Monthly Archives: Oktobris 2015

Grāmattārpa atzīšanās

Standarta redaktors

Tiem, kas ir tālu no blogosfēras – grāmatu blogeri ir iesaistījušies jaunā stafetē un atbild uz jautājumiem (no A līdz Z) par lasīšanas priekiem. Blogeriem gan nekas sīkāk nav jāpaskaidro. Stafetes kociņš ir nonācis arī pie manis, par to paldies Mārai.

Author you’ve read the most books from (autors, no kura esi lasījis lielāko skaitu grāmatu):

Laikam sanāk, ka Doroteja Simpsone (12 grāmatas). Vēl arvien atceros ar sajūsmu, bet kas zina, kā būtu, ja pārlasītu… Roulinga min uz papēžiem ar 10 un gan jau drīz vien iedzīs.

Best Sequel Ever (visu laiku labākais grāmatas turpinājums):

Tāpat kā daudzi citi – kniksēju Roulingas priekšā, kas parādīja, ka arī mūsdienās var labi (lasīt – pārdomāti) uzrakstīt grāmatas turpinājumos, turklāt audzējot kvalitāti, nevis no tās atsakoties naudas un termiņu vārdā. Bet pirms viņas to izdarīja Žils Verns. Kniksis arī viņam.

Currently Reading (šobrīd lasu):

Kā vienmēr – vairāk nekā vienu. Tā sirsnīgi esmu piegājusi Elizabeth Gilbert “Big Magic”, Jussi Adler-Olsen “The Marco Effect”, Jo Nesbo “Bubble in the Bathtub” (Doctor Proctor #2) un Jenss Kristiāns Grendāls “Klusums oktobrī”.

Drink of Choice While Reading (dzēriena izvēle lasot):

Nav īpašas preferences. Jebko, neko, vienalga. Kad lasu, dzeršana ir sekundāra.

E-reader or Physical Book (e-lasītājs vai taustāma grāmata)?

Savu kindliņu esmu novērtējusi ar – E. Galvenais pluss – nav pirms atvaļinājuma jāmokās pie grāmatu plaukta, mēģinot izvēlēties. Un tomēr par spīti daudzajām jaukajām īpašībām, tas nekad man neaizstās papīra grāmatas, kurām ir savi nepārspējami ērtumi, kurus tagad spēju novērtēt vēl jo vairāk.

Fictional Character You Probably Would Have Actually Dated In High School (grāmatas varonis, ar kuru Tu būtu gājis/gājusi uz randiņiem vidusskolas laikā):

Es biju tik nepopulāra, ka man grūti iztēloties, kas būtu varējis būt tik izmisis, lai ietu ar mani uz randiņu. Nevils? Lai gan es, protams, darītu visu, lai uz mani paskatītos Freds un/vai Džordžs. Absolūti mani mīļākie grāmatu varoņi. Turklāt vēl rižiki! ❤

Glad You Gave This Book A Chance (prieks, ka devi šai grāmatai iespēju):

Ufff. Šo patiesībā ir vairāk, nekā varētu domāt. Svaigākā laikam ir “Svina garša”, kuru nekad nebūtu izvēlējusies pati. Bet tā man patika tik ļoti, ka biju pārsteigta, lai gan tur ir man nemīļā kara tematika un tā ir latviešu grāmata (sk. tālāk).

Vēl dzīvā atmiņā ir “Eat, Pray, Love”, kuru es principiāli netaisījos lasīt, jo “es jau nu neskriešu pakaļ kkādai modei vai psihozei”. Un tad man to uzdāvināja draudzene. Un sanāca tā, ka arī šī grāmata man patika daudz vairāk, nekā biju gaidījusi, ar daudz ko tur saslēdzos (ak, slavenais “monkey-mind”) un šo to arī derīgu iemācījos par sevi. Un man patiess prieks, ka iepazinu Elizabeti Gilberti.

Hidden Gem Book (apslēptais dārgakmens):

Izrakņājot atmiņu apcirkņus, laikam stāstīšu par Greiema Simsiona “Projekts “Rozija””, kas man būtu paslīdējis garām (manuprāt) briesmīgā latviešu izdevuma vāka dēļ. Tālākais man neglaimos, kad teikšu, ka tāds vāks man netraucēja to nopirkt un uzdāvināt brāļasievai. Lai būtu vēl sliktāk, tā bija pēdējā brīža dāvana, kas netika iesaiņota, bet vienkārši iemesta dāvanu maisiņā. Bet – nekas jau nenotiek tāpat vien. Mašīnā to iesāka lasīt māsa, smējās un teica, ka šitādus tipus viņa pazīstot gana daudz un ka tieši tādi viņi arī esot. Ja mana māsa ko atzīst par labu esam, tātad man JAU ir interesanti, tā nu izlasīju arī es, pēc tam uzdāvināju vēl divām draudzenēm, ieteicu vēl veselai rindai. Aizgāja reāla piramīda. Jo grāmata ir burvīga. Īpaši tad, ja jums patīk arī Šeldons Kūpers. Un kad es iedomājos, ka es to varēju tā arī nepamanīt!!

Important Moment in your Reading Life (svarīgs mirklis Tavā lasīšanas dzīvē):

Kad beidzot atkal atradās laiks grāmatām (nevis tikai obligātajai mācību literatūrai).

Kad varēju atļauties sākt savas bibliotēkas izveidi.

Kad pārtraucu baidīties no grāmatām angļu valodā (ieteikums – nedariet kā es un nesāciet ar Dikensu! Trauma uz mūžu!)

Kad apjautu, ka lasīt man vajag, lai justos labi (tīri fiziski). Tā laikam ir mana meditācija un smadzeņu slota vienlaikus.

Kad viena draudzene mani aizveda atpakaļ fantāzijas pasaulē, bet cita – parādīja, ka bērnu grāmatas ir burvīgas un ka tās ar citām acīm var lasīt arī pieaugušie, ja vien nolaižas no saviem augstumiem.

Un svaigākais pavērsiens – kad uzdrīkstējos un piespiedos sākt rakstīt blogu, jo es jūtu, kā tas mani maina.

Just Finished (grāmata, ko tikko pabeidzi):

Sāra Papvērta “Tas ir Monē” – par manu vismīļāko mākslinieku.

Kinds of Books You Won’t Read (kāda veida grāmatas Tu nelasi):

Nedraudzējos ar klasiku, kara tēmu, audiogrāmatām (es vienkārši vienmēr par kaut ko aizdomājos un pusi nedzirdu). Sarežģītas attiecības ar mūsdienu latviešu literatūru.

Longest Book You’ve Read (garākā grāmata, ko esi izlasījis/-usi):

Goodreads saka, ka George R. R. Martin “A Game of Thrones” (836 lpp.), bet man šķiet, ka Diana Gabaldon “Dragonfly in Amber” (743 lpp.) pārspēj uz vārdu skaitu.

Major book hangover because of (lielākās grāmatas paģiras):

Ja pareizi saprotu paģiru definīciju, tad man laikam tā bija Krēslas sāgas 2. daļa, kur visu izdzīvoju caur sevi, raudāju un jutos pamesta. Labi, ka bija 3. grāmata, ar ko uzreiz turpināt, jo biju iedzīvojusies normālā depresijā, kādu dabon pēc šķiršanās.

Number of Bookcases You Own (Tavu grāmatplauktu skaits):

Šobrīd četri. Protams, labprāt izmēbelētu visu dzīvokli ar grāmatplauktiem, bet cenšos izlikties normāla, tāpēc ir tikai četri, kurus var pārveidot arī par 2,5 vai 1,5, lai izliktos vēl normālāka.

One Book You Have Read Multiple Times (viena grāmata, ko esi pārlasījis/-usi vairākkārt):

Protams, Potera sāga (ar kuru man beidzot aizgāja lasīšana angliski). Tāpat grāmatas par Annu Šērliju. Džeimsa Heriota burvīgie Jorkšīras veterinārārsta piedzīvojumi. Un tad vēl ir viena lubene – Luīzes Begšeivas “Pirmdienas bērns”, ko ik pa laikam pārlasu un nosmejos, jo forša. Žila Verna “Noslēpumu sala” – klasisks hīts, kas neiziet no modes!

Preferred Place To Read (mīļākā lasīšanas vieta):

Istabā – gultā vai dīvānā. Varu lasīt ārā, bet tur vienādiņ kkas traucē – mušas spindz, vējš pūš, smiltis birst utt. Un pa reizei puteņainā ziemas vakarā – uz palodzes starp spilveniem, kas ir ne tikai trakoti romantiski, bet arī izaicinājums – kāpjot lejā, nesapīties aizkaros un nenogāzties uz grīdas ar visu savu smalko instalāciju.

Quote that inspires you/gives you all the feels from a book you’ve read (citāts, kas Tevi iedvesmo un atsauc sajūtas no grāmatas lasīšanas procesa):

Šis ir tāds pats jautājums kā par mīļāko grāmatu – katrā grāmatā ir kaut kas, kur doma aizķeras. Šobrīd visvairāk derīgu pārdomu manī rosina Gilbertes “Big Magic”, ko es nekautrēšos nosaukt par obligāto literatūru radošiem cilvēkiem.

Perfectionism is a particularly evil lure for women, who, I believe, hold themselves to an even higher standard of performance than do men. There are many reasons why women’s voices and visions are not more widely represented today in creative fields. Some of that exclusion is due to regular old misogyny, but it’s also true that – all too often – women are the ones holding themselves back from participating in the first place. Holding back their ideas, holding back their contributions, holding back their leadership and their talents. Too many women still seem to believe that they are not allowed to put themselves forward at all, until both they and their work are perfect and beyond criticism.

Reading Regret (lasāmnožēla):

Rjū Murakami – “Gandrīz caurspīdīga zilgme”. Ļoti uzticējos izdevniecības AGB grāmatām, bet šeit pat nezinu… Slima suņa murgi. Un tad vēl, protams, Nikolass Spārksiņš. Zeme, atveries! Un “Bada spēles”.

Series You Started And Need To Finish (all books are out in series) (grāmatu sērija, ko iesāki, bet nepabeidzi (par spīti tam, ka visas daļas jau ir iznākušas)):

Ar ko lai sāk… Vieglāk būtu uzskaitīt, kuru sēriju esmu pabeigusi. Īpašais klupšanas slieksnis ir distopiskās triloģijas, kurām otrā daļa kā likums ir vājš uzlējums no pirmās daļas. Līdz trešajai līdz ar to nemaz netieku. Lielāko daļu arī nemaz netaisos pabeigt. Dzīve ir pārāk īsa, lai lasītu sliktas grāmatas. Tā sērija, kurai gan kādreiz obligāti aizurbšos līdz galam, ir “Outlander”. No distopiskajām ceru nezināmā nākotnē un bez īpašas steigas pabeigt “Legend”, “Divergent” un “Across the Universe” sērijas.

Three of your All-Time Favorite Books (3 Tavas visu laiku mīļākās grāmatas):

Pfff. Visi zina, ka tas ir nereāli. Es varu nosaukt trīs šī gada grāmatas, kas mani ir visvairāk iepriecējušas – Nina George “Lavandu istaba”, Benjamin Alire Sáenz “Aristotle and Dante Discover the Secrets of the Universe”. Un jūtu, ka trešo vietu (es zinu, izklausos jau pēc bojātas plates) ieņems Elizabete Gilberte ar “Big Magic”, jo tā visvairāk būs ietekmējusi manu radošo dzīvi un tātad arī dzīvi kopumā.

Unapologetic Fangirl For (nepiedodams fans (kam?)):

Ak, es vispār ne par ko vairs neatvainojos savā lasītgaumē. HP sērija vienkārši ir pārāk laba, lai par tās lasīšanu drīkstētu atzīties tikai labākajiem draugiem un arī tikai čukstus. Par Krēslu gan laikam vairāk dalās viedokļi, bet man patika, es ļoti fanoju (līdz filmas gandrīz visu sabojāja). Pārlasīt šobrīd baidos, jo varbūt esmu pāraugusi. Tāpēc palieku pie tā, ka patīk.

Very Excited For This Release More Than All The Others (ar nepacietību gaidi grāmatas iznākšanu):

Vienmēr ļoti gaidu nākamo Nika Hornbija grāmatu. Vēl varētu sākt gaidīt nākamo Berjlindu gabalu, bet tā kā viņi plāno to sākt rakstīt tikai šoruden, tad gaidīt sākšu kaut kad nākamā gada vidū. Bet tad gan ļoti intensīvi. Tāpat kā pirms mēneša gaidīju trešās tulkojumu (un burtiski katru dienu glūnēju Zvaigznes mājaslapā, vai jau ir?). Bet tā kā gaidīju HP pēdējās 3 daļas? O jā, gribētos vēl kādreiz tā!

Worst Bookish Habit (sliktākais grāmatlasītāja ieradums):

Iesākt un nepabeigt. Bet tas niķis pēdējā gada laikā ir mazinājies. Rakstīšana blogā, grāmatu klubs un citi čelindži radina pie disciplīnas, ka noteiktas grāmatas ir jāizlasa līdz noteiktam termiņam, līdz ar to mazāk mētājos apkārt.

X Marks The Spot: Start at the top left of your shelf and pick the 27th book (27. grāmata (no kreisās puses) Tavā grāmatu plauktā (no augšpuses)):

Klarisa Pinkola Estesa “Sievietes, kuras skrien ar vilkiem”

Your latest book purchase (nesenākais grāmatas pirkums):

Vakar Otrajā Elpā norāvos uz Brīnumzemes sēriju.

ZZZ-snatcher book (last book that kept you up WAY late) (grāmata, kas noturējusi nomodā ļoti ilgi):

Vispār jau mani praktiski nav iespējams atturēt no gulēšanas. Tāda situācija, ka stāstu sev – “vēl tikai vienu nodaļu” – laikam pēdējoreiz bija ar “Da Vinči kodu” (bet arī ne ilgāk kā līdz 2 naktī). Savukārt tāda, kuras dēļ es pakārtoju visus vīkenda plānus par spīti loģikai un darāmo darbu sarakstam – Berjlindu “Melnā rītausma”.

 

Uuuun – stafetes kociņš aizceļo pie Kristīnes un Sibillas.  Ja jūs jau esat izaicinātas, lai tad būtu vēlvienreiz!

Secinājums no šī ir skaidrs – esmu lielāka HP fane, nekā biju domājusi. 🙂

Lietas, ko darām mīlestības dēļ…

Standarta redaktors

Dzīva iztēle var būt gan svētība, gan lāsts. Manā gadījumā tā palīdz daudzās lietās, ieskaitot darbu, bet neļauj skatīties šausmu filmas. Lielākoties, protams, es atrunājos, ka man vienkārši riebjas tās nodrāztās stulbības, kas radītas bez vienas iztēles kripatiņas, par to, kā cilvēki bez prāta paši lien visādās šaubīgās vietās, kur tup kaut kas briesmīgs un to vien gaida, kad varēs viņiem nograuzt galvu. Bet patiesais iemesls ir tas, ka man vienkārši ir bail un nav ne mazākās vēlēšanās pēc tam sēdēt visu nakti nomodā, domājot par visām tām šausmām, kas izlīdīs no gultsapakšas, kad izslēgšu gaismu. Tāpēc sajūsma, kas mani pārņēma, noskatoties “Crimson Peak” pirmo reklāmas rullīti, pārsteidza mani pašu. Un tad atklājās, ka tā sajūsma man būs jāpietaupa vēl 8 (!!!) mēnešus. Nekad vēl tā nebiju oktobri gaidījusi…

Del Toro savam stāstam nevarēja izvēlēties labāku darbības vietu un laiku. Viktoriāņu laikmets bija ne tikai industriālā, bet arī šausmu stāstu uzplaukuma laikmets. Ja senlatvieši vakarējot minēja mīklas, pie kurām var prātu izmežģīt, vai stāstīja pasakas un teikas, kur ļaunākais ļaunums bija velns, tad angļi vakaros cits citu izklaidēja ar spoku stāstiem. Preses un grāmatniecības attīstība radīja jaunu izklaides veidu – “penny dreadful”, kas bija par vienu peniju nopērkami skandalozi vai šausmu stāsti turpinājumos. Viktoriāņu sabiedrībai vienlaikus bija smalkas kleitas, smalkas pieņemšanas un smalka uzvešanās, ko pieprasīja tā laika tikumīgā noskaņa, bet aiz tā visa slēpās arī netīras intrigas, netīras domas un vēl visvisādi citi nesmukumi.

Tomass Hārdijs 19. gs. vidus veiksmīgāko literatūru esot raksturojis kā tādu, kas ietver “slepkavību, šantāžu, ārlaulības sakaru, uzdošanos par citu personu, noklausīšanos, vairākus noslēpumus, mājienus uz bigāmiju, amatieru un profesionālus detektīvus”. Un jāsaka, ka Giljermo del Toro gandrīz visus šos elementus ir ielicis savā filmā. Kad biju tikusi galā ar sākotnējo vilšanos, ka šo mēnešu laikā esmu safantazējusi stipri vairāk potenciālo šausmu, nekā faktiski bija filmā (un to tiešām nav īpaši daudz), spēju novērtēt Giljermo smalko prasmi paņemt ļoti vienkāršu sižetu un apaudzēt to ar noslēpumainību, nedaudz mistikas un izcilu vizuālo noskaņu. Galu galā – viss ir galvā. Un pārāk bieži ir milzīga atšķirība starp to, ko mēs esam iedomājušies, un to, kas reāli ir noticis.

Un kur nu vēl slavenais “bezdrāts tenku telefons”. Interneta laikmeta paaudzei ir varbūt pagrūti iztēloties, kā tas ir – meklēt informāciju enciklopēdijā, nevis gūglī. Vai ka ziņas pienes kaimiņiene. Vai – ja viņa neko nepienes un avīzēs arī nekas nav rakstīts, tad tu par jaunpienācēju neko lāgā nezini. (Tāpēc arī bija cieņā iepazīstināšana – kāds svešais atbrauc uz pilsētu, un kāds vietējais, kas viņu pazīst, sarīko ballīti, lai stādītu viņu priekšā, jo citādi jau neviens ar svešo nerunātu.) Tieši tāds informācijas trūkums veiksmīgi tiek ekspluatēts šajā stāstā – kad Īdita apprec Tomasu Šārpu, viņai patiesībā nav ne jausmas, kas viņš ir par cilvēku. 21. gadsimta sieviete droši vien pat uz randiņu neietu, ja nebūtu čali iepriekš izgūglējusi. Katrā ziņā – pirms precēšanās daži fakti gan būtu jānoskaidro.

Tātad – stāsts ir par veiksmīga uzņēmēja meitu un topošo rakstnieci Īditu Kušingu (Mia Vasikovska), kuras galvu neglābjami sagroza no nekurienes (Anglijas) uzradies baronets Tomass Šārps (Toms Hidlstons). Pēc kāzām viņa kā jau paklausīga tā laika sieviete seko vīram uz viņa dzimto pusi, lai apmestos viņa namā purpura krāsas kalnā, kur Tomass dzīvo ar māsu Lusilu (Džesika Česteina). Par nelaimi Īditai, viņai piemīt spēja redzēt spokus. Un tā nu šis nams kļūst nevis par medusmēneša saldmes apvītu ligzdiņu, bet murgu, kurā viņa bezmiega naktīs klīst apkārt un satiek dažādus šaušalīgus rēgus, kas liek viņai uzdot jautājumus par to, kur viņa īsti ir nonākusi un kas viņu te sagaida. Es, protams, būtu aizbēgusi jau pirmajā naktī. Filma gan no tā nesanāktu… Vispār jau es atkal meloju – skaidrs, ka es nebēgtu no Toma Hidlstona, lai kas man tur spokotos.

Stāsts tiek lobīts pamazām kā sīpols, kamēr pa vienai vien atklājas skumjās patiesības un Īditas ne īpaši rožainās nākotnes izredzes. Līdz filmas kulminācijai emocijas lielākoties ir slāpētas, visu izsaka zīmīgi skatieni, īsas frāzes un atsevišķas darbības, kas skatītājam ļauj vien minēt un turpināt attīstīt savu fantāzijas versiju. Viennozīmīgi izcils aktierdarbs, jau sākot no pirmās ainas ar Miu Vasikovsku. Tomēr filmas zvaigzne ir Džesika Česteina. Faktiski katrā nākamajā filmā viņa atkal pārspēj iepriekš paveikto. Šķiet, ka viņas talants ir patiesi tapis palaists brīvībā, par ko es nevaru beigt priecāties, jo viņa ir ļoti izteiksmīga un spējīga aktrise. Tāda, pēc kuras mēs sen esam ilgojušies. Atzīšu, ka vairāk gaidīju no Toma Hidlstona, galu galā viņa hipnotiskā balss bija tā, kas uz Purpura kalnu aizveda ne tikai Īditu, bet arī mani. Bet tāda ir viņa loma – pasīvs upuris, kas absurdas lojalitātes vārdā darīs visu, ko viņam prasa kāds, kuru viņš mīl (ja Lusilas un Tomasa attiecības var saukt par mīlestību – tā drīzāk ir groteska manipulācija starp diviem cilvēkiem, kas vispār neapzinās, kas mīlestība tāda ir), neuzdodot jautājumus un neapšaubot – labi vai slikti tas ir. Un viņš neuzņemsies atbildību ne par ko no izdarītā, tā vietā slēpjoties savā darbnīcā un nodarbojoties ar izgudrojumiem. Ak, bet mīlestība beigās atrod visus…

9/10

“Zvaigznes ir veidotas no mums netveramā”

Standarta redaktors

Benjamin Alire Sáenz - Aristotel and Dante Discover the Secrets of the Universe

“Aristotle and Dante Discover the Secrets of the Universe” –  Benjamin Alire Sáenz

Ir lietas, kas ir pārāk netaustāmas, lai tās pienācīgi aprakstītu vārdos. Es nevaru paskaidrot, ko nozīmē iemīlēties, ja tas ar tevi vēl nav noticis. Es nespēju aprakstīt to sajūsmu, kas mani piepilda, skatoties zvaigžņotās debesīs tumšā ziemas naktī, ja tev zvaigznes vienaldzīgas vai tu dzīvo pilsētā, kur var saskatīt labi ja Lielos greizos ratus. Un to, kā man Rīgā pietrūkst zvaigžņu gaismas… Tāpat es nezinu, kā man izdosies pastāstīt par šo grāmatu, jo tās ielikšana recenzijas rāmī liekas šķiet teju neiespējamā misija.

Šis ir stāsts par pieaugšanu, par tiem simts miljoniem jautājumiem, kas virpuļo pusaudža galvā. Ir 1987. gads. Aristotelim (jeb ikdienā – Ari) ir 15 gadi. Viņš ir meksikānis, kas dzīvo Elpaso. Viņam ir tēvs, māte, divas pieaugušas māsas un brālis, kas ir cietumā un par kuru neviens nerunā. Vēl Ari ir daudz šaubu par sevi, daudz domu par brāli, daudz jautājumu par savu vietu pasaulē. Un vēl viņam nav draugu. Bet viņš tā jūtas labi. Pats ironizē par pusaudža dzīves posmu, kad cilvēks gaida, ka nu tik sāksies aizraujoša dzīvošana, ka tieši šovasar notiks kas TĀDS! Un kā jau lielākajai daļai tas gadās – nenotiek absolūti nekas. Un tad nu jušanos nožēlojami viņš pārvērš mākslas formā, sakot, ka labāk ir garlaikoties vienam, nekā kompānijā.

Ari ir fantastiskas attiecības ar mammu, viņi runā par teju visu, viņi diskutē, viņi velk viens otru uz zoba. Sarunas ar mammu atsver tēva klusēšanu, kurš pēc atgriešanās no Vjetnamas kara ir iegrimis sevī. Un jautājumi turpinās – par ko viņš klusē? Kas notika? Kāpēc manai mammai vispār patīk mans tēvs? Kāds viņš bija, kad viņi iepazinās? Ko nozīmē būt labam? Kāda izskatās laime? Kas uzzīmē sapņus? Kā tiek noausta zvaigžņu gaisma? Kur glabājas Visuma noslēpumi? Un tad Aristotelis satiek Danti, kas kļūst par viņa pirmo īsto draugu un ar savu dabisko atvērtību mēģina nojaukt Ari sienas. Ari ir tāds personāžs, kurā var iemīlēties no pirmajiem teikumiem. Viņš ir vienlaikus ironisks, romantisks, filozofisks un reizēm arī ļoti pragmatisks.

Vēl šis ir stāsts par Ari vecākiem. Par tēva klusēšanu, aiz kuras viņš slēpj kara šausmas, par kurām viņš negrib lai kaut vienam būtu jāzina. Viņa skumjas par draugiem, kas nepārnāca. Par māti, kuras dēls salauza viņas sirdi, izdarot nepiedodamo. Par abu vecāku vainas sajūtu, ka viņu vecākais dēls ir nonācis cietumā. Par bailēm, ka viņi atkal kļūdīsies un uzaudzinās vēl vienu tādu pašu dēlu. Par to, ka ar mīlestību reizēm nepietiek. Un arī par Danti, kas ir pusaudzis un jautājumu pilns, bet atvērts un ziņkārīgs, un šķietami bezbailīgs. Par brīnišķīgiem, sirdsgudriem un drosmīgiem divu zēnu vecākiem, kas ļauj saviem dēliem būt pašiem arī tad, ja par viņiem ļoti raizējas.

Pat tad, ja es šogad būtu izlasījusi tikai vienu grāmatu, es būtu pilnīgi laimīga, ka tā ir tieši šī grāmata, jo tā man atsver pilnīgi visas – es raudāju, es smējos, es daudz domāju un noticēju mīlestības brīnumam. Sākotnēji tā man bija kindlā, bet, kad meklējot grāmatas attēlu, nonācu amazonē un pēc 10 minūtēm sapratu, ka lasu grāmatu jau pa otram lāgam, nolēmu to nopirkt taustāmā formātā. Un tā noteikti tiks pārlasīta, bāzta kabatās draugiem, atkal pārlasīta un ļoti, ļoti mīlēta. Es zinu, ka gribu izlasīt pilnīgi visas Benjamin Alire Sáenz grāmatas. Ja kaut viena būs kaut pustik laba kā šī, tad būšu laimīga. Bet es jau zinu, ka būs. Tādu prasmi vīt vārdus neiegūst vienā dienā. Nākamā droši vien būs tā, kuras nosaukums skan kā dzeja – “Carry Me Like Water”.

Summer was here again. Summer, summer, summer. I loved and hated summers. Summers had a logic all their own and they always brought something out in me. Summer was supposed to be about freedom and youth and no school and possibilities and adventure and exploration. Summer was a book of hope. That’s why I loved and hated summers. Because they made me want to believe. I had that Alice Cooper song in my head. I made up my mind that this was going to be my summer. If summer was a book then I was going to write something beautiful in it. In my own handwriting. But I had no idea what to write. And already the book was being written for me. Already it wasn’t all that promising. Already it was about more work and commitments.

Somewhere toward the end of the shift we all started singing U2 songs. “I Still Haven’t Found What I’m Looking For.” Yeah, that was a good song. My theme song. But really I thought it was everybody’s theme song.

And then my thoughts fell on my brother. They always fell there. It was like my favorite parking spot in the desert. I just sort of drove there all the time. I wondered what it would have been like if my brother had been around. Maybe he could have taught me stuff about being a guy and what guys should feel and what they should do and how they should act. Maybe I would be happy. But maybe my life would be the same. Maybe my life would be even worse.

Es labprāt citētu vēl un vēl, bet tad man faktiski būtu jāpārraksta puse grāmatas. Un tad es samaitātu jums prieku pašiem to iepazīt un izbaudīt. Kaut kur Meksikas tuksnesī sava pikapa kravas kastē guļ jauns meksikāņu zēns un vēro zvaigznes. Redzot krītošu zvaigzni, viņš droši vien vēlas reiz spēt saprast šo dzīvi. Bet es? Ka kāds šo grāmatu izdos arī latviski un es to varēšu pirkt un dāvināt draugiem, kas nelasa angliski. Viņa vēlēšanās noteikti piepildīsies, cerams, ka manējā arī.

5/5

* “From what we cannot hold the stars are made.” (B. A. Sáenz)

Romantiskais kino – septembra/oktobra izlaidums

Standarta redaktors

Augusta mēnesis bija gana romantisks jau pa kino, tā ka – cik var par to vien runāt? Bet rudens mēneši ved mūs arvien dziļāk tumsā, dīvānā un vēlmē pēc skaistām pasakām (vai šausmu stāstiem – kas nu kuram). Sākšu ar svaigāko pasaku, kas vēl ir dabūjama kinoteātros.

“The Intern” (Praktikants) (2015)

Šis ir tas, ko es saucu par “feel-good movie”. Tur viss ir tik labi, tik jauki… Kaut kas, ko skatīties brīžos, kad oma ir pavisam švakiņa un kad amerikāņu meitenes no saldētavas ceļ ārā divlitrīgo saldējuma trauku, ēd un raud, bet es rekomendētu ko kalorijām mazāk bagātu – šo filmu, kurā visiem iet labi un kur visi labi izskatās.

Stāsts ir par 70-gadīgo atraitni Benu Vitakeru (Roberts De Niro), kam dzīve pensijā rit tik garlaicīgi, ka viņš nolemj pieteikties senioru programmā, un sāk darbu kā praktikants apģērbu interneta veikala uzņēmumā, kuru ir dibinājusi jaunā un čaklā Džūlsa (Anna Heteveja). De Niro Bens ir ļoti šarmants kungs, kuram ir savi standarti attiecībā uz darbu, sievietēm un dzīvi kā tādu. Jā, viņš ir sasodīts jaukumiņš, kas visiem patīk. Un dažiem jauniem puišiem arī šo to iemāca par dzīvi un to, kāpēc ir svarīgi nākt uz darbu uzvalkā, nevis T-kreklā. Hetevejas Džūlsa ir trakoti labi ģērbta gluži kā Sātana Pradas dienās (es gribu to rozā žaketi!) un biznesā veiksmīga jauna sieviete, kura cenšas tikt galā ar visiem pienākumiem – ļoti strauji augošo uzņēmumu un vēl straujāk augošo darbu kalnu, ģimeni un attiecībām. Visumā filma ir vienkārši ļoti mīlīga un bez dižiem pārsteigumiem (ja neskaita vienu, bet par to es nestāstīšu, lai arī jums ir pārsteigums). Vēl lielā mērā šī filma ir par to, ka sievietei drīkst būt karjera un ka viņai nav visu laiku jājūtas vainīgai par to, ka viņa nesēž mājās ar bērniem. Pat tad, ja apkārtējā sabiedrība tieši to arī gribētu. Un nevienam atļauja tam nav jāprasa un nevienam par to nav jāatvainojas.

6/10

Kino no 25. septembra

 

“The Young Victoria” (2009)

Šo biju mēģinājusi skatīties kādu gadu atpakaļ, netiku tālāk par piecām minūtēm, bet tagad izrāvu vienā piegājienā un ļoti safanojos. Šis ir caurcaurēm romantiskais stāsts par princesi, kas netipiski savam laikam gluži kā pasakā apprecēja puisi, kas viņai patīk (nu ok, galīgi no ielas viņš arī nebija).

Karaliene Viktorija ir teju slavenākā Anglijas valsts galva. Un šķiet, ka visai pelnīti. Pēc filmas pārlasīju viņas biogrāfiju Wiki (cerams, tur nebija daudz melots) un šķiet, ka filmas stāsts ir gana autentisks. Lai gan vēsture, protams, ir visai melīga zinātne. Pat gadījumos, kad par faktiem tiek pieņemts tas, ko cilvēks raksta savā dienasgrāmatā. Jau no bērnības Viktorija tiek audzināta siltumnīcas apstākļos, jo ir vienīgā troņmantniece. Tikmēr viņas māte ar savu padomdevēju (lai gan vēl ticamāk – mīlnieku) Džonu Konroju neatlaidīgi mēģina panākt, ka Viktorija viņam piešķir pilnvaras rīkoties viņas vārdā. Pēc tam, protams, viņai tiek stādīti priekšā precinieki, un abos gadījumos Viktorija izrāda savam vecumam netipisku briedumu un nepakļaujas spiedienam tikai tāpēc, ka kāds kaut ko grib. Un, lai gan beigās viņa apprec tieši piedāvāto kandidātu, viņa to dara pēc savas brīvas gribas.

Visromantiskākais stāsts, kas saistās ar Viktoriju, ir tāds, ka viņa radīja baltās kāzu kleitas modi. Līdz tam balta (un tam vien šūta) kāzu kleita nebija standarts, jo tas bija dārgi un nepraktiski. (Un tas vēl arvien tā ir, ja tā padomā.) Protams, būdama karaliene, viņa varēja atļauties gan dārgu, gan baltu. Un paldies viņai par šo skaisto tradīciju. Vēl man īpaši patika epizode par to, kā tika atrisināts “karalienes vīra” nodarbošanās jautājums, jo vīriešiem pat mūsdienās kremt, ja sieva ir augstākā amatā vai vairāk pelna, kur nu vēl tajos laikos – būt tikai reprezentatīvajam eksemplāram! Tas jebkuru vīrieti varētu padarīt nespējīgu ne uz ko un iztaisītu no viņa gražīgu babuli. Un tur vajadzīga gudra sieviete, lai tas tā nenotiktu.

Ja skatās kritiski, nekas šausmīgi dižs jau tajā filmā nav, bet mani kaut kas ļoti aizķēra, tāpēc es to pieglabāšu savā lādītē. Atsevišķi gribas pieminēt, ka filmas scenāriju radījis Džulians Felovs, kas vainīgs arī pie tā, ka mums ir Dauntonas abatija. Un Ruperts Frends netēlo nelieti, kas man ir nepierasti, jo es vienmēr uzraujos uz viņa nelieša lomām.

7/10

Pieejama DVD un tamlīdzīgos kanālos

 

“45 Years” (2015)

Tuvojas Keitas un Džefa 45. kāzu jubileja. Tiek plānota ballīte, bet tikmēr kopdzīve rit ierastu gaitu gluži kā labi ieeļļots mehānisms – rīta pastaigas ar suni, dienas darbiņi, vakariņas, sarunas, grāmatas… Un tad Džefs saņem vēstuli no Šveices, ka pēc 50 gadiem ledājā ir atrastas viņa tābrīža draudzenes mirstīgās atliekas. Un Džefs gluži saprotami iegrimst atmiņās par savu jaunību, mīlestību, par tad notikušo. Par to, kā viņš viņu mīlēja un zaudēja. Un Keita? Keita tikmēr gluži sievišķīgi uzskrūvējas. Tie 45 gadi ir aizmirsti un nesvarīgi, jo nu izlien ārā visas viņas bailes – ka viņa ir bijusi tikai otrā izvēle, ka tā cita, negaidot aizgājusī, bija labāka, mīļāka, skaistāka… Kā sieviete es lieliski saprotu Keitu, bet no otras puses es saprotu arī Džefu, kurš nekad tā arī nav izsāpējis savu zaudējumu, jo attiecībās nav pieņemts runāt par bijušajiem/bijušajām, un tad viņš mēģina runāt ar cilvēku, ar kuru ir bijis kopā visilgāk un kurš viņu vislabāk saprot, bet viņa spēj saprast tikai tiktāl, kamēr nesāk apvainoties, ka nav bijusi pirmā un vienīgā…

Burvīga noskaņu filma, kas lika aizdomāties par to, ka sieviete visos vecumos būs sieviete ar savām emocijām. Un ka vīrieši kā jau vīrieši – klusē un taupa, lai kaut kad izspridzinātu to visu ārā. Vai paņemtu līdzi kapā. Brīnišķīgs aktierdarbs.

8/10

Tika rādīta “Baltijas pērles” ietvaros, iespējams, pazibēs vēlāk atkal kādā kino. Ja ne – meklējam savos “netflixos” un DVD

Lasīšanas maratons

Standarta redaktors

book

Palasot citos blogos, arī man radās vēlme piedalīties lasīšanas izaicinājumā. Ideja pamazām tika apviļāta prāta kambaros līdz saformējās šādi – katru mēnesi izlasīt vienu grāmatu, kuras nosaukumā ir minēts attiecīgais mēnesis. Gadam nav obligāti jāsākas janvārī. Man tas sāksies oktobrī. Pagaidām esmu sarūpējusi sev oktobra, novembra un decembra grāmatas. Par pārējām domāšu pamazām laika gaitā. Ja kādam ir ieteikumi, es tikai priecāšos, jo izskatās, ka citādi par jūniju, jūliju un augustu man nāksies stipri dziļi ienirt kara stāstos, kas nav gluži mana iecienītākā tēma.

Tātad pagaidām saraksts izskatās šādi:

  • Oktobris – Eric Wilson “October Baby” (cik saprotu, par adoptētas jaunas sievietes sevis meklējumiem, ir arī filma, bet to varbūt pēc tam) Ātri vien tika aizstāta ar Jensa Kristiāna Grendāla “Klusums oktobrī” – atsauksme šeit
  • Novembris – Colleen Hoover “November 9” (iznāks tikai 10. novembrī; mīlasstāsts starp rakstnieku un viņa mūzu) – atsauksme šeit
  • Decembris – Luiz Alfredo Garcia-Roza “December Heat” (brazīļu detektīvs, jānomaina taču ziemā tie skandināvi pret ko karstāku) – atsauksme šeit
  • Janvāris – Andris Kolbergs “Atraitne janvārī” (paskatīsimies, kā man šoreiz ies ar latviešu literatūru) – atsauksme šeit
  • Februāris – Jonathan Smith “Summer in February” (neparasts un skumīgs mīlasstāsts ar Kornvolas fonu) – atsauksme šeit
  • Marts – Philip Kerr “March Violets” (kāda ne visai prātīga privātdetektīva piedzīvojumi nacistiskajā Vācijā) – atsauksme šeit
  • Aprīlis – bija plānā Lindsey Davis “The Ides of April”, bet pēc 10% sapratu, ka neticu nevienam vārdam, tā nu pārmetos uz biogrāfisko Douglas Boyd “Eleanor: April Queen of Aquitaine” – arī pagaidām nepabeigta, bet ieskats tajā ir šeit
  • Maijs – Andrēass Kīlings “Maijvaboles dara to visilgāk” (kā zvēriņi dara TO) – atsauksme šeit
  • Jūnijs – Kerry Greenwood “Murder on a Midsummer Night” (viena no elegantās Frainijas Fišeres mistērijām) – atsauksme šeit
  • Jūlijs – Joan Lingard “The Twelfth Day of July” (YA klasika par Ziemeļīriju) – atsauksme šeit
  • Augusts – Andrea Camilleri “August Heat” (itāļu detektīvs no vasaras uzkarsētās Sicīlijas) – atsauksme šeit
  • Septembris – Dalia Sofer “The Septembers of Shiraz”