Vientuļo salu arhipelāgs

Standarta

“Grāmatnieks, kurš atrada dzīvi” – Gabriela Zevina

Pludmales komplekts

Pludmales komplekts

“Vārdus, ko nespējam atrast, mēs aizņemamies. Mēs lasām, lai zinātu, ka neesam vieni. Mēs lasām, jo esam vieni. Lasām un neesam vieni. Mēs neesam vieni. Visa mana dzīve ir šajās grāmatās. Izlasi tās, un tu zināsi manu sirdi.”

Šo grāmatu iepirku uzreiz pēc pavasara atvaļinājuma brīdī, kad biju pamatīgi nocietusies pēc grāmatām un attiecīgi grāmatveikalos pamatīgi norāvos. Pēc tam ikreiz, kad paskatījos uz lasāmo kaudzi, šī grāmata sparīgi sauca: “Mani! Mani! Mani!” Bet tad man iegadījās novinnēt Ūvi. Un pēc Ūves es sev teicu – vai tiešām tu lasīsi pēc kārtas divas grāmatas par veciem vīriem? Bet sestdien, dodoties uz bīču, jutu, ka mana “Totālo vāku” (mūsu gaumīgā grāmatu kluba) izvēle jeb stāsts par diviem bandītiem uz zirgiem Zelta drudža laikos kaut kā īsti neiet kopā ar vāļāšanos pludmalē. Un tā uz Jūrmalu devās grāmatnieka kungs un ieviesa korekcijas arī pārējos nedēļas nogales plānos.

Sākšu ar to, ka pirmie iespaidi mēdz būt mānīgi. Grāmata nav par vecu vīru. Nezinu, kāpēc es tā biju iedomājusies. Anotācijā uz grāmatas vāka nevienā brīdī nav minēts viņa vecums, tomēr aprakstošie fakti – īgns, atraitnis, nepatika pret pasaules straujo ritmu, manī iedēstīja tieši šādu ideju. Lai gan vispār Eidžejam Fikrijam ir tikai nedaudz vairāk gadu nekā man – 39. Vismaz brīdī, kad sākas grāmata. Ar laiku viņš, protams, noveco. Atšķirībā no vampīriem. Par kuriem Eidžejs nav īpaši augstās domās.

Tātad Eidžejs, kļūdams par atraitni gados, kad, viņaprāt, vēl visa dzīve kopā aizvadāma, nav gluži nekāds saulstariņš. Dzīvei vairs nav jēgas, viss ir slikti, nevienam viņš nav vajadzīgs un arī bizness iet uz grunti. Atliek pēdējais – nodzerties. Ko viņš diezgan centīgi mēģina paveikt. Un tad vēl viņam nozog viņa vienīgo vērtīgo īpašumu – retu Po dzejas pirmizdevumu. Taču pēc neilga laika liktenis viņam piespēlē sūtījumu, kas Eidžeja dzīvi maina uz visiem laikiem. Izmaiņas gan notiek tikai tāpēc, ka viņš pats izrāda iniciatīvu kaut ko mainīt.

Šī ir ļoti bīstama grāmata tādēļ, ka tā nevis saīsina lasāmo grāmatu sarakstu par 1 gab., bet pagarina to par vismaz 20. Jo stāsts ir par grāmatu veikala īpašnieku, kurš, protams, daudz lasa. Pie kādas piektās nodaļas es sāku patiesi interesēties par dažiem minētajiem darbiem un (aleluja!) izrādījās, ka autores mājaslapā ir pilns minēto grāmatu saraksts un man nav katra no tām jāmeklē atsevišķi. Lieki piebilst, ka pirms tam es kādu brīdi vandījos internetā, meklējot neesošu grāmatu (kurai te ir svarīga loma). Rakstnieku jociņi.

Man šī grāmata patika vairāku iemeslu dēļ. Tā ir īsta mīlestības vēstule grāmatām un lasītpriekam. Tajā ir savīti vairāki stāsti, un tie visi ir labi pārdomāti, izstāstīti un pabeigti. Tā pārsteidz (tai skaitā nosaukums, kas arī mani bija uzvedinājis uz pilnīgi citu virzienu). Tā liek noticēt labajam cilvēkos. Arī parastajos, ikdienišķajos, nevis tikai skaistajos no kino. Tā ļoti raiti lasījās. Līdz ar to neiekļuva manā vēl arvien nepabeigto grāmatu kaudzē. Tā stāsta par mums visiem labi saprotamām lietām – par lietām, kas tuvas sirdij (sirdslietas), par priekiem, par bēdām, par ikdienu, par vilšanos, par zaudējumiem un par ābola otrajām pusītēm, ko visi ceram atrast. Par cerību, ka vismaz vienu lietu savā dzīvē esi izdarījis labi. Tajā ir tik dažādi stāsti – par padošanos, kad dzīve tevi nospiež uz ceļiem, lai gan tev ir vismaz viens cilvēks, kura dēļ dzīvot, par attiecībām ar kādu, kam ir neglīta sirds, par brīžiem, kad tu pieņem lēmumus – būsi principiāls vai pieņemošs. Par ticību, ka dzīvē vēl kaut kas būs – kāds cilvēks, kāda grāmata, kāds piedzīvojums…

“Šīs slepenās bailes no pretmīlestības negūšanas mūs nošķir kā vientuļas salas. Bet tikai tāpēc, ka nošķiramies, mēs domājam, ka esam nemīlami. Kādu dienu, par kuru neviens vēl nezina, kad tā pienāks, mēs dosimies pa ceļu. Un šajā dienā, par kuru vēl nezinām, viņš vai varbūt viņa būs tur. Tu tiksi mīlēts, jo pirmo reizi mūžā nebūsi vientuļš. Tu būsi izvēlējies nebūt vientuļš.”

Kritiskā atkāpe. Vietām kliboja latviešu tulkojums. Bija daži teikumi, pie kuriem es apstājos un mēģināju saprast domu. Pārlasīju. Gudroju, kā tas ir skanējis angliski, ja beigās sanācis šitā. Gribētos jau, ka vismaz redaktors noravē neveiklās konstrukcijas, jo neviens tulkotājs nav ideāls. Bet ka 21. gadsimtā ar gūgli un visām citām informācijas iespējām var Jū Nesbē nosaukt par DŽO NESBO!!!!! Fui! Ja vēl viņa darbi nebūtu tulkoti un neviens ārpus Norvēģijas nezinātu, kā viņa vārds tiek izrunāts.. Pilnīgi sašutinājos. Vēl man kārtējo reizi drusku nepatika beigas. Nepatīk man nedz tie, kas beigas sasaldina, nedz tie, kas tās dramatizē formulas pēc. Tas tikai liecina par izdomas trūkumu. Un te bija nedaudz manāms izdomas trūkums.

“Nav nekā labāka par to, ka tev maksā, lai tu runātu par literatūru.” (Katra blogera sapnis.)

4/5

Izdevējs: BaibaBooks

Advertisements

One response »

  1. Tulkojums vietām patiešām nepatīkami pārsteidza – īpaši jau par to Džo Nesbē. 😀 Saprastu, ja būtu mazpazīstams rakstnieks, kuru lasa tikai intelektuāļi vai kādas noteiktas profesijas pārstāvji, bet tā kā Jū Nesbē ir viens no pasaulē populārākajiem krimiķu autoriem, tad ir kā ir.
    Un par to blogera sapni pilnībā piekrītu.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.