Monthly Archives: Septembris 2015

Sapņi un godkāre

Standarta

Uz grāmatu adatas mani uzsēdināja jau pirmsskolas vecumā. Un tā arī vēl joprojām esmu atkarīgā. Maniem vecākiem bija visai plaša, tai skaitā – piedzīvojumu un ceļojumu grāmatu bibliotēka. Un, lai gan tas bija tēvs, kas savā personiskajā skapī nez kāpēc ļoti greizsirdīgi slēpa Mesnera grāmatu par Nanga Parbatu, kalnkāpšanas gēns man drīzāk ir no mammas, kuras nepiepildītais sapnis bija mācīties ģeogrāfos (un mēs jau zinām, ko ģeogrāfi vasarās dara). Interese par Everestu man sākās, kad izlasīju Džefrija Ārčera “Paths of Glory”, kas ir literāra Džordža Melorija biogrāfija – vīra, kas, kā romantiķiem (man tai skaitā) labpatīk ticēt, bija pirmais cilvēks, kas uzkāpa Everestā tālajā 1924. gadā. Vilnas jakā un ar antīku cirtni bruņots. No turienes man arī nostāja, ka – ja nevari uzkāpt bez skābekļa balona un aukles, kas pietur rociņu, noslauka mutīti, uzliek dzelkšņus, uzved augšā, noved lejā, tad tev arī nevajag tur līst.

Pēc tam, protams, esmu izlasījusies viskautko par alpīnisma tēmu un arī par 1996. gada skumjajiem (bet diemžēl laikam – neizbēgamajiem) notikumiem Everestā. Cik man zināms, latviski ir izdotas divas grāmatas par šo stāstu – Džona Krakauera “Retinātā gaisā” un Anatolija Bukrejeva, Gerija Vestona de Volta “Kāpiens” (izdevniecība AGB). Džons Krakauers savā grāmatā pats atzīst, ka daudzi viņam ieteica pagaidīt ar grāmatu un neizdot to emociju uzplūdā. Viņš šim prātīgajam padomam neklausīja, uzrakstīja un izdeva diezgan apsūdzošu gabalu, ar kuru pats sev iešāva kājā. Es ļoti labi saprotu viņa emocionālo stāvokli, un tie, kas pazīst mani, tagad var zinoši nosmīnēt, jo nedaudz līdzīgā situācijā arī man mute gluži ciet neturējās, bet nu vismaz grāmatu par to neuzrakstīju. Lai nu kā – carma is a bitch, un filmā viņš visai pelnīti ir attēlots kā diezgan pasīvs žurnālists wannabe alpīnists, kas aizgāja, uzkāpa, nokāpa un tad iezvēlās teltī pagulēt. Bet tas viņam netraucēja pēcāk savā grāmatā apsūdzēt citus neizdarībā un cilvēku neglābšanā (kamēr viņš gulēja). Un tad Anatolijs Bukrejevs, kurš bija teju vienīgais, kas gāja un glāba citus kāpējus, jutās spiests stāstīt savu stāstu un atšaudīties no apvainojumiem.

Tiem, kas nepārzina Everesta vēsturi, īss notikušā izklāsts. Kāpšanai Everestā (8848 m) piemērotas ir vien dažas dienas gadā – maijā un septembrī, kad ir nelieli “logi” starp ziemu un vasaras lietavām, ir skaidrs laiks, mazāk vēja un nokrišņu. Tas padara maija mēnesi par īpaši populāru, kad sanāk labi ja 1-2 dienas kāpšanai uz virsotni pēc teju divu mēnešu aklimatizācijas, kāpelējot šurpu turpu starp nometnēm. Skābekļa baloni un šerpu nostiprinātās virves un kāpnes pāri plaisām padara Everestu par pieejamu arī maksātspējīgiem neprofesionāļiem. Diemžēl arvien pieaugošā kalna popularitāte rada tādu tautas pieplūdumu, kas apdraud drošu kāpšanu, un tā nu 1996. gada 10. maijā – pirmajā labā laika dienā izveidojās rindas uz virsotni, kas kombinācijā ar citiem neveiksmīgiem apstākļiem rezultējās ar astoņu cilvēku nāvi, kuri dažādu iemeslu dēļ nespēja vai nepaspēja nokāpt no kalna.

Ja jūs gaidāt katastrofu filmu, tad to jūs te nedabūsiet. Ir piemestas pāris lavīnas, kas, šķiet, faktiski nebija, un daži nervus kutinoši momenti pie plaisām vai šaurām dzegām, bet šī nav vienkārši action filma, bet gan diezgan labs mēģinājums pēc iespējas objektīvi izstāstīt notikumus tādus, kādi tie bija, neslavinot kādu vienu (Robs Hols gan ir padarīts par galveno tēlu un nez kāpēc arī Beks Vezers (Džošs Brolins) tur aizņem pusi raidlaika, lai gan viņa vietā tad jau vajadzēja būt Skotam Fišeram), nepiedomājot daudz liekā un nemeklējot vainīgos. Jo vainīgi bija visi kopā – arvien populārākais “tūrisms” Everestā (pie kā var vainot gan gidus, gan Everesta popularizētājus, gan Tibetas birokrātus) un no tā izrietošās rindas pirms finiša, ambīcijas, ļoti personiskie sapņi, no kuriem negribas atteikties, kļūdaini lēmumi svarīgos brīžos un Māte Daba ar savām korekcijām. Un kalns, kuram ļoti patīk sava netraucētā vientulība un kurš reizēm ņem un gluži sievišķīgi (Džomolungma tibetiešiem nozīmē “Svētā māte”, tātad – sieviete) nolemj pieturēt dažus cilvēkus sev laika pakavēšanai.

Tāpat kā pasakā Pelnrušķīte aiztusējās un neņēma vērā krustmātes fejas brīdinājumu, ka pusnaktī kariete pārvērtīsies par ķirbi, arī šeit tika ignorēta pēdējā robeža – ja neesi virsotnē līdz diviem dienā, ir jāgriežas atpakaļ, neskatoties ne uz ko. Arī tad, ja tas jādara otro reizi pēc kārtas. Arī tad, ja tas lauž tavu sirdi pateikt draugam “Nē” un iznīcināt viņa sapni. Bet no otras puses – mana dzīvība ir tikai un vienīgi mana. Nē, tā nepieder manai ģimenei, tā nav viņu teikšana, vai man to atdot šodien vai pēc 40 gadiem. Vai man to atdot, rāmi guļot gultā un pēc kārtas atvadoties no visiem sanākušajiem radiem, vai baltajā ellē, lai piepildītu savu vai kāda cita sapni. Kāda, kurš skābekļa badā varbūt pat vairs nesaprot, ko iegūst.

Aktieru buķete filmai ir nolasīta tiešām ne pa jokam – Skotu Fišeru spēlē Džeiks Džilenhāls, Robu Holu – Džeisons Klarks. Otrā (bet patiešām otrā) plāna lomas tikušas Semam Vortingtonam, Keirai Naitlijai un Robinai Raitai, tā ka neko baigi daudz vai spožu no šiem trim īsti neredzēsiet. Kas liekas pilnīgi muļķīga talanta izniekošana. Laikam filmas veidotājiem šķita svarīgi salasīt pēc iespējas vairāk skaļāku vārdu. Džilenhāls te ir savā elementā. Klarks – perfekts. Lielākā daļa grāmatās pieminēto un nebūt ne mazsvarīgo personāžu ir pamatīgi apcirpti, lai gan filmas cast & crew sarakstā viņi ir, tātad vienkārši pietēlo melno masu. Bet nu labi, mēs te netaisām seriālu. Katrs cilvēks ir svarīgs, bet ne filmas vai kosmiskā mērogā. Kas ir sajūta, ko ļoti spēcīgi var iegūt no šīs filmas – tu esi tikai sīks knislis, kas mēģina uzrausties čupā, kurā nespēj pat elpu ievilkt!

Čaklie latviešu alpīnisti ir saskaitījuši, ka Everesta virsotnē pavisam ir pabijuši 6 latvieši. Tātad pārējiem šī ir reālākā iespēja apskatīt Pasaules Jumtu tuvplānā. Nezinu, vai cilvēks, kas pats nav stāvējis uz ledāja, var iztēloties to ļoti īpašo sajūtu. Kad bērnībā lasīju grāmatas par alpīnismu, augstkalnu alpīnisms man likās krutākais, kas vispār pasaulē ir. Pie tā viedokļa arī palieku. Bet es ikvienam (ja kaut cik interesē, protams) ieteiktu pamēģināt. Jo tā sajūta – pirmoreiz iet ar dzelkšņiem, pirmoreiz iecirst cirtni ledū – tas ir kaut kas neatkārtojams, kaut kas tik neizstāstāms…

Kāpēc cilvēki vispār kāpj Everestā? Vieni kāpj slavas dēļ. Lai būtu pirmais no savas tautas. Lai būtu bilde, ko eksponēt ofisā svarīgiem klientiem un partneriem. Citi kāpj, lai pārbaudītu savu spēju robežas. Vai lai uzzinātu – kā ir tur augšā. Vai vienkārši “tāpēc, ka tas tur ir” (Melorija atbilde). Tiem, kam alpīnisms nav sirdij tuvs – nenosodiet alpīnistus tikai tāpēc, ka nesaprotiet. Kāpšana ir ļoti personisks izaicinājums. Katrs kāpiens – liels vai mazs – ir meditācija, kuras laikā tu pilnībā aizmirsti visu pārējo – esi tikai tu un klints (vai kalns), katra aizķere, katrs solis ir personiska cīņa. Katrs pabeigtais kāpiens ir maza uzvara, kura tev dāvā “million dollar view”, kura dēļ reizēm ir vērts mirt. Ja rodas jautājumi par nesakarīgu rīcību – šajā augstumā ir skābekļa bads (arī ar visiem tiem baloniem), kas ietekmē ne tikai fiziskās spējas, bet arī smadzeņu darbību, tāpēc arī ir gulēšana stundām ilgi sniegā, kaut ko gaidot, un tikpat neloģiska vēlme par spīti visam dzīties uz virsotni. Kā ir kāpt Everestā? Mājas apstākļos varētu mēģināt darīt šādi – neguliet un neēdiet divas diennaktis (var dzert sacukurotu tēju), šajā laikā vēlama kārtīga fiziska slodze, nu vismaz 2-3 treniņi dienā. Otrajā naktī aizlīmējiet muti ar makgaivereni, uzceliet mugurā sev līdzīga svara draugu un skrieniet augšā pa trepēm uz vismaz 9. stāvu. Ideāli, ja jums ir pieejamas vertikālas kāpnes, piemēram, gar mājas sienu vai uz siena šķūnīti.

Filmas mīnusi priekš manis bija 3D brilles, kas visu kadru pataisa tumšāku, nekā vajadzīgs. Un tie 3D efekti te arī nav to vērti, tā ka es ieteiktu filmas versiju bez tiem. Tulkojums atkal nedaudz haltūra, grūti jau ir – veselas divas stundas garā filmā spēt vienu un to pašu vienādi iztulkot un kur nu vēl atrast, kā alpīnisti to pareizi sauc. Filmā, protams, ir iebakstītas dažas alpīnisma klišejas, bez kurām varbūt varēja iztikt. Un tie mūžam pārgaismotie kadri… Kad ir vakars vai pat nakts kalnos un plosās sniegavētra, tas neizskatās tā kā filmā – ka ir gaiša pēcpusdiena ar nelielu puteni. Tas drīzāk līdzinās braukšanai pa ceļu ziemas naktī, kad apkārt jaucas debess ar zemi un vienīgā gaisma spīd no tava luktura. Un kur ir telts? Kaut kur tur ārā.

8/10

Kino no 25. septembra

Aizmirsti par noteikumiem!

Standarta

“Sicario: Narkokarš” bija pārsteigums daudzējādā ziņā. Vispirms jau tāpēc, ka man teju neticamā kārtā bija izdevies izvairīties no jebkādiem spoileriem, tai skaitā filmas reklāmas rullīša. Viss, ko zināju par filmu, bija diezgan klišejiska sižeta izklāsts kinoteātra mājaslapā – “Pēc brutālas operācijas ideālistiska FIB aģente Keita (Emīlija Blanta) tiek pievienota elitārai, bet slepenai vienībai, kuras uzdevums ir iznīcināt Meksikas narkokarteli reizi pār visām reizēm. Nonākusi vienībā, kuru vada harizmātiskais Mets (Džošs Brolins) un noslēpumainais Alehandro (Benisio del Toro), Keita saprot, ka nekas nav tā, kā izskatās, un uzticēties nedrīkst nevienam…” Un tas, ka daži blogerkolēģi sajūsmā lēkā, to redzējuši. Kas gan ir pierādīts kā neuzticams rādītājs, jo gaumes ir dažādas.

Ņemot vērā sižetu, galvā tomēr radās zināmi stereotipiski paredzējumi – stāsts tātad būs par notetovētiem bruņotiem meksikāņiem, kas vai nu lieto vai pārdod narkotikas, neuzvaramajiem gudrajiem amīšu aģentiem, savstarpēju pašaudīšanos un moralizēšanu, cik vieni ir slikti vai citi – labi. Taisnība bija tikai par tetovējumiem un to, cik Meksikas pierobeža ir nepievilcīga – iespaids, ko pirms tam jau biju guvusi no seriāla “The Bridge”. Sev par brīnumu ļoti saslēdzos ar Keitu, iespējams, tādēļ, ka par viņas jauno vienību un tās mērķiem skatītājs zina tikai tik, cik zina viņa pati. Un viņai gandrīz neko nestāsta. Es nebrīnos, ka viņu tas dzen eglītē. Man arī paspēja izbesīt šitais – brauksim tagad kaut kur, bet tev neteiksim, kur, darīt kaut ko, bet tev nav jāzina, ko tieši. Nelauzi savu skaisto galviņu, vienkārši skaties un mācies. Un neuzdod pārāk daudz jautājumu, lai mums tev nebūtu jāmelo. Savukārt Keita ir pārāk apzinīga un pareiza, lai tā uzreiz pateiktu viņiem, lai vienkārši iet kāst. Tomēr viņa nav nedz naiva, nedz nevarīga, bet tieši tādu viņu šeit grib Mets un Alehandro.

Visiem trim stāsta galvenajiem tēliem ir kopīgs mērķis, tiesa – abi džeki savā motivācijā un pieredzē ir stipri priekšā Keitai, kurai vēl ir jāizcīna smaga cīņa starp to, kā ir pareizi, un to, kā varbūt ir labāk. Tā ka es galīgi neiebilstu, ja šim stāstam būtu turpinājums. Nākamais pārsteigums man bija Džošs Brolins. Nezināju, ka viņš man patīk. Tas nekas, ka dienu iepriekš viņu redzēju filmā “Everests”, kurā viņš (precīzāk – viņa personāžs) mani baigi kaitināja. Bet tas tikai liecina par aktiera talantu, ja spēj radīt skatītājā ne tikai sajūsmu, bet arī nepatiku. Tātad – bija pārliecinoši. Un iekš “Sicario” viņš ir izcils. Un lai arī Emīlijai Blantai ir iedota spēcīga loma, ko viņa arī lieliski izpilda, Brolins gan viņu, gan Benisio pamatīgi aizēno. Nepārprotiet, viņš arī te nav nekāds labais tēls. Tieši otrādi, un viņš bija tik perfekts savā sliktā puiša lomā, ka es vēl arvien esmu sajūsmā. Tīrasiņu kretīns.

Galvenais filmas trumpis ir tās izcilais vizuālais un muzikālais noformējums kombinācijā ar izvairīšanos no klišejām. Iedomāsimies tipisku situāciju filmā, kad no punkta A uz punktu B ir jāpārved svarīgs cietumnieks. Tātad notiks pakaļdzīšanās/bēgšana lielā ātrumā, apšaude, sprādzieni un vismaz viena no tilta lidojoša mašīna. Šeit nekas nebija tā. Tas bija nākamais pārsteigums. Nekad nebiju domājusi, ka tā sajūsmināšos, vienkārši skatoties ainu, kā pa tuksnešainu pierobežu pārvietojas konvojs. Kā kaut kas tāds var būt aizraujoši? Bet ir! Turklāt kombinācijā ar muzikālo fonu, pulss kāpj, neraugoties uz to, ka nekas draudīgs vēl nav noticis. Atsevišķa izcila epizode ir došanās uz tuneli, kas ir noslīpēta līdz sīkākajām detaļām, sākot ar saulrietu fonā, beidzot ar klaustrofobisko sajūtu, ko rada nevis pats pazemes tunelis, bet nakts redzamības brilles, ar kurām ne velna nevar redzēt un kuras tā vien gribas noraut no acīm.

Īsumā – viena no jēdzīgākajām filmām, kas šobrīd ir skatāma kino. Skaisti uztaisīts drūms gabals.

8/10

Kino no 18. oktobra

Tik nesaprātīgais cilvēks (“Irrational Man”)

Standarta

Ar Vudiju Alenu man ir kā ar Paulu Koelju – šo to esmu redzējusi/lasījusi, bet visu daiļradi nepārzinu tik smalki, lai varētu teikt, ka tas, lūk, ir tipisks Alens vai Koelju. Līdz ar to Vudijs man vēl nav apnicis un esmu ar mieru to skatīties bez sevišķiem aizspriedumiem, lai gan viņa filmas man ir iekritušas gan “jee”, gan “vee” kategorijā.

Ar nesaprātīgo cilvēku bija tā, ka pēc noskatīšanās nevarēju izlemt, kādā žanrā to ierindot (ja pa savam, tad vairāk uz “jee” pusi). Savukārt kino standartizētāji saka: drāma, komēdija, mistērija. Par ko tad ir stāsts? Dzīves nogurdinātais Eibs Lukass, viņš arī filozofijas profesors, ierodas strādāt kādā nelielā universitātē. Viņam pa priekšu steidzas visādas tenkas un ne tā labākā slava. Bet – kur slava, tur, protams, arī pielūdzējas. Un nav pat svarīgi, vai intereses objekts ir pievilcīgs vai kaut jel cik šarmants. Par neglītu Eibu (Vakins Fīnikss) nesauksi, bet šarmētājs no viņa arī nekāds nav, ja vien par plusu neuzskata to, ka viņam vienmēr ir līdzi blašķīte ar grādīgo, no kuras stiprināties un cienāt dāmas, jo sirdī jau vispār džentlmenis. Viņam principā ir vienalga, ko par viņu runā, kas viņam skrien pakaļ un ko viņas grib, jo viņš negrib galīgi neko, ja nu vienīgi iedzert un lai viņam liek svētu mieru. Nekas viņu neinteresē, nekas viņu neaizrauj un nepārsteidz, un arī romantiskas blēņas šobrīd viņu nesaista.

Tas gan netraucē divām gluži atšķirīgām sievietēm censties ar viņu kaut ko sabīdīt. Rita (Pārkere Pozija) arī ir universitātes pasniedzēja, kurai uz Eibu bija izkalts plāns, pirms vēl pats Eibs bija parādījies kadrā, un, kā jau sieviete noteiktā vecumā, viņa ir beigusi ceremonēties un iziet uz mērķi ar ļoti konkrētām darbībām. Bet savā būtībā vēl arvien ir tipiski sievišķīgi naiva cerībā, ka kaut kur ir tas princis, kurš viņu aizvedīs uz Eiropu, vēlams – Spāniju, kur viņi dzīvos un strādās laimīgi laimīgi laimīgi. Viņas vīrs gan par šo plānu nav pilnībā informēts. Lai nu kā – viņa nezaudē cerību un turpina meklēt savu princi. Pozija tiešām šai lomai piedod foršu un vieglu dzirksti, lai gan varētu jau arī uz Ritu tā kritiski skatīties kā uz nabaga izmisušu, lai arī skaistu sievieti, kuras labākie gadi strauji rit uz galu.

Un tad ir Džila (Emma Stouna), kas ir jauna, svaiga, pievilcīga un, protams, gudra un centīga studente, kura ļoti apbrīno savu profesoru. (Ideāls materiāls pusmūža krīzes skartajiem – ēd no rokas un nepārtraukti apjūsmo!) Faktiski viss, ko mēs uzzinām par Eibu, ir Džilas stāstītais. Un Džila vienkārši nevar beigt par viņu vārīties, ko viņas vecāki vēl var izturēt, bet viņas draugs gan ne īpaši. Emma Stouna ir burvīga aktrise, bet šajā reizē man šķita, ka visu to (sākot ar tērpiem un beidzot ar acu plikšķināšanu) esmu jau redzējusi viņas agrākajās lomās, un šī ir tāda atstrādāšana. Džila plānam savaņģot profesoru pieiet no citas puses, gremdējoties ar viņu garās un filozofiskās pārrunās, žēlojot viņu nabadziņu un aizņemot teju visu viņa brīvo laiku. Tā nu kādā tikšanās reizē viņi neviļus noklausās sarunu, kas arī ir notikumu pavērsiena punkts. (Nevis tas, ka profesors samīlas.)

Protams, ironiski, ka tieši filozofijas profesors nonāk pie tāda eksistenciāla jautājuma – vai nogalināt cilvēku ir atbalstāma rīcība tikai tāpēc, ka tas ir slikts cilvēks? Ņemšanās ap šo tēmu Eibā atdzīvina padzisušo entuziasmu, viņā pamostas stratēģis un pētnieks, viņam sāk interesēt viņa pielūdzējas un, skat – dzīvei nez aiz kā atkal parādījušās krāsas! Tiesa gan, līdz aizraujošajai daļai bija jāgaida vismaz puse filmas. Tāds pagarš ievads sanācis.

Jāatzīst, ka visu filmu skatījos ar vieglu smīnu, īpaši sajūsminājos par sižetiski drūmajām vietām, kur piedienētu atbilstoši dramatisks muzikālais fons, bet šeit tas ir uztaisīts absolūti liderīgs. Vislabāk man šajā filmā patika neveiklums, ar kādu notiek atsevišķas darbības. Filmas un grāmatas ir tā nerealitāte, kurā viss notiek nevainojami, skaisti un eleganti. Satiekot Īsto, atskan debešķīga mūzika vai arī lec dzirksteles, jums sarokojoties (lai katram idiotam būtu skaidrs, kas notiek). Visi valkā brīnišķīgas, perfekta piegriezuma drēbes un pārvietojas ar dievišķu grāciju. Sarunas ir nevainojamas, piezīmes – asprātīgas, un ļaunākais, kas var notikt – restorānā no rokām izkrīt dakšiņa. Pat bandīti visu dara pārliecinoši, eleganti un bez mazākās neveiklības. Bet šajā filmā tieši neveiklība svarīgākajos momentos ir tik nestilīga, ka kļūst stilīga. Un par finālu vien var žetonu iedot.

6/10

Kino no 11. septembra

Sirds ir kā Big Mac

Standarta

“Ricki and the Flash” (Roķīgā mamma)

Patiesībā jau nav svarīgi, ko par filmu saka kritiķi un recenzenti. Ja tā tavā prātā aizķeras ilgāk kā uz pāris stundām, ja tā liek par kaut ko aizdomāties vai vienkārši rada mirkli prieka, tātad tā ir bijusi to vērta. Merilas Strīpas vārds komentārus neprasa. Neizplūdīšu viņas slavināšanā, jo – ja jums patīk Merila, tad papildu iedrošināšana nav vajadzīga, ja nepatīk – nelīdzēs nekas no tā, ko es varētu teikt.

Situācija. Pieņemsim, ka jūs esat rokmūziķe, kas mīl mūziku tik ļoti, ka tās dēļ pametāt savu vīru un trīs bērnus. Diemžēl sanāca tik skarbi, jo nekāds gan-gan nebija iespējams. Un arī atpakaļceļš pēc tam tika nogriezts. It kā pagājis jau ilgs laiks, bet cilvēki nepiedod. Un tagad jūs sēžat darba virtuvē un pusdienojat. Zvana bijušais vīrs. Jautājums – jūs atbildēsiet uz zvanu vai nē? Neliels mājiens – ir skaidrs, ka viņš nezvana, lai pateiktu ko iepriecinošu. Neiepriecinošā ziņa ir tāda, ka jūsu meitu ir pametis vīrs, viņa ir depresīva, neēd, nemazgājas un nesukā matus. Jūsu ex-vīram trūkst padoma, kā palīdzēt emocionāli sagrautajam radījumam, kas ir viņa meita. Atliek saukt palīgā mammu, lai cik nejēdzīga viņa būtu, jo viņa ir un paliek mamma.

Un mamma arī neatsaka, lai gan zina, ka būs jāklausās uzbraucieni no visiem trim bērniem un arī vīra, jo neviens neko nav piedevis un aizmirsis. Varētu domāt, ka viņa pati sev ir piedevusi… Bet tā reizēm ir – ka sievietei ir vairāk nekā viens sapnis, ka viņa vēlas ne tikai ģimeni, bet arī attīstīt savu radošo talantu (un nē – darbs par kasieri lielveikalā neskaitās). Interesants fakts – Rikī meitu Džūliju filmā spēlē Merilas meita Meimija Gamere. Turklāt Meimija savu lomu iznes patiešām lieliski – Džūlija ir nikna un nelaimīga, burvīga un asprātīga un vismaz uz brīdi aizmirst par sevis žēlošanu, jo ir aizņemta ar dusmošanos uz mammu.

Māte un meita

Māte un meita

Un, lai gan filma ir drīzāk izklaidējoša un atstrādā vairākas sižetiskās klišejas, ieskaitot ģimenes vakariņu ainu, kas izvēršas par ģimenes skandālu, tā vienlaikus pieskaras arī dažām nopietnām tēmām, piemēram, par to, kā mēs pārāk bieži ļaujam sev grimt nožēlā, apceram pagātnes neveiksmes, krītam dēļ tā visa depresijā un centīgi uzplēšam vecās rētas, lai tās pat nedomātu sadzīt un nogrimt aizmirstībā. Mums nepatīk piedot, mēs negribam piedot, mēs labāk visu dzīvi staigājam ar savu dusmu kabatā un pie katras izdevības izvelkam to atrādīt, ka nekas nav aizmirsts, ka tā smuki nopulēta vēl arvien ir gatava pielietošanai. Un tad tā arī ir, ka ar gadiem mūsu sirds izskatās tikpat skumji kā divas nedēļas katliņā puvuši makaroni, nevis mirdzoša un stipra kā mūžam svaigais Big Mac par spīti visam, kas piedzīvots. Un vēl mēs ar pārāk lielu aizrautību un vieglumu metamies nosodīt tos, kas nerīkojas tā kā mēs, nedomā tā kā mēs vai vienkārši negrib mūs klausīt.

7/10

Kino no 4. septembra