Monthly Archives: Decembris 2015

The bestest everest (2015 kino top10)

Standarta

Nebija plānots rakstīt par šīgada desmit labākajām filmām, bet drīzāk par tām foršajām filmām, par kurām dažādu iemeslu dēļ neuztapa garās atsauksmes. Un tad man bija jāiesniedz kinoblogeriem savs gada top 10, kas, protams, nebija viegls uzdevums (un – more importantly – OMG, kinoblogeri.lv man prasa viedokli!!!). Viegli bija ar top 3, pēc tam pārējās vairāk vai mazāk bija līdzvērtīgas. Lielākās šaubas bija par to – vai likt topā tās filmas, ko no manis sagaida, vai tās, kas man tiešām patika vairāk, jo uzrunāja kādu īpašu vietu manī? Pēc noriešanas, ko saņēmu pēc izteikšanās par Šekspīru, protams, esmu nedaudz ietramdīta (ir slikti, ka cilvēkam ir viedoklis, kas nesakrīt ar vispārpieņemto, ir divtik slikti, ka cilvēks to pauž publiski, un trīstik slikti, ja tas cilvēks ir sieviete). Bet atļāvos būt drosmīga un vadījos pēc principa kā tiek vērtēts ēdiens programmā Masterchef – kuru no šiem tu gribētu ēst vēlreiz? (Un tur necep picu, kura garšo visiem.) Un jā, es neatvainošos par savu gaumi, kurā ietilpst gan smalkās drāmas, gan smieklīgās komēdijas (ārpus topa diemžēl palika “Spy”) un supervaroņu stāsti.

Tā nu – 2015. gada filmas (iznākušas, nevis redzētas 2015.), kas mani visvairāk iepriecēja – in no specific order:

Inside Out

Ko tur izplūst – viens no retajiem materiāliem šogad, kam ieliku visus 10 no 10. Izcils stāsts par to, kas mīt mūsu galvās – emocijām, kuras mums vajadzētu gan pazīt, gan novērtēt, jo tās visas ir svarīgas. Protams, patīkamā humora mērcē, bet tādēļ ne mazāk nopietni. Kārtējais pierādījums tam, ka animācijas filmas nav domātas tikai bērniem. Jāredz obligāti! Arī pieaugušajiem. Un arī pieaugušajiem vīriešiem. It sevišķi tiem, kuri emocijas nespēj nosaukt vārdos.

 

The Lobster

Filma, pēc kuras nevarēju atgūties vēl pāris dienas, cik precīzi tā sita pa vājākajām vietām. Recenzija, kuru šogad tā arī neesmu pabeigusi daļēji tāpēc, ka gaidu, kad filma (kā ir it kā solīts) nonāks LV kino (ārpus pāris IFF seansiem), bet tas tā arī nav noticis. Un daļēji tāpēc, ka tā bija TIK daudz. Riktīgs mindfuck. Par to, cik efektīvi sistēma spēj nospiest cilvēku, cik bezcerīga ir cilvēka sacelšanās pret sistēmu, kā cilvēki paši ir sistēma, un to, kā ikviens no mums ilgojas pēc viena – kāda, kas mūs pieņemtu. Tāda, kāds esam. Grūti to salikt vienā kondensētā atsauksmē. Bet šo es teiktu, ka arī jāredz obligāti. Dažādu iemeslu dēļ. Gan šībrīža politisko aktualitāšu kontekstā, gan arī, lai novērtētu to, kas mums ir. Un kas ir nenormāli daudz.

 

Martian

Lielisks piedzīvojums kosmosā ar krietnu devu humora. Kosmosa filmas diemžēl lielākoties ir veidotas, lai būtu iespaidīgas vizuāli, un pie kājas sižets, loģika un citi sīkumi. Šis nav tas variants. Visi jau zina, bet tomēr atkārtošu, ka filmas pamatā ir lieliska grāmata, filmas veidotāji uzcītīgi sadarbojās arī ar NASA, kā rezultātā mums beidzot tiek piedāvāts saldēdiens – ticams stāsts (jo, iespējams, pat mana paaudze piedzīvos, ka cilvēki aizlidos uz Marsu), izcils vizuālis un arī patīkama izklaide. Un nekādu tur ar konjunktivītu sirgstošu kosmosa briesmoņu blēņu.

 

Avengers: The Age of Ultron

“Avengers” manā topā nonāca galvenokārt tādēļ, ka tā ir ideāla izklaide savā žanrā. Supervaroņi man tīk, bet pirms šīs filmas mani māca šaubas, vai tās veidotāji tiešām spēs tajā veiksmīgi apvienot vairākus varoņus, viņu stāstus un varoņdarbus, kas realitātē būtu visai grūti, ņemot vērā viņu (lielās) personības. Un vai tik nebūs one-man show (precīzāk – Iron Man show). Bet viss izdevās lieliski! Kā arī jauks humors un specefekti. Noteikti filma, ko varēs izmantot salīdzināšanai.

45 Years

Brīnišķīga nianšu filma par attiecībām, dzīvi un mīlestību pēc jaunības robežas. Izcils aktierdarbs, lieliska noskaņa, ļoti paņemoša. Ko tur daudz izplūst. Arī jāredz.

Ant-Man

O jā, es ieliku savā topā vēl vienu komiksu un supervaroņu filmu. Vienkārši tāpēc, ka man tā patika. Pārāk bieži ir nākts no kino mājās, piktojoties – nu kā var sad!%$# tik labu ideju? Tāpēc gadījumi, kad tas netiek izdarīts, ir pieminēšanas vērti. Šī bija tiešām jauka filma par netipisku varoni, kas vispār arī īpaši nealkst būt varonis, pārkaisīta ar jauku humoru un piesātināta ar ironiju par supervaroņu filmu klišejām. Vēl viens desertiņš.

Star Wars: The Force Awakens

Ha, otra svētā govs, ja neskaita Šekspīru – Zvaigžņu kari. Hmm. Nu, kā lai sāk. Iepriekšējās sešas filmas noskatījos tikai šogad pavasarī, jo sapratu, ka jāsāk gatavoties decembrim. Un cik tad var skatīties filmās un lasīt grāmatās atsauces uz SW (nemaz nerunājot par manu visumīļoto seriālu TBBT), tā arī īsti neapjaušot, par ko runa, ja neskaita to, ka Dārts Veiders ir visu laiku sliktākais sliktais. Lielākā vilšanās – Dārts. Pat es varu būt sliktāka par viņu. It sevišķi, ja man iedotu light saber, kas ir nopietni viskrutākā mantiņa ever. Ok, neizplūdīšu detaļās te par iepriekšējām sešām. Bet septītā man patika vislabāk. Tik ļoti, ka gribu noskatīties otrreiz. Daļēji tāpēc, ka vieta 4. rindā tiešām bija neparocīga, jo daudz jāgroza galva šurpu turpu, un tāpēc, ka filma ir ļoti iespaidīga. Un šo to gribas apskatīties atkārtoti. Runā, ka tajā ir filmējies arī Daniels Kreigs. Ja par saturu – manuprāt, ļoti veiksmīgi turpināts iesāktais stāsts, protams, ir paredzamās nodevas nākotnes filmām, novācot vai nenovācot noteiktus personāžus. Bet visumā – daudz labāk nekā cerēts (vispār jau neuzdrīkstējos cerēt). Un jaunais sliktais ir daudz iespaidīgāks sliktais. Just sayin’. Ak jā, un humors tiešām labs. Un galvenais, ka tāds vispār bija.

 

Ex Machina

Šo gadu raksturoja arī vairākas filmas par mākslīgo intelektu, un, manuprāt, šī bija vislabākā pieejamā. Viena no filmām, uz kuru gaidas bija visnotaļ uzkačātas, bet netika pieviltas. Alekss Gārlends sevi labi pierādīja. Dažas tiešām izcilas vietas, un jāatzīst, ka Oskars Īzaks uz mani ir atstājis tik paliekošu iespaidu, ko būs grūti izdzēst. Vajadzēs vairāk nekā divas reizes skatīties svaigākos Zvaigžņu karus, lai es noticētu, ka viņš ir jaukumiņš. Bet filma ir nopietns pieteikums tēmai – kāpēc mums vajadzīgs mākslīgais intelekts, vai esam tiesīgi to vadīt tikai tāpēc, ka esam to radījuši, un ko iesākt, ja tas būs sanācis gudrāks par mums.

 

Danny Collins

Man patīk romantiskais kino. Vēl labāk man patīk labs romantiskais kino. Un tāds ir bezmaz viens piecos gados. Nav brīnums, ka visi sēžam un n-to reizi skatāmies “Love Actually”. Recenzija par “Danny Collins” neuztapa tikai tāpēc, ka noskatījos to tad, kad tas jau faktiski bija gandrīz noņemts no kino repertuāra. Bet, esot kino, teju nespēju noticēt savām acīm – nu kā var iegadīties tik labs kino? It kā ideja diezgan nodrāzta – pusmūža mākslinieks sāk apcerēt dzīvi, nepiepildītos radošos sapņus, meklēt ceļu pie sava dēla, ko nekad nav īsti pazinis, izvērtēt savu mākslu… Bet pārsteidzošā daļa ir tā, ka visas žanra klišejas netiek izpildītas ierastajā formātā, un tie teksti – vienkārši izcili dialogi! Tāda perfekta savstarpējā sprēgāšana. Kaifs!

 

Tomorrowland

Vēl viena filma, ko gandrīz nokavēju, jo to sāka rādīt mana atvaļinājuma laikā un pēc tam strauji novāca no repertuāra, jo laikam bija neejoša. Sīkāk pētījusi neesmu, bet arī ārzemītēs tai negāja finansiāli labi. Aiz ko, nezinu, jo man tā ļoti patika. Pirmkārt, protams, tāpēc, ka man ļoti patīk Brita Robertsone. Ļoti izteiksmīga aktrise. Piemēram, lieta, par ko es sūdzējos pēc “Jupiter Ascending” – ka galvenā varone, no savrupmāju mazmājiņu uzkopšanas nonākusi starpzvaigžņu kosmosa kuģī, izrāda tikpat daudz emocijas, it kā brauktu vilcienā caur savu ierasto piepilsētas rajonu. Nu, Britai ar emocijām problēmas nav. Otra lieta, kas mani tiešām fascinēja –  tas laikmets, kad cilvēkus aicināja – izgudrojiet, radiet, neierobežojiet sevi! Neatceros dzirdējusi nevienu no šiem saukļiem savas dzīves laikā. Jā, es zinu cilvēkus, kas arī Latvijā būvē raķetes un pat laiž tās gaisā, bet tie cilvēki neesmu es. Es nekad neesmu jutusies aicināta radīt ko jaunu un aizraujošu, lai cilvēces dzīvi radītu labāku. Un varbūt mums visiem vajadzētu beigt kušināt savus un svešus bērnus, bet rosināt viņus būt kaut vai absurdi drosmīgiem savos sapņos un idejās. Pat tad, ja no tām nekas neiznāks. Un tad? Vismaz būs bijis lielisks piedzīvojums!

Lai jums lieliski piedzīvojumi Jaunajā gadā! Realitātē, grāmatu pasaulē un kino pasaulē. Vai kas nu ir jūsu iecienītākā platforma.

“Tikai realitāte ir reāla”

Standarta

Ernesta Klaina “Spēle sākas” vilku garumā bezmaz pusgadu. Mans attaisnojums marinēšanai ir tāds, ka grāmatu lasīju “Fabulā” (telefonā), un telefonu kā grāmatu izmantoju tikai, vizinoties sabiedriskajā transportā, kas sanāk visai reti. Bet, tā kā mans abonements strauji tuvojās galam, gribējās pabeigt vismaz vienu no iesāktajām grāmatām. Un šī vēlme pārklājās ar arvien aizraujošākiem grāmatas notikumiem, tā ka viss ritēja savu dabiski straujo gaitu līdz finālam. Apmēram pusē man sāka likties, ka šī grāmata ir pārāk forša, lai noturētu buru līdz galam, un gandrīz jau taisījos apklaušināties pie lasījušajiem – būs vai nebūs? Jo kaut kādā mērā tā man atgādināja grāmatu “Erebos”, kas bija ļoti, ļoti aizraujoša, un tad beigas bija pilnīgs meh. Tāpēc šoreiz sev neļāvu sacerēties. Pie apmēram 80% savukārt apcerēju – kā tas nākas, ka Klains nav sadalījis šo tiešām bagātīgo grāmatu triloģijā un tādējādi nosmēlis 3x vairāk naudas? Jo materiāla šeit mierīgi pietiek trijām grāmatām. Un tas taču tagad modē – liet ūdeni, dalīt visu trīs daļās, un trešo daļu – vēl divās daļās.

Grāmatas notikumi risinās 2044. gadā uz Zemes, kur viss ir slikti, enerģētikas krīze, bads, auksti un nesmuki. Tā vietā, lai sastaptos ar drūmo realitāti, lielākā daļa cilvēces dzīvo, mācās un strādā Oāzē – virtuālajā realitātē, kur iespējams ir viss. Var teikt, ka galvenais varonis Veids Vatss (Oāzē pazīstams kā Parzivāls) un viņa paaudze ir uzauguši Oāzē, realitātē atgriežoties vien, lai paēstu un tamlīdzīgi. Tāpat ne tikai viņa, bet teju visu pasaules iedzīvotāju galvenais dzīves mērķis ir uzminēt Oāzes radītāja Džeimsa Halideja atstātās mīklas, kas paslēptas Oāzē, un iegūt viņa (daudzmiljardu) mantojumu, lai pēc tam valdītu pār visu Oāzi un/vai vienkārši dzīvotu zaļi. Gadiem ilgi nevienam nav izdevies atrast pirmo no trim atslēgām, kas atvērs pirmos vārtus. Līdz to izdara neviens cits kā Parzivāls. Un tad viss sākas pa īstam.

Džeimss Halidejs bija introverts ģēnijs, aizrāvies ar 80-to gadu popkultūru, un, lai atminētu viņa mīklas, no A līdz Z ir jāpārzina viss, kas patika viņam. Bet, protams, ar pārzināšanu vien nepietiek. Ir jāspēj arī salikt kopā šķietami nemanāmi mājieni un nojausmas. Tā nu grāmata ir pilna ar atsaucēm uz mūziku, kino, TV un datorspēlēm, kas daudziem lasītājiem nebūs svešas. Jāatzīst, ka man visinteresantāk bija lasīt tieši par datorspēlēm, jo es tāda tipa spēles nekad neesmu spēlējusi, daļēji apzinoties savu tizlumu, daļēji baidoties no nopietnas atkarības. Bet lasīt bija tik aizraujoši, turklāt te bija ļoti daudz interesantu faktu iz spēļu tapšanas vēstures! Droši vien es neesmu vienīgā, kas nav spējusi novērtēt to izdomu un darba stundas, kas ir ieguldītas šādu spēļu tapšanā. Un, protams, šīs spēles tāpat kā Oāze ir katra spēlētāja iespēja radīt savu avataru, kas varbūt nemaz nelīdzinās tā īpašniekam realitātē – radīt sevi skaistāku, tievāku, pareizāka dzimuma vai ādas krāsas utt.

Ja godīgi, šī ir grāmata, ko man gribas iegādāties fiziskā formātā, jo es labprāt pie tās atgrieztos, lai paklausītos tajā minēto mūziku, noskatītos filmas vai pakavētos pie kādiem faktiem. Un “Fabulas” formātā tas ir bezgalīgi neērti, turklāt man, protams, ir beidzies abonements. Foršākais šajā grāmatā ir tas, ka par spīti uzstādījumam – drūma nākotnes pasaule, kur cilvēki reālajā pasaulē faktiski gandrīz nemaz nekomunicē, tā ir ļoti pozitīvs stāsts ar patīkamu galveno varoni, kurš turklāt ir pārsteidzoši attapīgs (he’s smarter than those baddies). Tāds sava laikmeta Makgaivers. Un pārmaiņas pēc autors viņu arī pārāk daudz nespīdzina. Bet tas laikam vairāk niķis romantisko grāmatu autoriem/-ēm. Tas ir arī burvīgs stāsts par draudzībām, kas dzimst virtuālajā pasaulē, bet kuru īstais pārbaudījums būs realitāte. Vēl arī labs tulkojums, kas nemaz nav mazsvarīgi. Nelielu atmiņas traucējumu dēļ šo neiekļāvu savā dāvanu ieteikumu sarakstā, bet iesaku to tagad – tā varētu patikt gan gados jaunākiem, gan ne tik ļoti jauniem lasītājiem. Interesants ieskats nākotnes pasaulē, kurai strauji tuvojamies, jo tagad manāmas izteiktas tendences, piemēram, ieniršana katram savā virtuālajā pasaulē, ko sniedz telefons, pat brīžos, kad apkārt ir draugi un ģimene.

5/5

Izdevējs: White Book

Ko dāvināt?

Standarta

Kāds draugs reiz ciniski teica: “Ir labas dāvanas, ir sliktas dāvanas un ir grāmatas.” Ja neesat no tiem, kas dāvina dekoratīvās sveces, bet kaut kā ir pienācis pēdējais brīdis, kad jāsaglābj situācija un kaut kas jānopērk, lūk, dažas idejas arī no manis. Arī pēdējā brīdī. Jo man tā patīk.

Kaķu mīlim

Esot zinātniski pierādīts, ka skatīšanās uz kaķu bildēm uzlabo garastāvokli, produktivitāti un ko tik vēl ne (varbūt pat libido?). Ja nav interneta, kur skatīties bildes, noder vecās labās grāmatas. Pirms pāris gadiem Zvaigzne izdeva brīnišķīgu lielformāta grāmatu par kaķiem – “Kaķa grācija”, kas stāsta kaķa un cilvēka kopdzīves vēsturi un apskata populārākās minku sugas (ar daudz daudz skaistām bildēm). Turklāt var just, ka grāmata ir tapusi ar mīlestību, un ik lappuse sagādā milzīgu prieku, un es, to lasot, murrāju. Ja gribat ietrāpīt tieši sirdī sev tuvam kaķumīlim, šī ir droša izvēle. Vienlaikus tika izdota arī tāda pati grāmata suņu mīļiem – “Suņa gars”, un esmu droša, ka tā tieši tāpat sajūsmina suņu draugu sirdis. Starp citu, pirms dažām dienām gāju gar Zvaigznes grāmatnīcu un manīju, ka šīm grāmatām šobrīd ir arī patīkama atlaide.

Jaunajai paaudzei

 

Jaunatnei ir pienācis laiks uzzināt, kas ir Doktors Proktors, Bulle un Līse. Un purkšķu pulveris, kas ir tik jaudīgs, ka ar to vārda tiešā nozīmē var uzpurkšķināties kosmosā. Padomājiet vien – cik NASA varētu ietaupīt uz kosmosa izpētes programmām! Ja godīgi, Jū Nesbē rokraksts man iepatikās tieši no grāmatas par Doktoru Proktoru. Un ir pierādīts, ka ar šo grāmatu uz lasīšanu var pavilkt pat tos bērnus, kas parasti nelasa (man ir fotopierādījums!).

Luīzes Pastores detektīvstāsti ar brīnišķīgām Elīnas Brasliņas ilustrācijām ir gudri, asprātīgi un ticami (par spīti ceļojumiem laikā). Turklāt mūsu pašu Latvijā radīti un notiekoši, un stāsta par mūsu māksliniekiem. Un jaunajiem detektīviem – Teo un Pogu.

Tiem, kas sapņo par augstām lietām

Reti tā sakrīt, kad gan grāmata, gan filma ir lieliskas, bet tā nu ir šoreiz sanācis, ka ir vērts gan noskatīties filmu “Marsietis”, gan izlasīt grāmatu – gudri, asprātīgi un aizraujoši. Un arī pamācoši – kā nekrist panikā, kad viss saiet dēlī un jūs viens pats paliekat uz Marsa.

Ja Marss ir par tālu, bet vajadzīga iedvesma Zemes mērķu sasniegšanai – kā tos nospraust un kā strādāt, lai tos piepildītu arī tad, ja esi tikai cilvēks, nevis astronauts, vērts izlasīt Fēliksa Baumgartnera “Debesu iekarotājs”. Viņš ir tas, kurš nolēca no kosmosa.

Tiem, kam gribas vasaru/ziemu

Tos pirmos var iepriecināt ar nupat iznākušo grāmatu “Neprātīgi iemīlējies”, kas ir biogrāfisks kāda austrāļa stāsts par mīlestību, kas viņu aizveda Itāliju, un kas no tā visa iznāca. Itālijas garšu tur var just labi. Ja negribas vasaru, bet gribas sniegu, var iegrimt mīlīgajā grāmatā “Let It Snow”, kas sastāv no trim savstarpēji saistītiem stāstiem, kurus radījuši trīs dažādi autori (viens no tiem – arī mums labi zināmais Džons Grīns) un kurā ir daudz daudz daudz sniega. Tik daudz, ka tiek ieputināts pat vesels vilciens. Ehhh…

Bet, ja vēlme ir vienkārši lasīt un priecāties, un pie reizes nedaudz paceļot pa Franciju, tad īstajā vietā būs brīnišķīgā grāmata “Lavandu istaba”, kas ir pareizajās devās romantiska, sirdsgudra un liek cerēt, ka brīnumi ir iespējami, ja vien atveram tiem sirdi. Īsti svētku garā, vai ne?

Detektīvstāstu cienītājiem

Domāju, ka nav iespējams apbēdināt izmeklēšanas stāstu mīļotāju, iepazīstinot viņu ar mūsu zviedru kaimiņiem Berjlindiem. Galvenais – sākt secīgi, ar “Pilnmēness paisumu”, kas ir lieliski uzrakstīta, gudra un aizraujoša grāmata un kas vismaz uz pusi saīsinās garos ziemas vakarus (vai vienu).

Krāsotājiem

Nupat savu jauno atnākšanu ir piedzīvojušas krāsojamās grāmatas. Jauns ir tas, ka tās ir īpaši domātas pieaugušajiem. Runā, ka izkrāsošana nomierina nervus. Tā nu mēs varam mierināt savus pirmssvētku juceklī saspringtos nervus un krāsot mandalas, indiešu virpuļus, Doctor Who un Harijus Poterus. Ir pat īpaša krāsojamā grāmata hipsteriem, ko drošvien saprot tikai viņi.

Mak-vilšanās

Standarta

Dot padomus citiem ir vieglāk, nekā pašam tos ievērot. Bet šo padomu es turpmāk arī pati centīšos atcerēties – ja žanrs nepatīk, nu nevajag cerēt, ka pēkšņi kaut kas mainīsies. Pie joda apvāršņu paplašināšanu un prāta atvēršanu jaunām lietām! Vidusskolā “Makbetu” es biju veiksmīgi palaidusi garām. Ja tā padomā, arī “Romeo un Džuljetu” būtu piemeklējis līdzīgs liktenis, ja vien tieši tad nebūtu iznākusi Lurmena filma, kas man aiztaupīja daudz ciešanu pie garlaicīgas dzejas. Tagad biju nolēmusi labot robus izglītībā, bet tikpat labi būtu varējusi vienkārši izlasīt kopsavilkumu Wikipēdijā. Jo es sen nebiju šitā garlaikojusies. Ok, atkal meloju – tieši tāpat es garlaikojos pirms pāris nedēļām, skatoties citu Šekspīra gabalu – “Koriolānu”. Ir skaidrs, ka no kļūdām es nemācos. Pagaidām.

Fassbenders nenoliedzami ir lielisks aktieris. Arī filmas vizuālais noformējums ir izcils. Bet tas materiāls ir briesmīgi garlaicīgs. Lai man piedod klasikas un Šekspīra fani. Protams, filma ir labs variants vidusskolēniem, jo noteikti palīdz vieglāk uztvert Šekspīra lugas vēstījumu. Tāpat arī tiem, kas labprāt skatās dažādas viena darba versijas, iet uz klasikas jauniestudējumiem un salīdzina – kas šoreiz labāk, kas sliktāk. Es diemžēl neesmu ne viens, ne otrs. Un stāsta morāle man tiešām neliekas necik jauna vai pārsteidzoša.

Ja ir vēl kāds, kas tāpat kā es nezina sižetu, tad tas ir apmēram tāds – skotu karotājam Makbetam trīs burves pareģo, ka viņš kļūs par Skotijas karali, vienlaikus viņa cīņubiedram un draugam izsakot pareģojumu, ka no viņa savukārt izcelsies karaļu dzimta. Nu ko, Makbets to pastāsta sievai, kura viņu pārliecina, ka nav ko gaidīt, kad tas pareģojums piepildīsies, bet pašiem tas jāpiepilda. Tas gan nozīmē, ka ir jānobendē pašreizējais karalis, kuram Makbets ir zvērējis uzticību. Kādu brīdi viņš pamokās, mēģinot izsvīst – darīt kā labāk vai kā ātrāk, bet ambīcijas ir un – kā tu sievai neklausīsi? Karalis tiek nomušīts, Makbets kļūst par karali, un tālāk stāsts jau ir ļoti paredzams. Proti, tā vietā, lai valdītu pilī un dzīvotu zaļi, Makbets sāk mocīties pašpārmetumos un paranojā, liek nogalināt savu draugu, kas bija liecinieks pareģojumam, un viņa dēlu (jo tas taču pareģots, ka būs karalis pēcāk), sāk redzēt spokus un beigu galā saiet pilnīgi šreijā. Vēlreiz uzmeklē pareģes, jo pats jau par savu dzīvi nekādi nespēj uzņemties atbildību, vajag, lai kāds pasaka viņam visu priekšā (mājiens tiem, kas visus padomus cer saņemt no astrologiem, tarologiem un kafijas biezumu skaidrotājiem). Pēc tam izpilda vēl pāris slepkavības potenciālajiem (pareģotajiem) pretiniekiem. Nu kaut kā tā viņš arī visai ātri sev saformē nepatikšanas. Kas, protams, beidzas tā, kā tām jābeidzas traģēdijā. Ak jā, ambiciozā sieva arī zaudē prātu kaut kur tam visam pa vidu.

Diemžēl viss notiekošais ir pārāk iepriekšparedzams un nepārsteidzošs. Un pat ļoti kaitinošs. Pašu piepildītie pareģojumi? To visu mums jau iemācīja Voldemorts. Varbūt mani ir samaitājušas “Troņu spēles” un tamlīdzīgie materiāli, kur, lai gan slaktēšana notiek pa labi un pa kreisi, slepkavas diezgan labi apzinās, kāpēc to dara un ka miedziņš kādu laiku varbūt pēc tam nenāks. Iespējams, es vienkārši aizgāju uz filmu ar pārāk lielām gaidām, jo visi internetos to tā slavē, tā slavē, un Kannās arī visi klieguši, cik labi, cik labi. Bet man bija nu tā…

6/10

Lasīšanas maratons. 2. dublis. “9. novembris”

Standarta

Izaicinājums tāpēc ir izaicinājums, ka tas tevi pārbauda. Sāku savu novembra grāmatu un teju tūliņ nopūtos: “Ne jau nu atkal!” Pirmkārt, atkal jau esmu uzrāvusies uz jauniešu grāmatu, to pat nenojaušot. Grāmatas aprakstā tiešām nevienā vārdā nav norādīts galveno varoņu vecums. Iepriekšējo reizi es šitā uzrāvos uz “Twilight”. Jūs jautāsiet – kā var nopirkt “Twilight” un nezināt, ka tā ir jauniešu literatūra? Tā var tie, kas to lasīja, pirms bija sācies “Twilight” trakums. Un tad uz mana eksemplāra vāka nebija minēts, ka Bellai ir 17. Nevienā pašā vietā. Otrs “atkal” šoreiz bija par to, ka atkārtojās oktobra scenārijs un man īsti nepatīk autores rokraksts. Kādu brīdi jau apcerēju, ka būs jāmet plinte krūmos un jāstāsta par grāmatu, kuras nosaukumā nav minēts novembris, bet kuras notikumi ir novembrī un kuras galvenais varonis (Kormorans Straiks) ir arī mēneša jubilārs. (Nojaušu, ka turēšanās tieši pie mēneša grāmatas nosaukumā man vēl dārgi maksās.)

Es ik pa laikam palasu jauniešu literatūru, jo tās klāstā ir daudzas brīnišķīgas grāmatas. Tas, kas man nepatīk, ka ir tādi jauniešu auditorijai rakstīti darbi, kuru valoda ir noreducēta tā, it kā jauni cilvēki spētu uztvert tikai vienkāršus nepaplašinātus teikumus. Šī ir mana pirmā tikšanās ar Kolīnu Hūveri, bet viņas grāmatu saraksts ir tik garš kā mana roka. Spriežot pēc nosaukumiem – jauniešu literatūra ir viņas lauciņš. Grāmatas pirmo ceturtdaļu es reāli mocījos, iekšēji vaidēju, ka nav ne īsti laba valoda, ne pavelkošs stāsts. Bet pēc tam tomēr ielasījos un diezgan ātri arī nolauzu līdz galam, pa vidu gan žmiedzot ciet acis pie tiešām daudzajām ļoti melodramatiskajām vietām. Bet tam vecumam laikam piestāv.

Par ko tad ir stāsts? Falona un Bens iepazīstas 9. novembrī – dienā, kad viņa plāno pārcelties no Losandželosas uz Ņujorku. Datumā, kurā divus gadus atpakaļ viņa cieta ugunsgrēkā, kas pārvilka svītru viņas aktrises karjerai. Tagad viņa ir apņēmusies mainīt dzīvi un piepildīt savu sapni par spīti faktam, ka viņas izskats vairs neder skatuvei. Un viņas plānos neietilpst tagad iemīlēties. Tuvākos piecus gadus noteikti ne. Un tomēr viņai Bens ļoti patīk. Un Benam ļoti patīk Falona. Tomēr viņš neļauj viņai pat apdomāt iespēju nesekot savam sapnim, tā vietā viņi vienojas, ka turpmākos piecus gadus tiksies vienreiz gadā – 9. novembrī. Un Bens apsola tikmēr uzrakstīt grāmatu par viņiem.

Protams, ka tikšanās vienmēr nenorit gludi, jo dzīve katru reizi uzliek viņiem kādu pārbaudījumu. Turklāt nemitīgi tiek atgādināts, ka Benam ir kāds tumšs noslēpums. Vienubrīd man jau tas bija galīgi apnicis, jo es biju izdomājusi visādus variantus (un kvēli lūdzos, kaut šis atkal nebūtu vampīru stāsts), un man likās, ka autore velk to lietu daudz par daudz garumā. Un, kā jau minēju, man bija par daudz tā melodramatisma, kad viņi no uhh nokļūst pie ehh ar teju kosmisku ātrumu. Bet varbūt arī tas piedien tam vecumam (kad Bens un Felona pirmoreiz satiekas, viņiem ir 18). Ja tā padomā – tajā vecumā mana nosliece uz melodramatismu bija stipri izteiktāka. Bet tad atnāk dzīve, iedod tev pabaudīt īstu drāmu, un kaut kā pāriet vēlme pašam dramatizēt ikdienu.

Kas ir labs šajā grāmatā? Pirmkārt jau tā ir aizkustinoši mīlīgs stāsts par pirmo mīlestību, atklāšanos un uzticēšanos otram (kas ļauj lasīt un paralēli saldsērīgi apcerēt savas pirmās reizes). Īpaša tēma ir pašnovērtējums, kas ir cieši saistīts ar ārējo izskatu. Ugunsgrēka sekas Falonu ir iedzinušas kompleksos, viņai šķiet, ka visi redz tikai viņas rētas, ka neviens nespēj skatīties uz viņu bez riebuma. Un Bens dara visu, lai liktu viņai noticēt, ka viņa ir skaista tāda, kāda viņa ir. Un vēl tas ir stāsts par zaudējumiem, par piedošanu, par vainas apziņu un pieaugšanu dažādās nozīmēs. Un par mīlestību arī, bet to jūs gan jau paspējāt noprast.

Secinājumi – žēl, ka man šobrīd nav par 10 gadiem mazāk, jo tad būtu raudājusi un teikusi, ka šī ir labākā grāmata, ko esmu lasījusi. Tā kā man vairs nav 20, tad manis aizkustināšanai nepietiek ar dramatizēšanu vien. Bet es varu saprast tos jauniešus, kas šai grāmatai liek 5/5. Tā grāmatas daļa, kas ir Bena uzrakstītā grāmata, īpaši stāsts par mātes zaudējumu, ir tik perfekti uzrakstīta, ka liek ticēt, ka Kolīna Hūvere ir tiešām talantīga un spējīga uz daudz vairāk, nekā kopumā ielikts šajā darbā. Tiesa, pagaidām ar to nepietiek, lai es būtu motivēta lasīt vēl kādu viņas grāmatu. Visumā stāsta ideja man patīk, tikai tiešām vajadzētu piebremzēt ar to galveno varoņu emocionālo spīdzināšanu. Kas noderīgs? Uzzināju, ka sabiedriskajās mazmājiņās pirmā kabīne esot vistīrākā, jo vairākums cilvēku maldīgi domā, ka tieši tā ir populārākā (tātad – netīrākā), un tādēļ apzināti izvēlas citas. Iespējams, pilnīgi nenoderīgs fakts 🙂

3/5

Divi ceļojumi

Standarta

Nu ko, gads iegājis finiša taisnē, un ir pēdējais brīdis nokārtot rakstīšanas parādus. Šodien par vienu no manām šīgada mīļākajām grāmatām. To es izvēlējos lasīt tikai tāpēc, ka izlasīju ļoti burvīgu recenziju Andas blogā. Jo neesmu lavandu fane, uz grāmatu vākiem man tās vairāk asociējas ar kko galēji sentimentālu, tā ka šis atkal būtu bijis variants, ka noraidu grāmatu savu stereotipu dēļ. Vēl mani diezgan kaitina viedokļi un saukļi, kas tiek drukāti uz grāmatu priekšējiem un pakaļējiem vākiem, ievadlapās un sazinkur vēl. “Bestselling author of…”, “Author of international bestseller”, “10 million copies sold worldwide”. Bla bla blaaa! Nu vaaaar jau būt, ka minētais autors izlasīja konkrēto grāmatu un atzina to par labu esam. Varbūt. Bet varbūt to darīja viņa asistents vai PR speciālists. Bet faktiski tās visas var būt pilnīgas pupu mizas, jo var ticēt tikai sev un varbūt vēl pāris personām, kuru gaumes ir pārbaudītas caur priekiem un sāpēm. Kāpēc to visu saku? Jo uz grāmatas “Lavandu istaba” vāka publicētais vērtējums “Romāns, kas liek justies labi” ir vistīrākā patiesība. Atvečaju! Reti kura grāmata ir tik veldzējošs balzams uz dvēseles rētām, vienlaikus esot gan stāsts par sāpēm un zaudējumiem, gan par mīlestību un dzīves piedāvātajiem brīnumiem. Un baudām. Gan literārajām un kulinārajām, gan dvēseliskajām un miesiskajām.

Stāsta galvenajam varonim Žanam Pardū pieder grāmatveikals Parīzē, kas iekārtots uz Sēnā noenkurotas baržas. Grāmatas viņš pārdod kā zāles. Viņš nedos jums nomācošu literatūru novembra lietavās, ja jūsu seja jau ir gara kā šalle. Un neļaus iegrimt pašžēlošanā, lasot vīrieša uzvedības skaidrojošo vārdnīcu pēc tam, kad viens no tās sugas ir jūs pametis. Nē, viņš iedos jums īstās zāles, lai jūs sapurinātos un atgūtos, lai rastu dzīvesprieku un cerību. Tāpat viņš parūpējas arī par visu kaimiņu literārajām vajadzībām un ne tām vien.

Bet kā tad ar viņu pašu? Ak jā, reiz viņš bija jaunais un aizrautīgais Žans, kas mīlēja. TĀ MĪLĒJA! Mēness un zvaigznes tur nobāl! Un tad viņa aizgāja, atstājot Žanam vēstuli, kuru viņš nekad neatvēra. Jo kurš gan grib lasīt tās standarta atrunas – “Tā nav tava vaina” utt. Nē, Žans neraudāja un nesēroja, tā vietā viņš aizbarikādēja Lavandu istabu (kas pārāk asociējās ar Viņu) un nocietinājās pret jebkādām baudāmām lietām – gastronomiskām, emocionālām vai sieviešu izskatā esošām, un turpināja dzīvi. Un tā dzīvoja 20 gadus.

Līdz pienāca tā diena, kad Žans ļoti negribīgi, bet tomēr atvēra šo vēstuli. Un pēc tam sākās ceļojums. Precīzāk – divi. Viens – ar baržu pa Franciju uz dienvidu pusi, otrs, daudz dziļāks un drosmīgāks – sevī. Ceļojums uz divdesmit gadu sāpju sākumpunktu. Es ļoti negribu te likt maitekļus, bet tiem, kas (tāpat kā es) domā, ka lavandas uz vāka un vispārīgais izklāsts liecina par klišejisku romantisku stāstu par to kā viens pāris izšķīrās un tad atkal satikās, un ka kaut ko tādu galīgi nav vērts lasīt, teikšu tikai to, ka šis nav stāsts par “izšķīrās un satikās”, bet par to ceļu, kas jānoiet, lai sadziedētu salauztu sirdi, un ka svarīgs ir nevis, vai grāmatas beigās visi laimīgi ir salikušies pa pāriem, bet vai viņi ir izsāpējuši un atlaiduši savus zaudējumus un ir atkal atvērušies dzīvei. Un dažos gadījumos atvēršanās, protams, var ietvert otru cilvēku un attiecības.

Lai gan pēc Andas recenzijas izlasīšanas manas gaidas uz šo grāmatu bija paaugstinājušās, es neparedzēju, ka tā būs TIK sirdsgudra, tik dziļa un patiesa. Tā ir brīnišķīgs stāsts par to, kā mēs atrodam paši sevi, kā neviens cilvēks mūsu dzīvē nav ienācis nejauši un tāpat vien, par to, kas notiek, ja ļaujamies. Un par skaisto, smaržīgo, saules pielieto Provansu. Un, protams, arī par citiem Francijas labumiem. Bet īpaši par Provansu.

[..] jābrauc pa ūdeni uz dienvidiem, lai saņemtu atbildes saviem sapņiem. Un ka tur var sevi atkal atrast, taču tikai tad, ja turpceļā esi sevi pavisam pazaudējis. Aiz mīlestības. Aiz ilgām. Aiz bailēm. Dienvidos tu klausies jūras šalkās, lai apjaustu, ka smiekli un raudas skan vienādi un dvēselei dažkārt ir jāraud, lai būtu laimīgs.

Dusmu lēkmes gadījumā nekas nav atvēsinošāks par skaistu šausmu romānu, kurā asinis šķīst no katras lappuses.

Esmu stingri pārliecināts, ka ir jāapēd kādas zemes dvēsele, lai to saprastu. Lai izjustu cilvēkus. Un dvēsele ir tas, kas tajā zemē aug. Tas, ko cilvēki katru dienu redz, saož un kam pieskaras. Kas reiz izceļo viņiem cauri un pārveido no iekšpuses.

Pieradums ir bīstama, iedomīga sieviete. Tā nepieļauj neko, kas pārtrauktu viņas valdīšanu. Citu pēc citas tā nogalina ilgas. Ilgas pēc ceļošanas, pēc cita darba, pēc jaunas mīlestības. Tā kavē mūs dzīvot tā, kā gribam. Jo aiz pieraduma mēs vairs nedomājam, vai vispār vēl gribam to, ko darām.

Izlasiet, izlasiet! Noderēs.

5/5

Izdevējs: Zvaigzne ABC