 18 no tiem par grāmatām, 28 – par filmām. Jūtos vienkārši ūberaktīva.

Pērn paskatījos uz Goodreads gada kopsavilkumu un teicu sev – Austra, pietiks s^&us lasīt. Jo grāmatu ar maksimālo vērtējumu bija nožēlojami maz (5). Šogad ar prieku varu teikt, ka situācija ir uzlabojusies. Diemžēl statistikas vārdā tika upurēts lappušu skaits (kā var redzēt attēlā tālāk).

Starp citu, īsākā grāmata bija tiešām burvīga – labs atgādinājums par to, ka nevajag sevi ņemt tik nopietni un iedomāties par Visuma centru esam. Bet par garāko – par to man medaļa pienāktos, ņemot vērā, ka es to izurbu telefonā. Un Nesbē medaļa par lielisku grāmatu. Atgriežoties pie labuma, 5-zvaigžņu skaits ir dubultojies, un tiešām slikto grāmatu nebija daudz. Nešaubīgi mīļākais žanrs man ir krimiķi, kam min uz pēdām dažnedažādas kvalitātes lubenes un arvien vairāk – biogrāfijas un vēsture. Vecums nenāk viens.

Uzrakstīt par visām grāmatām blogā nemaz nemēģināju. Pāris parādiņi vēl palikuši, mēģināšu tos aši janvāra sākumā nodot. Pēc tam skatīšos tikai nākotnē, kas rādās diezgan aizņemta. Būtu forši izlasīt iesāktās grāmatas, kaut vai tās, kas stāv Goodreads ar statusu “Currently reading” un kas ne vienmēr ir taisnība. Pārsvarā tās ir iesāktas un dažādu iemeslu dēļ pamestas. Līdz ar to tas saraksts patiesībā neko nepasaka par aktuālo situāciju un kaudzēm, kas svaidās man blakus uz dīvāna.

Ja par WordPress statistiku, interesantākā daļa ir pasaules karte. Es varu uzminēt, kas mani lasa ASV, Francijā vai Turcijā, bet vai es tiešām esmu piesaistījusi kolumbiešu karteļa uzmanību? Lasītākā ziņa bez īpašiem pārsteigumiem bija par piecdesmit nokrāsu filmu. Visvairāk tūristu uz manu blogu ir nosūtījusi msmarii, iekļaujot to ieteicamo blogu sarakstā 😉

Lai cik aktīvs bijis šis gads, vēl arvien nepārspēts ir apmeklējumu rekords no 2013. gada janvāra (kad manu ierakstu retvītoja Zvaigzne un pati Vija Kilbloka). Protams, tiem, kam ir simti un vairāk bloga abonētāju, šis skaitlis liktos smieklīgs, bet man ir tikai 18 (bet visi lieliski). Vēl šajā gadā esmu lasījusi daudzus citus blogus, izsecinājusi, kuru blogeru lasītgaume ir līdzīga manai un uz kuru vērtējumiem tādējādi varu diezgan droši paļauties. Un kuri ir tie, ar kuriem ir interesanti parunāties.

Kas vēl Jaunā gada plānā? Goodreads atkal metos pareģot ko varbūt nereālu – 55 grāmatas. Par kino neko nepareģoju, jo kas to zina, cik skatīšanās vērtu filmu būs. Pērn izurbu Zvaigžņu karus, šogad kārta “Star Trek”, bet tur ir vairāk materiāla, ceru, ka pa gadu nolauzīšu. Precīzāk – ceru, ka patiks. Jo tad jau laiks nebūs problēma. Kā saka – sleeping is overrated. Vēl man jātiek galā ar savu gada lasīšanas izaicinājumu. Vispār ceru atrast vairāk laika non-fiction grāmatām, tai skaitā man drusku jāpapēta mākslas literatūra, citādi Prāta spēlēs es sēžu un skatos uz tām bildēm kā auns uz jauniem vārtiņiem. Vēl es plānoju nomest svaru 😀 Bet tā ir cita opera, un diez vai es rakstīšu par to, kā top manas jaunās maltītes, kurās viss pirms tam ir mikroskopiski precīzi nosvērts. Un vēl es izlasīšu vismaz 2 latviešu grāmatas – “Jelgava 94” un “101. kilometrs”. Iesākumam ar šādiem plāniem būs gana.