Monthly Archives: novembris 2015

Lasīšanas maratons. 1. dublis. “Klusums oktobrī”

Standarta

Teiksim tā – mans pirmais lasīšanas izaicinājums iesākās visai neveiksmīgi. Ja godīgi, nesaprotu, kāpēc es nopirku grāmatu “October Baby”, tajā pat neieskatoties. Galu galā Amazonē taču var palasīt fragmentu. Bet nē, es uzķēros uz Goodreads vērtējumiem un cenas ($3,62). Un tad jau pirmajā nodaļā aplauzos, jo man nepatīk autora rokraksts. Es, protams, esmu izlasījusi vairākas grāmatas, kur man sākumā nepatīk rakstības stils, bet parasti kkā piešaujos. Bet šoreiz sabesījos un pametu grāmatu. Varbūt kādreiz…

Bet ko darīt ar gada lasāmo izaicinājumu? Pamest to jau pirmajā mēnesī? Tas tik būtu feileris! Te mani drusku glāba Zvaigznes izpārdoklis, kur es pamanīju grāmatu “Klusums oktobrī”, par kuru tāla atmiņu stūra darbinieks saka, ka kāds no blogeriem to bija slavējis. Ok, metīsimies nākamajā avantūrā. Tas atkal maksās tikai trīnīti.

Un arī šī grāmata ir izaicinājums priekš manis. Galvenokārt tāpēc, ka man grāmatās ļoti patīk īsas nodaļas. Kad ieraugu garās, dūša ir papēžos. Bet šī ir grāmata ar bezgalīgām nodaļām, kur viena rindkopa normāli aizņem lapu vai pusotru. Arī pats stāstījuma formāts ir neparasts – tur nav neviena dialoga, tas viss ir atmiņu izklāsts. Un reizēm ir tā, ka es izlasu tikai vienu lappusi, bet reizēm ieskrienos un izlasu 20 no vietas (jei!). Un jā, es vēl arvien to neesmu pabeigusi, bet novembris jau pusē… Bet pēc lappušu skaita tādu grāmatu varētu izlasīt vienā vakarā.

Atgriežoties pie grāmatas. Stāstu stāsta kāds vīrietis, kura vārdu, ja tā padomā, es tā arī nezinu. Varbūt tas bija kaut kur minēts, bet tagad neatrodu. Bet tam arī nav nekādas nozīmes. Viņš ir mākslas vēsturnieks, viņam ir 44 gadi, un viņa sieva pēkšņi aizbrauc. Vienkārši tā – pasakot, ka rīt aizceļo. Nepaskaidrojot, uz kurieni un kāpēc. Un viņš arī nepajautā. Bet paliek viens tukšajā mājā, kuru bērni ir pametuši, un tagad sieva arī. Un apcer visu, kas bijis un darīts, teikts, pārdomāts un piedzīvots. Par pārdzīvojumiem, par jūtām, par to, kā cilvēki satiekas, kad tas bijis lemts, par nejaušības svaru.

Lai arī šī grāmata man nelasās viegli, tā ir īsta pērle. Droši vien neesmu vienīgā, kas aizpilda savu brīvo laiku, lasot neticamos stāstus – par pūķiem un princesēm, maniakiem un detektīviem, sultānu sievām un einuhiem, lāčplēšiem un spīdolām. Un tad ir tās dzīves, ko dzīvojam mēs paši. Kādam gadās seriāla cienīga versija. Bet kādam to veido pavisam ikdienišķas lietas. Un tomēr ikviena no šīm dzīvēm ir stāsta vērta. Ir kāda grāmata, ko vārdā nesaukšu, jo tā mani arī diezgan stipri kaitināja, bet kas mani uzvedināja uz domu, ka katram cilvēkam būtu jāuzraksta sava biogrāfija. Ne jau tāpēc, lai izdotu grāmatā un raustu naudu, bet lai jūsu bērni zinātu, kas jūs bijāt un no kurienes nācāt. Jo bieži vien mēs savus vecākus nemaz tik labi nepazīstam. Un tikai tad, kad viņu vairs nav, saprotam, ka jautājumu ir vairāk nekā atbilžu. Jo mūsu vecāki, viņu dzīves, viņu izvēles veido arī to, kas esam mēs. Un viņi mūs ietekmē visas mūsu dzīves garumā gan tad, kad visiem spēkiem cenšamies viņiem līdzināties, gan tad, kad tieši otrādi – nelīdzināties. Ne visām grāmatām ir jābūt par pūķu kaušanu, brīnišķīgas ir arī tās, kas vēsta par dzīves ikdienišķo ritumu, par to, kā tu pazīsti cilvēku pēc soļiem, par to, kā nolasi viņa domas jau no tā, kā viņš ienāk istabā, par to, ko nozīmē viņa galvas nospiedums spilvenā tev blakus, par būšanu līdzās, neko nepasakot. Noskaņas ziņā šī grāmata atgādināja filmu “45 Years”.

Man šķiet, ka tas ir apgrēcīgi, ka mēs zaudējam savu mutvārdu daiļradi. Ka cilvēki vairs ziemās nevakarē pie uguns, darot sīkus darbus un stāstot pasakas, teikas vai dzīvi. Mana omīte ikreiz, kad atbrauca ciemos, stāstīja savas jaunības stāstus, un mēs burtiski lipām pie viņas un lūdzāmies: “Stāsti, stāsti!”. Žēl tikai, ka bērnu dienu atmiņas tik ātri izbalē, jo es ne sitama nevaru tagad nevienu no tiem stāstiem atcerēties. Man paliek vien savējie par uzaugšanu laukos, ko tagad novērtēju tā, kā nekad agrāk. Par mūžam aizaugušo puķudobi, kas jāizravē, pirms omīte atbrauc, par dzestrām augusta naktīm, kad ir aizmirsies aiztaisīt siltumnīcu un bailīgi jālavās turp nakts tumsā, kas pilna baisas ūjināšanas un vēl baisākas nakts tumsas, par griezēm, kas griež, un lakstīgalām, kas pogo tā, it kā tām gulēt nemaz nevajadzētu, par stulbajām govīm, ap kurām pļavā un ne tikai vienmēr jāmet kārtīgs līkums (neciešu govis), par zemenēm mežā, par zirņu zagšanu kolhoza auzu laukos, par ziemas naktīm, ko maģiski izgaismo mēnesnīca, par Piena ceļa bezgalīgo brīnumu, par kaķiem, kas jāpieradina, par metrīgiem samiem, kas mīt Daugavā un tā vien gaida, kad varēs iekost tev kājā un ievilkt atvarā, par melnbalto televizoru, kam jāuzsit pa sānu, lai nerāda švīkas, par sīli, kas nosper zīlītēm izlikto speķi, par ciema vienīgo degošo laternu autobusa pieturā. Par unikālo dzīves sīkumu kokteili, kas mūs veido par tiem, kas esam.

4/5

Izdevusi Zvaigzne ABC

“Garšvielu tirgotāja sieva”

Standarta

Man ik pa laiciņam vajag kko no lubu literatūras atslodzītei, un pēdējos gados esmu novērojusi vilkmi uz vēsturiski romantisko literatūru, kas mēdz, protams, būt dažādas kvalitātes. Bet arī iepriekšējas vilšanās neattur mani no riska, tā nu ar vieglu roku iepirku pavisam svaigo stāstu par garšvielu tirgotāja sievu.

Notikumi sākas Londonā 1666. gada rudenī, kad Lielais ugunsgrēks izposta ne tikai lielu pilsētas daļu, bet arī daudzu cilvēku dzīves un sapņus. Tai skaitā arī grāmatas galvenās varones Keitas sapni par ģimenes ligzdiņu un viņas vīra sapni – par veiksmīgu tirgotāja karjeru, jo liesmās tiek nopostīta ne tikai viņiem piederošā noliktava ar visiem labumiem, bet arī ģimenes māja, tā ka paliek tikai parādi un skumjas. Vai dusmas – kā nu kuram. Keitas vīrs un vīratēvs te ir parādīti kā klasiski iedomīgi gaiļi, kuri brīdī, kad zaudē visu materiālo labklājību, salūzt zem spiediena. Kamēr sievietes nevar atļauties tādu greznību kā padošanās, kungi gan izrāda pilnu emocionālo amplitūdu. Ceru, ka nevienam nesabojāšu to prieku, jo maiteklis galu galā ir nodrukāts pat uz grāmatas aizmugurējā vāka, bet tas Keitas vīrs Roberts ar savu nīkulību mani tā kaitināja, ka es drīz vien vairs nevarēju sagaidīt, kad viņš ņems galu.

Visumā sižets ir stipri viduvējs bez jebkādiem pārsteigumiem (jo visi galvenie sižeta pagriezieni ir izklāstīti, kā jau minēju, uz grāmatas pēdējā vāka). Par laimi, šis nav gadījums, kad grāmatas autore/-s tā moka savu galveno varoni, ka brīnums, kā tas vispār kājas velk. Zaudēta nauda un ienākumi, nobendēts vīrs, mēģinājums noslepkavot viņu pašu, bēguļošana no slepkavas, jaunas dzīves sākšanas mēģinājums, pateicoties draugu labsirdībai, un iemīlēšanās draudzenes vīrā – nu tie taču tikai sīkumi, vai ne? Tomēr par spīti tam, ka varētu vēlēties no grāmatas vairāk, stāsta vienkāršais rāmis nebija kaitinošs, un grāmata lasījās patīkami raiti, un jau pirmajā vakarā nolauzu 250 lpp., kas man reti gadās. Papildus vieglajai lasāmībai grāmatas galvenie plusi ir samērā interesantais ieskats Londonas jauncelšanas darbos, kas stipri atgādina mūsu celtniecības burbuļa laikus (kad būvē kā pagadās, galvenais – lai ir lēti un ātri, jo paši jau tajās mājās nedzīvos). Vēl man ļoti patika parfimēra darba apraksti, nemaz nesūdzētos, ja to būtu bijis vairāk, jo izklausījās intriģējoši. Pieņemu, ka arī autore ir veltījusi arī gana daudz laika Londonas ģeogrāfijas izpētei, bet diemžēl es to tā īsti nespēju novērtēt, un jāatzīst, ka Lielā ugunsgrēka posta karti papētīju tikai tagad.

"Great fire of london map" by Original uploader Bunchofgrapes at the English Wikipedia

“Great fire of london map” by Original uploader Bunchofgrapes at the English Wikipedia

Galvenais mīnuss – reizēm pilnīgi neloģiskā galvenās varones rīcība, turklāt ar tiešām kaitinošu melodramatismu grāmatas noslēdzošajā daļā. “Es viņu nevaru precēt, jo viņš mani nemīl!” To, ka vīrietis viņas priekšā jau ir izritinājies kā paklājiņš un dara visu iespējamo viņas labā, nē, to viņa neredz, jo viņš nav skaidri un gaiši madāmai pateicis, ka viņu mīl. Sievietes…

Visumā – patīkama atslodzes literatūra bez pretenzijām uz dižām atklāsmēm vai mākslas statusu – kā radīta vakariem, čaukstīgiem kā tafta apakšsvārki un smaržīgiem kā kanēlis…

3/5

Think big. Think magic.

Standarta

Vispār jāsāk ar to, kā mani sajūsmina šīs grāmatas vāks, jo, jau paskatoties uz to, es kļūstu priecīga. Kaut kas ir tajās krāsās! Par to, kā iepazinos ar Elizabeti Gilberti, stāstīju jau savā “A-Z”, tāpēc īpaši neatkārtošos, tomēr nav arī īsti iespējams apiet “Ēd, lūdzies, mīli” tēmu, turklāt pati Liza nemaz no tās nevairās. Tās grāmatas popularitāti es skaidroju ar to, ka mēs visi esam diezgan vienādi, lai gan vēlamies būt unikāli. Tomēr mēs visi izejam sevis meklēšanas ceļu, kas nav īpaši atšķirīgs, tāpēc šī grāmata uzrunāja tik daudzas no mums. Līdzīgs stāsts varētu būt ar “Big Magic”, jo izaicinājumi, šaubas un sapņi, ar ko diendienā saskaras radoši cilvēki, ir diezgan neoriģināli.

Lizai (kuru es tieši tāpēc atļaujos te saukt vārdā) ir arī ļoti saturīgs FB konts – atšķirībā no daudziem citiem rakstniekiem, kuri paši vai kuru PR speciālisti tur publicē tikai jaunāko grāmatu reklāmas, Liza ļoti atklāti, sirsnīgi un reizēm skaudri runā par dzīvi, savām pārdomām un radošo cilvēku izaicinājumiem, gandrīz vienmēr cenšoties savus lasītājus uzmundrināt un uzbikstīt uz pozitīvāka domu ceļa. Es ļoti cienu viņu par šo prasmi un vēlmi dalīties ar savu sirdsgudrību, pateikties par dzīves dāsnumu un mudināt tos, kas vēl sevī šaubās. Liza ir piedalījusies pāris TED un Opras Vinfijas pasākumos, un tas viss, cik saprotu, ir rosinājis tapt grāmatai “Big Magic”. Šis TED video sniedz nelielu ieskatu par to, kas ir lasāms grāmatā.

Lai gan jāatzīst, ka daļu no šajā grāmatā teiktā esmu izlobījusi pati saviem spēkiem, es galīgi nebūtu atteikusies šīs atklāsmes apgūt jau ātrāk. Bet – visam savs laiks, un mēs spējam saprast tikai to, ko spējam saprast. Viss pārējais aizsvilpj gar ausīm kā tukša skaņa. Kas tad ir šī jaunā Lizas grāmata? Es to gluži pieticīgi saucu par radošo cilvēku Bībeli.

Principā Liza ir radījusi brīnišķīgu darbu, kas apgāž teju visas tipiskās iedomas, kas saistās ar radošajām izpausmēm, paveicot to pozitīvā un iedvesmojošā veidā. Bet par visu pēc kārtas. Mēģināšu uzskaitīt sev vērtīgākās domas, ko guvu no šīs grāmatas. Jums tās varbūt būs citas, jo katrs jau mēs lietas uztveram pa savam.

  1. Idejas. Viņas ir tādas ēteriskas būtnes, kas ļoti rosīgi meklē saimnieku, kas tās realizēs. Un ja tevi ir apmeklējusi ideja, bet tu esi par slinku, lai to realizētu, ideja aiziet pie tā, kurš to ir gatavs piepildīt, tā ka nevajag pēc tam ņaudēt, ka tu pirmais iedomājies par feisbuku, rīvētu sieru vai “All I Want For Christmas”. Ja tu esi bremze, vilciens (tb – ideja) aizbrauc. Es, piemēram, satraucos, ka tā foršā ideja, kas manī iemetinājās jau janvāra sākumā, drīz aizmuks pie aktīvāka saimnieka. Un tad ir tā, kas mani apmeklēja, kad vakar nakts vidū gāju uz mazmājiņu. Es tiešām ceru, ka viņa aizgāja meklēt citu saimnieku. Es viņai tā arī ieteicu darīt. Citādi man nekad vairs naktīs negulēt. Īsumā – idejas vai nu vajag realizēt vai laist tālāk. Nekādu tur marinēšanos. Un žēlot palaistās idejas arī nevajag.
  2. Bailes. Tās mūs sasaista un atņem vēlmi radīt, kur nu vēl rādīt radīto citiem. Un ja vēl padomājam, ka tas viss jau ir simts reižu radīts pirms mums tādā vai citā formā… Vienvārdsakot, nav vērts pat sākties. Tāpēc ir vērts tuvāk iepazīties ar savām bailītēm.
  3. Tev nav jābūt perfektam/-ai. Vispār jau šo likumu būtu jāliek pirmo. Skolā mums diemžēl māca, ka tev ir jābūt spējīgam doties uz olimpiādi matemātikā vai gleznot tā, ka ģībst pat apgabala gubernators. Vai arī jābeidz māžoties un jāiet slaukt govis. Tāpat nekas no tevis nesanāks. Un tiek pilnīgi aizmirsts par radīšanas vai baudīšanas prieku. Jā, es varbūt zīmēju visai viduvēji. Un mani darbi nekad nenonāks galerijās un muzejos. Bet to radīšana man sagādā prieku. Tas, ka jūs neņem korī, nenozīmē, ka jums ir aizliegts dziedāt prieka pēc (mani arī vidusskolā korī nepaņēma, turklāt dziedāšanas skolotājs tā nod@#$%^ manu balsi, ka man vajadzēja vēl 15 gadus, lai uzdrīkstētos muti atvērt). Ja mērķis ir slava un nauda, bet balss jums nav tā spožākā, varbūt nāksies piedzīvot vilšanos. Bet – piemēram, Parisa Hiltone ierakstīja disku ar tīri ok dziesmām, lai gan nav diža dziedātāja. Un tad vēl Keitija Perija? Esiet dzirdējuši viņu dzīvajā? Ausis vīst! Principā visi panākumi ir labā komandā un ierakstu studijā. Un naudā. Bet radīt savam priekam varam par brīvu. Ja radām tieši tam – tikai priekam. Tāpat cilvēki skrien sava prieka pēc, nevis lai uzvarētu maratonā u.tml.
  4. Tam, ko tu radi, nav jābūt perfektam. Ok, šis ir vēl svarīgāk. Ir nīdēji (moderni – heiteri), žults lējēji un vienkārši sakot (pardon my french!) – apdirsēji. Ir jāatceras, ka jums nav nekāda saistība ar šiem cilvēkiem un nav jāuzņemas viņu priekšā nekāda atbildība. Viņu problēma visbiežāk ir dziļa neapmierinātība ar personisko dzīvi, un vienīgais veids, kā sajusties labāk ir, liekot sajusties slikti kādam citam. Nelasiet viņu komentārus un neklausieties viņu viedokli. Jo visiem tāpat nav iespējams izpatikt vienkārši tāpēc, ka cilvēki un gaumes ir dažādas. Dažreiz cilvēki jūs nemaz neienīst, vienkārši jūsu radītais darbs viņus neuzrunā. Vai liekas galīgs mēsls. Kas ir dabiski. (Man, piemēram, kantrī mūzika nepatīk, bet tas jau to nepadara sliktāku par citiem žanriem.) Tas mūs noved pie nākamā punkta.
  5. Tavs radītais darbs nav tavs bērns. Radi to un palaid pasaulē. Un beidz tam sekot un kontrolēt. Un pārdzīvot, ka ikviens nav par to absolūtā sajūsmā. Protams, mēs visi gribam patikt. Protams, pozitīvs vērtējums liek mums justies labi. Bet nedrīkst savu pašsajūtu pakārtot citu cilvēku domām. Un vēl – ja mēs nelaidīsim savus radošos darbus pasaulē tikai tāpēc, ka baidīsimies, ka tie nav perfekti un kādam nepatiks, tad mēs neko arī neradīsim. Jo vienmēr kādam kaut kas nepatiks. Un jābeidz to uztvert personiski. Lepojieties ar saviem zīmējumiem, dziesmām, blogiem, adījumiem, astrofizikas teorijām vai kūku receptēm, bet nepieprasiet, lai citi tos apjūsmotu tādā pašā mērā kā jūs. Līdzīgi kā ar dāvanām – brīdī, kad tu pasniedz dāvanu, tu zaudē jebkādas tiesības noteikt, ko saņēmējam ar to darīt.
  6. Uzcītība. Man nez kāpēc spilgtā atmiņā ir pasaka par princesi, kurai bija visbrīnišķīgākā balss visā karaļvalstī. Un kā viņu šajā jomā izkonkurēja kāda sērdienīte, kurai nebija tā skaistākā balss, bet viņa to lietoja, lai runātu, nevis iedomīgi sēdēja un klusēja. Ja tev ir talants, tad kop to, attīsti to. Ja gribi kļūt par rakstnieku, tad raksti, raksti, raksti. Kaut vai pilnīgākās blēņas. Bet trenē sevi. Ja gribi kļūt par gleznotāju – glezno ik dienas, kaut ainavu aiz loga. Un kādu dienu tu noteikti radīsi ko brīnišķīgu. Kas var nenotikt, ja tu tikai sēdēsi un apcerēsi, ka gribētu būt rakstnieks vai gleznotājs.
  7. Neuzliec radošajam darbam atbildību nodrošināt tev iztikšanu. Uzstādījums “gribu pelnīt ar savu mākslu” ir viens no efektīvākajiem radošuma kāvējiem, jo tā ir nevajadzīga spriedze – mēģināt pārdot savu radīto darbu, un tikmēr gadiem kļaņčīt naudu no vecākiem, radiem un draugiem tā vietā, lai strādātu ikdienišķu darbu, bet mākslu radītu prieka pēc. Protams, ja vari ar to nopelnīt – forši! Bet nevajag uz to tik ļoti iespringt un slīgt izmisumā tikai tāpēc, ka tavu mākslu nenovērtē un nepērk. Mīli savu radošo pusi, izbaudi to, bet neuzkrauj tai pārāk smagus pienākumus.
  8. Nekad nav par vēlu. Tik tiešām. Viens no iedvesmojošākajiem stāstiem šajā grāmatā priekš manis bija par Vinifredu, kura 80 (!!!) gadu vecumā sāka studēt Mezopotāmijas vēsturi, jo tā viņu vienkārši ļoti ieinteresēja, un desmit gadu laikā kļuva par vērā ņemamu šīs jomas eksperti. Iedomājieties, ko mēs vēl varam paspēt pasākt! Man, piemēram, ir tikai 33. (Lai gan lielākoties es saku – JAU!) Ja vien es kko nenolaižu tā pamatīgi garām, man ir vēl cerības uz vismaz tikpat. Un ko tik pa to laiku nevar sadarīt un samācīties…
  9. Mākslai nav jādzimst no ciešanām. Tā var un tai vajadzētu dzimt no radīšanas prieka, no iedvesmas, kas piemeklē visparastākajos brīžos, izkrāsojot tos ar aizrautību. Tā nu ir, ka radošā dzīve lielākoties ir sinonīms nervu sabrukumam, destruktīvām darbībām (alko, narko utt.) un mūžam neveiksmīgām mūzas medībām. “One hit wonder”. Kurš tad tos nepazīst? Uzraksta vienu ģeniālu dziesmu, vienu grāmatu, uztaisa vienu gleznu vai vienu filmu un pēc tam visu atlikušo dzīvi bezcerīgi mēģina atkārtot pirmās panākumus, izmēģinot teju visas metodes. Bet mēs varam atkāpties no šī stereotipa un (laikam atkārtošos) – radīt ar prieku!

Un nobeigumā pāris citāti:

Basically, your fear is like a mall cop who thinks he’s a Navy SEAL: He hasn’t slept in days, he’s all hopped up on Red Bull, and he’s liable to shoot at his own shadow in an absurd effort to keep everyone “safe.”

Possessing a creative mind, after all, is something like having a border collie for a pet: It need to work, or else it will cause you an outrageous amount of trouble. Give your mind a job to do, or else it will find a job to do, and you might not like the job it invents.

If you are the Tormented Artist, after all, then you have an excuse for treating your romantic partners badly, for treating yourself badly, for treating your children badly, for treating everyone badly. You are allowed to be demanding, arrogant, rude, cruel, antisocial, grandiose, explosive, moody, manipulative, irresponsible, and/or selfish. You can drink all day and fight all night.

ONWARD!

5/5  –  Pagaidām pieejama angļu (un citās svešās mēlēs), bet ticu, ka līdzšinējais Gilbertes izdevējs Zvaigzne iztulkos un izdos arī šo brīnišķīgo grāmatu.

“Trešā balss” un “Melnā rītausma”

Standarta

Kā jau esmu teikusi iepriekš – reti kas mani tā iepriecē literārajos medību laukos kā labi noaudzis un krāšņu kažoku rotāts detektīvs, jo sanāk ne tikai garšīgi noēsties, bet arī smuka ādiņa, ko pie sienas piespraust. Ikreiz, kad dabūju savos nagos ko īsti ņammīgu, tad tiešām ir grūti atrauties. Drīz vien pēc “Pilnmēness paisuma” metos virsū nākamajam Berjlindu gabalam – “Trešā balss”, kura nosaukuma izvēle top skaidra tikai pašās grāmatas beigās. Ja detektīvstāsti turpinājumos parasti ir lasāmi kā atsevišķi romāni, un nekas briesmīgs nenotiek, ja tos lasa nesecīgi (kā, piemēram, Nesbē vai Juša grāmatas), tad šis nav tas variants. Nelasiet otro un trešo grāmatu, ja nav lasīta pirmā, citādi no pirmās nebūs nekāda prieka. Es arī mēģināšu te neko lieku nepateikt.

Grāmatas “Trešā balss” notikumi risinās apmēram gadu pēc iepriekšējās grāmatas noslēguma. Šoreiz daudz lielāku lomu notikumos ieņem Abāss, noslēpumainais nažu vīrs. Marseļā tiek nogalināta sieviete, kas Abāsa dzīvē ir ieņēmusi ļoti īpašu vietu, un nav ilgi jāgaida, kad viņš nostājas uz atriebības takas, gatavs parūpēties par taisnību, ko nespēj nodrošināt franču policija. Kopā ar Tomu Stiltonu (kas ir pamatīgi uzpravījis savu dzīves situāciju) viņš dodas uz Marseļu dzīt pēdas un iekuļas dažādos ne pārāk patīkamos piedzīvojumos. Šī daļa bija tā, kas man īsti neklapēja kopā – cik vērīgs un efektīvs Abāss bija pirmās grāmatas piedzīvojumos Kostarikā, tik nevērīgs un bīstami nolaidīgs – Francijā.

Vai jūs ilgojāties pēc Džekijas Berjlundas? Jā, es arī! Un mēs netiekam pievilti, jo viņa ir atkal klāt, kā jau tas bija nojaušams pēc pirmajā grāmatā nemaz ne pilnībā izstāstītā viņas stāsta. Tiesa, arī šajā grāmatā tas nebeidzas, viņai te ir vairāk otrā plāna loma, tā ka paredzu viņas atgriešanos arī trešajā stāstā. Kopā ar kādu draugu policistu.

Tikmēr Olīvija Renninga piedzīvo visnotaļ nopietnu eksistenciālo krīzi. Vandās pa pasauli un par darbu policijā vairs negrib ne dzirdēt. Bet, protams, ka izmeklējamā lieta pati no sevis uzgāžas viņai uz galvas, kad Olīvijas mammas kaimiņš, muitas ierēdnis izdara pašnāvību un viņa pusaugu meita pēc notikušā pāris dienas paliek pie Olīvijas mammas. Visai ātri Olīvija ir sapinusies šajā lietā, un viņas radars ziņo, ka kaut kas te nav tīri. Tas, kas iesākas kā neliela izpalīdzēšana nabaga meitēnam, ātri vien pārvēršas par ko citu, un Olīvija paņem kārtīgu brīvsoli, kas… Ok, es taču solīju – bez maitekļiem. Katrā ziņā – viņa ļoti radoši prot atrast nepatikšanas.

Berjlindu detektīvstāsti nav par to, kā kaimiņi kopā pielējās, un tad viens otru nobakstīja ar nazi, jo sastrīdējās par pēdējo zakuskas gabalu vai to, kura tēvs bija gudrāks. Šo stāstu morāle ir drusku cita. Ja pirmais skāra bezpajumtnieku un neaizsargāto bērnu tēmu, tad šoreiz viņi ir pievērsušies pornogrāfijas darboņiem un tiem, kas pret savu gribu ir iesaistīti šajā biznesā. Un tiem, kuru dēļ šis bizness vispār eksistē.

4/5

“Melnā rītausma”

Laiku pēc “Trešās balss” es kavēju, bieži un bez rezultāta klikšķinoties pa Zvaigznes mājaslapas sadaļām “Drīzumā” un “Jaunākās”. Sāku jau nosliekties uz domu, ka trešā grāmata iznāks uz slaucamajiem svētkiem, pardon – Ziemassvētkiem, bet tad septembra beigās tā pilnīgi bez brīdinājuma bija klāt! (Tāpēc arī tā klikšķināšana, ka dažas grāmatas parādās bez iepriekšējas reklamēšanas.) Būtu jūs redzējuši ātrumu, ar kādu es saposos un aizjozu uz grāmatnīcu!

Stāsts, kas sākas ar slepkavību. Kā jau ierasts. Un turpinās 8 gadus vēlāk ar to pašu, bet nu jau tiek nogalināti mazi bērni. Tumšādaini mazi bērni. Kā jau tas ir paredzams, nepatikšanu medniece Olīvija Renninga strādā tieši tajā policijas iecirknī, kura teritorijā notiek pirmā slepkavība. Pēc nākamās slepkavības top skaidrs, ka notikumi ir kaut kādā veidā saistīti, tā nu Olīvija un Metes komanda apvieno prātus. Protams, neizpalikt bez Toma Stiltona. Viņš ne tikai pamanās iesaistīties šajā izmeklēšanā, bet nodarbojas arī ar savējo – to pašu veco eskorta meitenes Jillas lietu, kurā beidzot ir parādījusies kāda papildinformācija. Un vāra ziepes, protams.

Šoreiz pacelta ir īpaši sensitīva tēma, kas arī Latvijā nupat ir izteikti aktualizējusies – imigrācija. Un ar to cieši saistītais rasisms un ultranacionālisms. Vispār cepuri nost Berjlindu priekšā par tēmas izpēti, jo viņi ir ne tikai iedziļinājušies tajā, kā notiek šādu cilvēku saziņa tīmekļa tumšākajos nostūros, bet arī pievijuši stāstu gan par hipiju laika sektu, gan snieguši brīnišķīgu ieskatu “salu cilvēkos”, kas ir pavisam cita zviedru suga. Un beigās? Beigās viss ir par to, kas izaug no nemīlētiem bērniem.

Tā kā šajā grāmatā vēl arvien neatrisinājās vairākas iesāktās sižeta līnijas, bet tika piemesta malka jaunām (piemēram, par Stiltona mitekļa saimnieci Lunu), tad man radās pamatotas aizdomas, ka šī nav “triloģija” kā līdz šim biju nopratusi. Neliela pavandīšanās internetā, un raksts vietnē “Crime Fiction Lover” apliecināja, ka jau šoruden Berjlindi sāks darbu pie ceturtās grāmatas. Nu ko, bruņojos ar pacietību. Bet tikmēr tīru sirdi iesaku pirmās trīs grāmatas, jo tās ir sava žanra prieka pērles – daudzslāņainas, gudras un paņemošas.

Reiz viņš kopā ar vectēvu bija sēdējis uz laipas un jautājis, kāpēc vectēvam tik ļoti patika dzīve šeit, uz salas. Šī smagā un trūcīgā dzīve.
– Tas ir saistīts ar ainavu, – vectēvs bija paskaidrojis.
– Ar ainavu?
– Te nav nekā, kas to lauztu. Tiklīdz tu nokļūsti iekšzemē, tūlīt viss ap tevi kļūst šaurāks un blīvāks, ainava tiek salauzta un tu redzi vien tuvāko fasādi. Tas sašaurina tavu redzesloku un beigu beigās padara nevērtīgāku arī tevi pašu. Šeit nav nekā, kas novērš uzmanību, te tu vari redzēt tik tālu, cik vien skatiens sniedzas. Tā ir brīvība.

Visumā grāmatai gan dodu 4/5, jo kkas mazbišķīt man tomēr pietrūka (laikam sliktā, sliktā Džekija Berjlunda)