Monthly Archives: augusts 2015

Un kas sēž pie tava prāta stūres?

Standarta

InsideOut

Tas tiešām ir brīnišķīgi, kad aizej uz kino un tur redzētais pārspēj cerēto. Kā tas ir sanācis ar “Inside Out” (Prāta spēles). Pēc pirmā reklāmas rullīša es sajūsmā lēkāju un nevarēju vien sagaidīt, kad šo animācijas filmu redzēšu pilnā apjomā. Protams, veselais saprāts teica, ka var būt variants, kad viss labums ir ielikts reklāmas rullītī. Bet tā nenotika! Tas ir labs, nenoliedzami, bet tas nav pats labums. Tas ir sataupīts filmai. Sev par laimi biju noskatījusies tikai pirmo rullīti, tāpēc filmiņa man sagādāja arī dažus sižetiskus pārsteigumus.

Jau pirmās atsauksmes pēc pirmizrādes Kannu festivālā pavasarī liecināja, ka vilšanās nav gaidāma, bet piekrītu tam, ka bērniem šī multene var būt brīžiem grūti uztverama, jo te notiek svaidīšanās ar sarežģītiem vārdiem un konceptiem par smadzeņu darbību, informācijas apstrādi, zemapziņu un sapņiem. Tas atspoguļojās arī seansa apmeklētājos – biju uz oriģinālversiju angļu valodā, un seansā bija tikai viens bērns. Bet pieaugušie aiz smiekliem gandrīz vēlās ārā no krēsliem.

Tātad – stāsta galvenie varoņi ir mazas meitenes Railijas prātā mītošās emocijas – Prieks, Skumjas, Bailes, Dusmas un Riebums. Tā kā galvenokārt pie vadības pults šiverē vienmēr līksmais un hiperaktīvais Prieks, Railija ir ļoti optimistisks meitēns, kam svarīgi ir draugi, ģimene, hokejs un delverības un kas dzīvi tver ar abām rokām. Būtiskas gan ir visas emocijas – katram no mums vajag dažreiz pakliegt, aizlaisties, aizmest šķīvi ar brokoļiem, paraudāt vai uzgavilēt. Tā ka pie šprices tiek visi. Bet tad notiek negadījums – glābjot Railijas svarīgākās atmiņas, kas nosaka viņas personību, Prieks un Skumjas nokļūst ārpus vadības centra, un viņām ir jāatrod veids, kā tikt atpakaļ un nogādāt vietā šīs svarīgās atmiņas, turklāt Railijai ir atlikušas vien Dusmas, Bailes un Riebums, tā ka viņa galīgi vairs nav nekāds saulstariņš. Kombinācijā ar to, ka viņa ar vecākiem ir nupat pārcēlusies no Minesotas uz Sanfrancisko, atstājusi mīļās mājas un lieliskos draugus, situācija ir patiesi grūta jau tāpat.

Šajā izaicinājumā Prieks un Skumjas ne tikai uzzina par to, kas notiek ārpus prāta vadības centra, piemēram, par ilgtermiņa atmiņu bibliotēku, kas atgādina pareģojumu krātuvi no HP sāgas, iztēles pasauli, kur ir iedzīvināta ikviena Railijas fantāzija, un sapņu fabriku, un tiem, kas visās šais vietās saimnieko, bet arī šo to viena par otru. It sevišķi jau Prieks, kas ir forša un pozitīva, bet uzskata, ka Skumjas būtu jāiebāž kādā klusā stūrītī, kur viņas kaut ko lasa un netraucē, un – pasarg Dievs – neiekrāso kādas jaukas atmiņas ar savām skumjām.

Man šķiet, ka šī multfilma būtu jāredz visiem, it sevišķi jau pieaugušajiem, un jātur savā mājas aptieciņā, lai neaizmirstu, cik svarīgas ir mūsu emocijas, un tāpat – to līdzsvars. Un apjaustu, cik unikāli un fascinējoši sarežģīti ir procesi mūsu mazajās pelēkajās šūniņās, kur čakli darboņi visu nakti kārto dienā uzkrāto informāciju, gatavo sapņu materiālu un fantāzijas un atbrīvojas no visa liekā. Tas viss – izcilā vizuālajā noformējumā ar perfektu humoru. Un gan jau arī jūs gribētu uzzināt, kurš vainīgs pie tā, ka prātā iekrīt kāda stulba dziesma, ko nekādi nevar izsist ārā.

10/10

Kino jau no 14. augusta

Svina garša

Standarta

“Svina garša” – Māris Bērziņš

Kārtējais pārbaudījums ar radio Pieci mēneša grāmatu. Kad uzzināju par šī mēneša izvēli, kurnēju un pukstēju, un pusi mēneša nevarēju saņemties iegādāt grāmatu, jo no latviešu literatūras es vairos ka velns no krusta. Ar drūmu nolemtību nopirku taustāmu grāmatu, mierinot sevi, ka pēc tam gan jau to kādam aizdāvināšu.

Kā man gāja? Kārtējo reizi labāk nekā cerēts. Grāmatu paturēšu sev.

Stāsta galvenais varonis ir Matīss Birkens, mālderzellis, kas kopā ar savu tēvoci Koļu taisa remontus, špaktelē un krāso, dzīvo vienā mierā Torņakalnā ar mammu un patēvu Volfgangu (jā, vācietis, bet cilvēks labs) un raizējas tikai par to, ka nav savas sirdspuķītes. Un lai gan viņš gribētu savu dzīvi dzīvot mierīgi un netraucēti – strādāt, atpūsties, palasīt grāmatu, varbūt sapazīties ar kādām dāmām, politiskie notikumi ievieš korekcijas, no kurām neizbēgt, lai kā pūlētos. Lietas vienkārši notiek pat tad, ja tu nemaz necenties tajās iesaistīties.

Notikumi noris Latvijai ļoti skaudrā laika posmā (1939.-1941.) – vēl nupat brīvi, lepni, darbīgi, bet nu starp divām varām. Vispirms nāk Padomju Savienība ar savu komunismu, smadzeņskalošanu un iespēju skauģiem, sliņķiem un līdējiem beidzot kāpt tur, kur viņi sen jau ir gribējuši. “Dzelzs placina dzelzi, bet cilvēks – cilvēkus. Tāda ir padomju tautas kalve, jupis viņus rāvis. Muļķim jānosit gudrais, sliņķim – čaklais, nelaimes putnam – laimīgais – tāds ir komunistu partijas likums.” Mani fascinēja grāmatā pievienotie fragmenti no tam laika posmam aktuālās preses. Lasīju “Cīņu” un domāju – Jēziņ, kā var šitā demagoģēt? Var un kā vēl! Tā ka Ziemeļkoreja nav nekas sevišķs, to ir piedzīvojušas un tam ir tikušas pakļautas daudzas tautas, tai skaitā mūsu pašu vecāki un vecvecāki.

Matīsa māte ar patēvu pēc ilgām pārdomām nolemj pārcelties uz Volfganga dzimteni Vāciju, bet Matīss paliek viens līdz brīdim, kad satiek apsviedīgo skolasbiedru Rūdi, kas parūpējas par to, lai Matīsa dzīve būtu ne tikai ballītēm bagāta, bet lai pieliekamajā nekā netrūktu arī šajos spiedīgajos laikos. Šis viņa dzīves posms vislabāk parāda to, ka viss, ko tu dari vai nedari, ietekmē to, kā ievirzās tālākie notikumi. Sanāk, ka riskantāk ir nevis nodarboties ar spekulēšanu vai slēpt mājā ebrejus, bet nepareizi izvēlēties sievieti, kura savā aizvainojumā izpostīs vairāk nekā vienu dzīvi. Un pat vainīga nesajutīsies.

Apbrīnojami, cik daudz notikumu un sajūtu var ielikt vienā samērā nelielā grāmatā. Ja gribētu to visu te aprakstīt, sanāktu daudz par gari. Īsumā – grāmata ir lieliska sava laika ilustrācija, kas ne tikai atspoguļo ļoti sāpīgus vēsturiskus notikumus, bet izgaismo arī cilvēka būtības gaišākās un tumšākās īpašības. Par spīti diezgan skaidrajai apjautai, ka nekādu laimīgo beigu te nevienam nebūs, grāmata tomēr man atstāja ļoti pozitīvu noskaņu. Tāda ir dzīve? “Kā vēsta vācu tautas paruna – kolīdz cilvēks ir piedzimis, viņš ir pietiekami vecs, lai nomirtu.”

Kas man nepatika šajā grāmatā ir – Matīsa runasveids. Latviešiem parasti ir otra galējība visus lamuvārdus lokalizēt par kaut ko skaistu un jauku, piemēram, filmās “Fuck you, asshole!” tulkot kā “Ej dillēs, vecīt!” Un te man likās ir spektra otrs gals. Es tiešām neiebilstu pret samērīgu žargona lietošanu vajadzīgajās vietās, bet grāmatas sākumā un vēlāk arī otrajā pusē man tā bija par daudz. Tas man tai Matīsa tēlā īsti nelīmējās kopā – par spīti vienkāršajai profesijai puisis ir inteliģentais tips, citē un analizē Bībeli, izlasījis katru grāmatu, kas ir mājās, bet lamājas kā zirga deķis. Un bez slenga vārdnīcas tiešām pusi nesaprast no tā, ko viņš saka.

Interesanti, ka, lasot šo grāmatu, internetā pilnīgi nejauši uzdūros jau ziemā lasītai intervijai ar Andreju Veisbergu, kurš cita starpā teica šādi: “Ja mazliet papētām 20.–30. gadu arhīvus, kādas tik kļauzas kaimiņi neraksta cits par citu. To vajag redzēt tiem, kam liekas, ka 20.–30. gados latviešu valoda bija tīra kā bāreņa asara. Tur ir krustām šķērsām vācu un krievu vārdi un konstrukcijas. Runājot par nostalģiju pēc lielās tīrības… Valodnieks Jānis Endzelīns XX gadsimta sākumā saka – neviens vairs nerunā pareizā latviešu valodā, tikai vecvecmāmiņas, kas nav padevušās grāmatnieku un avīžnieku iespaidam. 20. gados Kārlis Skalbe raksta, ka karš ir valodu neglābjami piesārņojis. Pēc Otrā pasaules kara valodnieki apgalvo, ka, lūk, 20. gados – tad nu gan latvieši labi runājuši.” (Pilna saruna šeit.) Tas it kā attaisno to žargona lietošanu, bet tik un tā man liekas par daudz.

Otrs, kas man īsti nepatika, bija Matīsa vīzija (sapnis) grāmatas beigās, jo bez tās mierīgi varēja iztikt, nogriežot stāstu kā ar nazi. Jo tā tas bija – cilvēkus aizveda no mājām vai arestēja, jo kādam skauda vai viņi bija nepareizas tautības tā brīža varai, un bieži par viņiem neko vairs arī nedzirdēja. Galīgi neko, nevis reizi pāris gados saņemot šifrētu vēstuli no Vācijas vai kādas citas vietas.

Grāmatas pēcgarša ir tāda, ka kauns vispār par kaut ko kurnēt. Mana dzīve ir viegla un brīnišķīga salīdzinājumā ar dzīvēm šajā stāstā. Un tagad man gribas palasīt vairāk kaut ko vēsturisku (lai gan nekas skaists un puķains tur nebūs, un no tā es parasti vairos) un vēl man gribas palasīt Čaku.

“Viņš tikko kā nāca no kuģa,
un laķenes viņam bij kājās,
jo viņš bij kā pārpildīts baseins
un alka sievietes miesu.”

4/5

Izdevējs: Dienas Grāmata

 

Kreilis

Standarta

Varētu domāt, ka Billija Houpa dzīve ir pagriezusies veiksmīgi – izdevusies karjera boksā, ir ģimene, māja un mašīna. Tāpat varētu domāt, ka šī filma būs spēcīga drāma ar pieteikumu uz zeltainā vīriņa statuetēm. Ja ne kā citādi, tad vismaz par smagu darbu (no Džilenhāla puses).

Kā ir realitātē? Billija Houpa (Džeiks Džilenhāls) kāršu namiņš sagāžas visai ātri. Jā, no nevienam (lasīt – viņa vecākiem) nevajadzīga bērna viņš ir izveidojis sevi un savu dzīvi, bet faktiski tajā ir pieņēmis tikai vienu pa īstam jēdzīgu lēmumu, ļoti gudri izvēloties sievu. Morīna (Reičela Makadamsa) ir ideālā sieva – tā, kura ne tikai ir laba mīļākā, kas vēl arī satriecoši izskatās, bet arī tā, kas lieliski parūpējas par visām ģimenes vajadzībām, lai vīrs varētu mierīgi strādāt un pelnīt naudu, zinot, ka mājās viss kārtībā, bērni pabaroti un apģērbti, krekli izgludināti un bikšu siksnas pareizi sarullētas guļ plauktā.

Protams, atliek no šī kāršu namiņa izvilkt galveno kārti un atklājas, ka Billijs ir no tiem džekiem, kas tik veiksmīgi visu uztic sievai, ka nezina pat, kurā klasē viņa bērns mācās. Viņš tā arī ir palicis puika, kam jāmērās ar sasniegumiem, kurš savas dusmas izgāž boksā un ar kura vīrišķo pašlepnumu ir ļoti viegli manipulēt. Tāpēc arī pils, nevis dzīvoklis, sišanās līdz asinīm un zaudēta sieva. Bet nu, protams, ka viņš pats ne pie kā nav vainīgs. Vienmēr vainīgs kāds cits. Tā tad arī galvenā Billija mācība šajā stāstā – mācīties pazemību un atzīt savas kļūdas.

Visumā sižeta ideja ir laba, ar ļoti lielu potenciālu, bet kas no tā iznāca? Ļoti iepriekšparedzama romantiska filma ar boksa elementiem. Aktieri ir lieliski pastrādājuši, bet viņi vien nevar radīt ģeniālu rezultātu, ja nav pamatmateriāla. Ļoti novienkāršots sižets ar krišanu no pašas augšas uz pašu leju un tai sekojošo kārpīšanos atpakaļ augšā. Vietām process noīsināts tā, ka trūkst loģikas, bet to vairāk vai mazāk veiksmīgi cenšas aizlāpīt ar boksa ainām. Thanks God for small mercies – iztikām bez vienas klišejas, un Billijs beigās nesalaida ar sociālo darbinieci, kas rūpējās par viņa meitu. Filma ir skatāma, ja pārāk nesaceras uz kaut ko dižu sižetiskā ziņā.

6/10

Kino no 21. augusta

Draiskule

Standarta

trainwreck3 Dzīve ir brīnišķīgu pārsteigumu pilna. Ja vien izdodas nedaudz izkāpt no savas komforta zonas. Piemēram, šo filmu es vispār netaisījos skatīt. Plakāts atbaidošs, treileris garlaicīgs, aktieri nevienu tur nepazīstu. Bet ne visi ir tik aprobežoti kā es. Kā izrādās, Eimija Šūmere ir lieliska komediante, kas varbūt beidzot piedzīvos savu slavas mirkli (laikam izdevies dabūt normālu aģentu), jo vismaz viņas stand-up šovi ir tādi, ko ir vērts redzēt. Atliek tikai YouTube ierakstīt Amy Schumer un baudīt. Pēc tam, kad biju to izdarījusi, nospriedu – ja filma “Draiskule” (kuras scenāriju viņa pati arī ir uzrakstījusi) ir kaut pustik laba, tad ir to vērts.

Sižets īsumā. Eimija ir 30gadniece Ņujorkā, strādā kaut kādā modernā žurnālā, kur tiek drukātas visādas modernas blēņas, aptuveni katru otro vakaru plītē uz nebēdu un gandrīz ar tādu pašu aizrautīgu regularitāti kniebjas ar teju katru jēdzīgo vai nejēdzīgo čali, nākamajā rītā viņus veikli izliekot aiz durvīm vai aiztinoties mājās, kolīdz lieta ir nodarīta. Jo vienas nakts sakari nav nekādi tur “Ko tu gribēsi brokastīs – bučiņu vai grauzdiņu?” vai “Kad mēs nākamreiz tiksimies?” Tad viņai tiek uzdots rakstīt par kādu sporta ārstu/ķirurgu, kas ir gandrīz vai brīnumdakteris, kuru pielūdz un slavē visas sporta aprindas. Lieki teikt, ka Eimija par sportu zina apmēram nulli. Un interesē tas viņu mīnus piecdesmit. Bet nu es arī bieži tulkoju par lietām, par kurām dzirdu pirmoreiz. Neko darīt, nākas apgūt jaunu informāciju. Vai improvizēt. Tādējādi Eimija iepazīstas ar dakteri Āronu, otrajā tikšanās reizē ar viņu pārguļ, bet tad šis ņem un piekar kabeli (sk. pirmo attēlu). Jep, var manīt sajūsmu viņas sejā. Sākumā viņa domā, ka viņš atšūsies pats no sevis, bet tas nenotiek, un pēc kāda laiciņa viņa saprot, ka viņš viņai dikti patīk, un tad, protams, sākas komplikācijas. Jo patiesībā Eimijas problēma nav tā, ka viņai tētis bērnībā ar ļoti loģisku piemēru (viena no labākajām filmas epizodēm) ir izskaidrojis, ka monogāmija ir ne tikai neiespējama, bet arī nav ieteicama, bet gan tā, ka viņa savā burvīgajā prātā ir izdomājusi, ka vienkārši nav gana laba. Līdz ar to jaudīgs uzvedības mehānisms – pamest, pirms pamet tevi. Nekādas vilšanās un asaru. Amy & LeBron Lai filma galīgi nenogarlaikotu stipro dzimumu, kas ir atvilkts līdzi uz seansu (ja viņiem gadījumā nepatīk joki par seksu ik pēc dažām minūtēm), tad filmā ir arī reālas sporta personības, piemēram, daktera Ārona teju labākais draugs ir Lebrons Džeimss. Es kaut cik orientējos tenisa, futbola un biatlona sejās, bet basketbolā zinu tikai atsevišķus vārdus, ko reti kad varu salikt kopā ar bildēm. Tāpēc man personiski ar Lebronu bija tā – o, tas tiešām ir viņš? Viņš TĀ izskatās? Savu lomu viņš iznes pietiekami labi. Bet īstiem faniem gan jau vienalga, galvenais, ka viņš vispār ir redzams. Starp citu, vēl viena lieliska aina ir Ārona un Lebrona basketa treniņš. Ja mēģinājumu spēlēt ar Lebronu vispār var saukt par treniņu. Bezcerīgi. Šajā filmā patiesībā ir nolasīta ļoti interesanta aktieru buķete. Piemēram, tajā spēlē arī Tilda Svintone. Un dara to, protams, perfekti. To, ka tā bija viņa, konstatēju tikai pēc filmas, meklējot bildes recenzijai. Un sākumā domāju, ka internets mani čakarē. Un, lūdzu – te jums Tilda Svintone! Jā, tā IR viņa. Tilda Swinton Vēl tur ir Ņujorkas “Knicks” (diezgan aktuāli mums), karsējmeitenes un Amare Stademaijers. Ja ar to nepietiek, ir arī Daniels Redklifs un Marisa Tomei, kas spēlē vismaz šajā realitātē neesošā filmā – “The Dogwalker”, kurā Redklifs ir ļoti labs. Pilnīgi žēl, ka tās filmas patiesībā nemaz nav. Dog Walker Tā ka padomāts ir gandrīz par visiem, seksa daudz, verbālo vaļību vēl vairāk. Ir arī stāsts par veco kretīnu tētuku, no kura Eimija ir diezgan daudz mācījusies, un perfekto māsu ar perfekto ģimeni un perfekto, laimīgo dzīvi. Nu, kā lai cilvēks nedzer, uz to visu noskatoties? Man personiski ļoti simpatizē pati Eimija Šūmere, kura nav tas ierastais romantisko filmu tēls – 150% skaista, tieva un iznesīga. Kā viņa pati saka savā stand-up: “Es esmu apmēram, nu tā, 6-7. Bet, kad aizbraucu uz Maiami, tad esmu -3!” Un, lai gan komēdijas formātā, viņa runā par mūžam aktuālo tēmu – kur slēpjas laime? Un kā, meklējot to laimi, nezaudēt draugus, darbu un veselību.

Filma tad arī tā 6-7 no 10

Kino no 14. augusta

Mission Impossible, 5. dublis

Standarta

 

Mission Impossible -Rogue NationAtnācu mājās no filmas un domāju – un ko lai vispār par to pastāstu? Bija okei. Kas principā ir vājš vērtējums. Ja patīk MI zīmola filmas kā tādas, tad, visticamāk, patiks arī šī. Bet vai sajūsminās, tas nu ir cits jautājums. Gandrīz visas žanra prasības ir izpildītas, bet diemžēl tajā ir pavisam maz aizraujošo lietu. Ir viena lieliska pakaļdzīšanās uz močiem, kas man atgādināja par māsas teikto, ka katrai sievietei būtu jāiemācās braukt ar moci vienkārši tāpēc, lai noķertu to kaifu. Nu es pagaidām paķēru to kaifu no skatīšanās. Bet vairāk nekā tāda nebija. Iepriekšējā MI man patika daudz, daudz labāk, tā ka var teikt, ka esmu viegli vīlusies.

Sižets visumā ir tikpat iepriekšparedzams kā romantiskai komēdijai. Un galvenais sliktums ir tas, ka tajā nav pilnīgi neviena pārsteiguma. Sliktie ir slikti. Labi ir labi. Un dubultaģente ir un paliek tikai dubultaģente. Galīgi nekā satriecoša, kas liek iet mājās, purinot galvu un murminot: “Vot šito es negaidīju!” Un kārtējā bezjēdzīgi iznīcinātā skaistā BMW automašīna.

Laba loma sanākusi Rebekai Fērgusonei. Uz kuru es visu filmu skatījos un domāju – nu, kas viņa ir, kas viņa ir, kur es viņu esmu redzējusi? Tā arī neatcerējos, līdz IMDb mājās man pateica, ka viņa ir arī “The White Queen”. Tā ir ar tām sievietēm – nomaina matu krāsu, un nekas vairs nav saprotams. Tāpat man iet ar Sersejas Lanisteres atveidotāju Lēnu Hīdeju, kuru ikreiz, kad ieraugu ar tumšiem matiem, sev jautāju – kas tā tāda?

Goda vārds, vairāk nav, ko pateikt. Nepārprotiet – filma nav slikta, tā vnk nav arī īpaši aizraujoša.

6/10

Kino no 7. augusta

Netipiskais supervaronis

Standarta

Manā (un droši vien arī jūsu) bērnībā ļoti populāras bija anketu klades. Vienā no aizpildīšanas reizēm māsa mani konsultēja pie mīļākās filmas nerakstīt kaut kādas tur pelnrušķītes vai vella kalpus, bet gan supermenu. Mana iebilde, ka man tā filma ne tikai nepatīk, bet es to pat redzējusi neesmu, tika noraidīta ar jautājumu, vai es gribot vai negribot izklausīties kruta? Nu jā… Melot par kino gaumi ir mazākais ļaunums. Mana izpratne par komiksiem tolaik aprobežojās ar trīs mazām pīlēm dažādas krāsas keponos. Un mans ceļš līdz supervaroņu komiksiem beidzās, gandrīz īsti nesācies, jo nepiemērotā vecumā nopirku komiksu par Betmenu un Pingvīnu. Tas atstāja vērā ņemamas sekas – ilgu laiku biju pilnīgi izsista no morālā līdzsvara, bet pārtraukt lasīt to arī nespēju. Tiesa, Betmena drūmie stāsti mani vēl arvien nevilina. Un tikai daudzus gadus vēlāk draudzene mani pārliecināja noskatīties Zirnekļcilvēku, ar kuru es atklāju, ka supervaroņi man tomēr piedur. (Lai gan Spaidijs man šobrīd no viņiem visiem patīk vismazāk.) Tad nāca X-meni, Dzelzs Vīrs un Kapteinis Amerika. Un Tors, kur es atklāju, ka supervaroņu filmās var būt arī humors. Un kur nu vēl Atriebēji, kas ir ne tikai humorīgi, bet arī stilīgi. Episkās proporcijās.

Un tagad mums ir supervaronis, kas, manuprāt, varētu patikt pat tiem, kas saka, ka šitādas filmas neskatās. Pārējie diez vai ir jāpārliecina. Ja par sižetu. Iepazīstieties – Skots. Izdarījis principiālu zādzību Robina Huda stilā, bet diemžēl nonācis par to aiz restēm. Iznākot brīvībā, realitāte ir tāda, ka sods nebeidzas ar atsēdēšanu. Sabiedrība tevi sodīs mūžam. Tu vienmēr būsi cietumnieks ar sasmērētiem papīriem, darbā tevi neviens neņems, alimentu parāds krāsies utt. Apburtais loks, no kura var izlauzties tikai ar brīnuma palīdzību. Vai arī var turpināt zagt. Skota lomā iejūtas Paul Rudd, kas droši vien ne tikai man asociējas galvenokārt ar romantiskajām komēdijām. Mīlīgs ģīmītis, uz ko patīkami skatīties, bet lielo lozi tā arī nebija izvilcis. No viņa portfolio lieliska ir “Our Idiot Brother”, kas ir virs iepriekšminētā žanra līmeņa. “Ant-Man” viņš atzīmējas visnotaļ iespaidīgi. Neizplūdīšu tēlojuma analīzē, bet vai nu viņam bija pusplikņu dublieris vai arī viņš ir seksīgākais 45+ gadnieks, ko manas acis ir skatījušas. Sweet Jesus! Labāk vēlu, nekā nekad, jo aktieris jau vispār labs un tieši tāds, kā šajā filmā vajag. Nopietni, labs darbs.

Iepazīstieties – doktors Henks Pims, kas izgudroja, kā samazināt cilvēku, procesā nepārvēršot viņu par nekam nederīgu želejas pļecku. Un tad viņš saprata, ka galīgi nevēlas, lai viņa izgudrojums tiktu izmantots, lai radītu mazītiņas kaujas mašīnas un pārvērstu visu pasauli par liesmojošu elli. Viņa lomā ir Maikls Duglass, kurš man nekad nav īpaši paticis, bet, mums abiem novecojot, vismaz es esmu kļuvusi pielaidīgāka. Bija labi.

Iepazīstieties – doktora Henka Pima protežē Darens Kross, kas grib radīt tieši tādu mazītiņu kaujas mašīnu, kļūt bagāts, dzīvot zaļi un pārvērst visu pārējo pasauli par liesmojošu elli. Viņa lomā Corey Stoll, kam perfekti piedien sliktā tēls.

Tas tad arī veido tradicionālo varoņfilmas pamatu – ir varonis (ne pēc paša vēlēšanās), ir antivaronis (atbilstoši nepievilcīgs), ir femme fatale, ir uzdevums (kā jau parasti – glābt pasauli) un ir superspējas. Vēl palīgos – trīs brāļi ilmāri un daudz paklausīgu skudru. Bet kas ir vislabākais – šī ir brīnišķīgi lieliska komēdija ar supervaroņu tematiku, kur ir izpildīti visi žanra kritēriji, bet vienlaikus tie visi ir arī smalki apsmaidīti. Šis nudien bija seanss, kad publika sajūsmā lauza krēslus, jo tik daudz vaļības joku frontē sen nebija bijušas (kopš “Spiega”, tā ka mums jau divi Ziemassvētki bijuši, bet vēl tikai augusts!). Ar vaļībām es šeit nedomāju vulgārismus, bet gan drosmi pajokot par teju katru klišeju un izdarīt to neticami gaumīgi. Šī nav filma, kur bērniem jātaisa ciet ausis. Lielisks operatoru darbs, īpaši ainās, kur notiek skudruvīra pārvēršanās no lielformāta uz mazformātu un otrādi. Un jādomā, ka divas ainas varētu ieiet vēsturē – pirmā pārvēršanās un bēgšana no cunami vannā un fināla cīņa uz rotaļu vilcieniņa fona.

8/10

Kino no 31. jūlija