Monthly Archives: jūlijs 2015

Pilnmēness paisums

Standarta

 

moon

“Pavisam nekustīgi viņa sēdēja vasaras naktī. Naktī, kas nemaz īsti nebija nakts, – drīzāk gan krēslas un ausmas satikšanās, kuru caurstrāvoja tā burvīgā gaisma, kas ziemeļos parasti tik ļoti satrauc dienvidniekus. It kā redzama, un tomēr Olīvija tik tikko spēja to sajust.

Viņa vientuļa sēdēja kāpās, kājas savilkusi zem zoda. Viņa ilgi bija vērusies līcī. Patlaban bija bēgums – ļoti tālu atkāpies bēgums, bet naktī gaidāms pilnmēness paisums. Viņa sēdēja tur un noskatījās, kā noriet siltā saule un skatuvi pārņem mēness – gailis, kas rotājas ar svešām spalvām. Tā kā mēness tikai atstaroja saules gaismu, tas šķita aukstāks, zilāks un bez īpašas empātijas.”

Detektīvstāsti ir mana īstā mīlestība. Šķiet, ka pirmais no tiem bija “Emīls un Berlīnes zēni”. Un pēc tam jau viss ir gājis tikai plašumā. Kādu brīdi jaunības naivumā satraucos, ka drīz vairs nebūs, ko lasīt, bet izrādās – kamēr vien mums ir tie dīvainie ziemeļu kaimiņi ar glīti nopļautajiem mauriņiem un moku kambariem pagrabos (un pilnīgu ahtungu galvā), tikmēr lasāmvielas netrūks. Ir pamēģināti somi, zviedri, dāņi un norvēģi. Vēl plānā islandieši, kuriem arī ir, ko teikt.

Šoreiz gan par zviedriem. Silla un Rolfs. Nezinu, kā viņiem izdodas rakstīt kopā, jo tas izklausās kaut kas trakoti grūts, bet varbūt, ka tā pat ir labāk. Viens raksta, otrs labo. Un tad mainās. Reizēm man arī gribētos, kaut es būtu divi es, vismaz, kad ir runa par blogu, jo katrs ieraksts, tā rakstīšana un pārrakstīšana, labošana un pārlabošana paņem neticami daudz laika. Literārajā pasaulē tā uz sitienu prātā nāk tikai viens līdzīgs tandēms, kas raksta krimiķus – māte ar meitu (P. J. Tracy), bet vismaz pēdējo grāmatu viņas kapitāli nohaltūrēja, lai gan pirmās bija ļoti aizraujošas. Tā ka pie viņām diez vai atgriezīšos. Bet pie Berjlindiem gan. Un tāpēc priecē, ka ir vēl arī otrā un trešā grāmata, trešo gan jāpagaida, kad kāds iztulkos man saprotamā valodā. Un otrajai jāpagaida algas diena.

Olīvijai ir 24 gadi, un viņa iet tēva pēdās un mācās par policisti. Pirms vasaras brīvlaika pasniedzējs studentiem iedod vasaras darbu – papētīt vecas, neatrisinātas lietas, lai pakustinātu savas šūniņas brīvajā laikā un apdomātu, vai šādas lietas varētu veiksmīgāk atrisināt ar mūsdienās pieejamajām metodēm. Olīvijai tiek lieta, kas viņu sākumā ieinteresē tādēļ, ka pie tās savulaik ir strādājis arī viņas tēvs. 1987. gadā pilnmēness naktī Nūrdkosteras pludmalē tiek nežēlīgi nogalināta jauna sieviete. Kāds vietējais puika kļūst par notikušā aculiecinieku, tomēr, kad ierodas glābēji, ir jau par vēlu. Izmeklētājiem ne tikai neizdodas atrast slepkavas, bet pat noskaidrot mirušās sievietes identitāti. Aizdomās turamo netrūkst, tomēr neko neizdodas pierādīt, un lieta paliek neatrisināta.

Pēc 24 gadiem ir sarežģīti ne tikai izmeklēt vecu lietu un atrast kaut ko, kas palicis nepamanīts, bet arī sadzīt bijušā izmeklētāja Toma Stiltona pēdas. Ja grāmatās attēlotos mūsdienu izmeklētājus (it sevišķi tos no ziemeļiem) var mest teju visus pār vienu kārti – gražīgi, alkoholiķi, vientuļnieki, dīvaiņi, tad Toms Stiltons pārspēj viņus visus. Nu labi, varbūt Holi ne. Katrā ziņā Stiltonam ir savs īpašais un nesalīdzināmais komplekts.

Kas man šķita diezgan viltīgi darīts – grāmatā ir padaudz personāžu, no kuriem daļa attiecas un daļa neattiecas uz lietu, bet kuri ir kuri – tas jāizdomā pašam. Galīgi nevajadzīgie gan par laimi tika ātri atmesti. Tāpat ir aizdomās turamie, bet vai tie ir vainīgie, tas ir cits jautājums. Personāžu daudzums nedaudz patraucēja brīdī, kad pēc garākas pauzes atgriezos pie šīs grāmatas un vairs nespēju atcerēties, kas ir kas, tāpēc nācās pašķirstīt atpakaļ un atsvaidzināt atmiņu. Bet visumā šoreiz man pat bija interesanti gudrot – kas ar ko ir saistīts, kas kur vainīgs vai nevainīgs (labi, nevainīgums man prātā pat neienāca, jo sliktie taču ir slikti!) un kas no tā visa ir saistīts ar izmeklējamo lietu.

Viens no paralēlajiem stāstiem ir par ļoti aktuālu tēmu – sabiedrības izstumtajiem jeb bezpajumtniekiem. Par iemesliem, kāpēc cilvēki nonāk līdz šādai eksistencei, par apkārtējo attieksmi, par bezpajumtnieku savstarpējām attiecībām, par viņu neaizsargātību. Un otrs stāsts ir par citu neaizsargāto un ļoti trauslo sabiedrības daļu, kas ir viegli un bieži vien neatgriezeniski ietekmējama – bērniem.

Interesanta ir grāmatas koncepcija, kad lietu virza un izmeklē izbijis policists un topošā policiste, abi gan ņemot vērā, ka oficiāli darboties viņi īsti nevar, un nav tur galīgs frīstails pilnīgi uz savu galvu, bet gan visai interesanta sadarbība starp viņiem, pieredzējušiem otrās puses darboņiem un arī policiju. Man ļoti patika grāmatas atrisinājums, jo es līdz tam galīgi nebiju aizdomājusies, un detektīvstāstos man patīk ne tikai līdzi domāt un minēt, bet arī neuzminēt un tapt pārsteigtai. Labs, daudzslāņains detektīvromāns, ko ar tīru sirdsapziņu varu ieteikt žanra cienītājiem. Garšīgi!

Nobeigumā viena maza pērle no grāmatas: “Mēs reti kaut ko darām, tikai lai nomierinātu savu vainas apziņu, taču iedomām par to ļaujamies ļoti bieži. Un nereti mēs aizbildināmies ar vainas apziņu, ja īsti nesaprotam savas rīcības motīvus.”

4/5

Izdevējs: Zvaigzne

Romantiskais kino – jūlija izlaidums

Standarta

Kā jau esmu iepriekš teikusi, romantisko kino man ik pa laikam vajag. Un es nemitīgi kāpju uz tiem pašiem grābekļiem, skatos bezcerīgi klišejiskus gabalus un pēc tam īdu un pīkstu, ka nebija labi. Jā, bet cik tad reizes var skatīties “Love Actually”?

“The Longest Ride” (Ilgākais brauciens)

Sākšu ar savu nīsto un nicināto Nikolasu Spārksu. Ja nepietiek ar to, ka uzvārds viņam kā striptīzdejotājai, tad vēl arī viņš ir draņķīgs rakstnieks, kas štancē pa draņķīgai grāmatai gandrīz katru gadu. Aptuveni līdzīgā tempā top viduvējas filmas pēc viņa darbiem. Nezinu, kā viņš ir to dīlu Holivudā dabūjis, bet tur laikam ir reāls scenāriju vakuums. Mana vēsture ar viņu ir tāda, ka izlasīju vienu grāmatu un sabesījos, ka baigi vāja un prieka maz, bet nu domāju – došu viņam otru iespēju. Kas bija KĻŪDA. Kā tas man parasti ir ar otrajām iespējām. Otrajā mēģinājumā (grāmata – ak, cik neveiksmīgi! – saucās “The Lucky One”) Spārksiņš parādīja sevi no vissliktākās puses. Sižets kā meksikāņu ziepenē, kas tiek samuģīts līdz tam, ka situāciju nav iespējams atrisināt nekā citādi kā tikai nogalinot slikto varoni, kas čakarē topošā saldā pāra laimi. Čalis tātad rakstīšanā nav absolvējis pat pamatskolas līmeni. Dubults cepiens bija tāpēc, ka tad biju atvaļinājumā Itālijā un tā bija vienīgā grāmata, kas man bija līdzi. Bet es apcerēju gan mest to ārā pa vilciena logu, gan jūrā slīcināt.

Vēl mūsu attiecībās ir “The Notebook”. Visu laiku vis-vis-vis-izslavinātākā romantiskā filma (laikam aiz “Spoka”, kas ir briesmīgs gabals). Ilgi šaubījos, vai šo skatīties. Un šī filma ir unikāla ar to, ka, lai gan tā sižetiski ir pilnīgs ku-kū, kuru es tagad gari negribu analizēt, Spārksiņš zina, kā spiest uz jūtām. Un visi lej asaras par romantisko pāri vecumdienās, kas tik tik tik skaisti jaunībā satikās, un skat kā beigās viss tik tik tik skumīgi, bet aizkustinoši, ka nemana kontinenta izmēra caurumus sižetā. Nu tur, piemēram, ka čalis ir galīgs nabags, bet tad nez no kurienes izrauj naudu mājai, remontam un pat flīģelim. Really. Visi tikai atceras to sasodīto laivošanu ar zoslēniem un bučošanos lietū. Kas mani kaitina visvairāk, ir fakts, ka uz mani tie vecīši perfekti nostrādāja, un par spīti tam, ka redzēju caurumoto ideju, skatoties filmu, gaudoju kā nopērta.

Ja par “The Longest Ride” – tā ir tieši tik iepriekšparedzama kā es iepriekš paredzēju. Un tai ir galīgi ne pa tēmu piepiņķerēts klāt stāsts par veco pāri. Nu ok, beigās tā loģika tur saiet kopā, bet tas ir tik merkantīli, ka fē (kārtējais Spārksiņa šortkats, lai beigās visi gali sasienas kopā tipa pa skaisto). Pieveru acis tikai tāpēc, ka vecā Airas lomā ir (ta-da-dā!) Alans Alda (tas, kas no “Lazaretes”). Vienmēr laime viņu redzēt. Visumā filmu priekš manis izvelk jaunais pāris, jo uz viņiem ir prieks skatīties. Brita Robertsone man šausmīgi patīk. Vienkārši patīk. Kad es viņu redzu, es smaidu. Un Klinta Īstvuda dēls Skots arī sanācis tā nekas. Nu ok, sanācis ļoti smukiņš. Ja gribas tādu droši romantisku gabalu, kur jauni, skaisti cilvēki satiekas, iemīlas un paliek kopā par spīti personiskajām ambīcijām, un jūs neesat pārmēru piekasīgi tajā, kā tieši tas tiek nokārtots, šī filma derēs. Nu un vēl tas, ka kovbojs ir tāds džentlmenis, ka meiteņu sirdis lūzt kā sērkociņi pašas no sevis. Saldi.

5/10

Pieejama laikam vairs tikai diskos un “netflixos”, kino vairs nav

 

“Far From Madding Crowd” (Tālu no trokšņainā pūļa)

Klasika ir mana vājā vieta tādā ziņā, ka es to pārzinu tikai pēc nosaukumiem, lai gan es mēdzu jaukt, kura dāma ir kuru romānu uzrakstījusi (kungus pārzinu drusku labāk), un uz tiem galīgi nepavelkos. Parasti no klasikas izvairos pat kino formātā. Lai gan mānos – pēdējā “Lepnums un aizspriedumi” (bez zombijiem) versija ir viena no manām mīļākajām romantiskajām filmām. Bet tas arī bija pirms 10 gadiem, un grāmatu vēl arvien neesmu izlasījusi. Varbūt pensijā.

Lai nu kā, jūlijs ir tik baisi tukšs kino, tikai dzeltenie minjoni vien, ka aizgāju uz šo, jo reklāmas rullītis kaut kā uzrunāja. Par spīti tam, ka viss bija skaidrs jau no tā vien. Sākšu ar piekasīšanos pie tā, ka filmas sākuma daļa šķiet baigi saīsināta, man vismaz bija nedaudz neskaidri tie straujie sižeta pārlēcieni, kas ir viens no iemesliem, kāpēc es tagad gribu izlasīt šo Tomasa Hārdija klasisko darbu un saprast, kas tur īsti bija oriģinālā (cerams – kas vairāk). Otra lieta, kas man nepatika, bija aktrises Kerijas Maligenas nepārtrauktā smaidīšana. Arī vietās, kur smaidīt točna nav par ko.

Ar ko tā ir laba – lieliski atainots laikmets, kad sieviete vēl ir visnotaļ beztiesisks radījums. Un, ja viņa dabū vairāk brīvības nekā ierasts, tad diemžēl pati nezina, ko ar to visu iesākt. Tā nu galvenā varone Besšeba par spīti savai izglītībai un mantotajai saimniecībai drusku uzkaras ar to savu brīvību. Ar saimniecību viņa tiek galā godam, pati ar sevi – ne īpaši. Principā visa filma ir par to, kā viņa aiz tīrā spīta noraida normāla vīrieša (kurš viņai pašai pat ļoti patīk) bildinājumu, jo neies jau precēties ar pirmo, kas piedāvājas (ir arī tāda lieta kā sieviešu lepnums, ne tikai vīriešu), bet pēc tam vēl pamanās nojaukt dzejoli i sev, i vēl pāris citiem ņēmējiem. Pati gan beigās atzīst, ka ir pieļāvusi tieši tās pašas kļūdas, par kurām nicina citas sievietes. Beigas jau labas, bet varēja taču to visu vienkāršāk un mazsāpīgāk? Un bez šaudīšanās. Vēl ļoti labs bija Matthias Schoenaerts, pārējie – nu tā viduvēji, gribējās no viņiem ko vairāk.

6/10

Šobrīd vēl rāda K-Suns

 

Izbraukumā ar ladu

Standarta

čiks

“Čiks” – Volfgangs Herndorfs

Katrai sezonai ir savas grāmatas – ir baisulīgās šaušalas tumšiem oktobra un novembra vakariem, kad logā grabinās lietus, koku zari un miroņu pirksti. Ir omulīgās ziemas pasakas, ko lasīt zem segas ar silta dzēriena krūzi rokā. Un ir vasaras pielietie piedzīvojumi dīkām dienām saulē. Un šī ir perfekta vasaras grāmata visiem vecumiem. Esmu pārliecināta, ka ar šo grāmatu varētu pavilkt pat nelasošo jaunatni. Tā ir labi, svaigi un ticami uzrakstīta. (Un lieliski iztulkota.) Un pavilkties var arī pārējie, jo kurš (kurš tiešām?) gan nav sapņojis par kādu traku piedzīvojumu? Karāties no klints MI stilā. Gāzt pāri Amerikai kabrioletā, matiem plīvojot vējā (tos pēc tam nāksies nogriezt). Medīt krokodilus Gaujā un dresēt ķengurus Austrālijā. Ir tādi, kas izdara to visu un vēl. Ir tādi, kas vienmēr gaida īsto brīdi mesties piedzīvojumā, bet tas nekad nepienāk. Un ir tie, kam ir pa kādam piedzīvojumam, ko atcerēties ar klusu smīnu vai pārstāstīt draugiem un likt viņiem smieklos vārtīties.

Var teikt, ka vasaras brīvlaiks Maikam ir iesācies pilnīgi sakaini. Galvenokārt tāpēc, ka viņš ir bezmaz vienīgais lūzers, kas nav uzaicināts uz Tatjanas dzimšanas dienas ballīti. Lieki teikt, ka Tatjana viņam ļoti, ļoti patīk. Bet viņš ir Maiks Neievērojamais, tā nu… Atliek tusēt pa māju, zvilnēt vienam pie baseina ar grāmatu un laistīt zālienu, jo draugu viņam īsti arī nav, bet senči – viens ārstējas no alkoholisma klīnikā, otrs ar mīļāko ārstējas “komandējumā”. Līdz brīdim, kad uzrodas Maika klasesbiedrs Čiks. Krievs no sazinkurienes, kuram draugu ir vēl mazāk un kurš it kā ir saistīts ar krievu mafiju. Tāds tādu atrod. “Ja kādam nav iesaukas, tam var būt divi iemesli. Vai nu viņš ir plānprātā garlaicīgs un tādēļ nedabū iesauku, vai arī viņam nav draugu. Ja man vajadzētu izvēlēties vienu no šīm abām iespējām, godīgi sakot, es labāk gribētu, lai man nav draugu, nevis būt plānprātā garlaicīgs. Jo, ja cilvēks ir garlaicīgs, viņam automātiski nav draugu, vai ir tikai tādi, kas ir vēl garlaicīgāki par viņu pašu.” Es pati sevi arī uzskatu par plānprātā garlaicīgu. Mana standarta izklaide ir lasīt grāmatu. Vai palūrēt kādu filmu vai seriālu. Vai Masterchef. Vispār nesaprotu, kādā sakarā man ir izdevies salasīt gana pieklājīgu skaitu draugu. Lai gan es lielu daļu no viņiem atstāju novārtā. Jo esmu aizrāvusies ar grāmatām un citiem iepriekšminētajiem. Daži no draugiem apvainojas. Pārējie paliek. Un daži vēl joprojām uzcītīgi mēģina mani pierunāt uz krokodilu medībām. Dažreiz es arī piekrītu. Pati sev par pārsteigumu.

Un tā aiz neko darīt Čiks pierunā garlaicīgo Maiku nevis turpināt ņaudēt par Tatjanu, kas viņu neievēro, bet laist piedzīvojumā kā tikai tādos gados to var. Bez plāna, bez kartes un bez bažām. Piemēram, jautājums par to, ko viņi darīs, kad beigsies bendža, man radās ātrāk nekā viņiem pašiem. Bet nu man arī vairs nav 14. Šis ir tas piedzīvojums, par kuru varbūt netaisīs filmu. Un arī visiem draugiem tu par to nestāstīsi. Nekas jau īpašs nebija – nospērām vecu ladu, izbraukājām labības lauku, pašiverējām pa izgāztuvi un kaut kādu episku karjeru, uzkāpām kalnā, bēgām no mentiem un divreiz avarējām. Un tā otrā reize toč nebija mūsu vaina, ja.

Teikšu atklāti, ka šo grāmatu nekad i netaisījos lasīt. Tās iznākšanu pērn piefiksēju, bet mani neuzrunāja ne nosaukums, ne apraksts. Bet grāmatu klubs un arī šis gadījums ar Pieci mēneša grāmatas izvēli man būs iemācījis, ka ir vērts atkāpties no savas iedomātās gaumes un stereotipiem un izlasīt kaut ko pilnīgi neplānotu. Un pārsteigt sevi ar kaut ko lieliski izklaidējošu. Es tiešām biju pārliecināta, ka kaut kā jau šito gariem zobiem nomocīšu. Bet patiesībā otru grāmatas pusi nolauzu vienā vakarā. Jo bija aizraujoši. Un gudri. Un patiesi. Man šķiet, ka ikvienam no mums neatkarīgi no vecuma ik pa laikam ir vajadzīgs kāds sapurinošs piedzīvojums, kas izved ārpus mūsu komforta zonas, kas iepazīstina ar jauniem un citādiem cilvēkiem, kas parāda svešo dzīves daļu, kas liek izdarīt ko jaunu, ko drosmīgu, ko kapitāli stulbu. Par ko arī ir šī grāmata.

Labākā pērle bija šī:

“Čiks sēdēja ar muguru pret autobusa pieturu, bet man visu laiku vajadzēja skatīties uz pensionāriem, kuri gāzās laukā no tiem autobusiem. Jo tur bija tikai pensionāri. Viņiem visiem bija tumši brūnas vai bēšas drēbes un smieklīgas cepurītes, un, nākdami mums garām, bet jāiet bija drusku pret kalnu, viņi elsa, it kā būtu noskrējuši maratonu. Es neparko nespēju iztēloties, ka arī es reiz varētu būt tāds bēšs pensionārs. Bet visi vecie vīrieši, kurus pazinu, bija bēši pensionāri. Un pensionāres bija tādas pašas. Visi bija bēši. Man bija baisi grūti iedomāties, ka šīs vecās sievietes reiz arī ir bijušas jaunas. Ka reiz viņām ir bijis tikpat daudz gadu, cik Tatjanai, un viņas vakaros uzcirtušās un gājušas uz deju klubiem, kur viņas droši vien dēvēja par dūdiņām vai kaut kā tamlīdzīgi, pirms piecdesmit vai simt gadiem. Ne jau visas, dabīgi. Dažas jau toreiz bija garlaicīgas un baigas. Bet pat garlaicīgās un baigās laikam taču savā dzīvē uz kaut ko cerēja, viņām taču noteikti bija nākotnes plāni. Un arī tām pilnīgi normālajām bija nākotnes plāni, un ja nu šajos plānos kaut kā uz galvošanu nebija, tad tur nebija pārvēršanās par bēšām pensionārēm. Jo ilgāk es domāju par šiem vecīšiem, kuri kāpa ārā no autobusiem, jo bēdīgāk man bija ap dūšu. Visvairāk mani nomāca doma, ka šo pensionāru vidū noteikti bija arī tās, kuras savā jaunībā nebija ne apnicīgas, ne garlaicīgas. Kuras bija skaistas, visskaistākās no savas paaudzes, tās, kurās visi bija iemīlējušies un pirms septiņdesmit gadiem kāds sēdēja sava indiāņu torņa galā un satraucās no tā vien, ka viņas istabā iedegas gaisma. Arī šīs meitenes tagad bija bēšas pensionāres, bet no citām bēšajām pensionārēm viņas vairs nebija iespējams atšķirt. Visām bija vienādi pelēka āda, resni deguni un ausis, un tas mani nomāca tā, ka gandrīz sametās slikti.”

 

Citas pērles no šīs grāmatas:

“Es esmu tik pārguris un kaut kā laimīgi piekusis, no iekšpuses it kā izpolsterēts ar laimi, ka atkal aizmiegu, neteikdams ne vārda. Laimi, vēlāk noskaidrojas, sauc valiums. To izdala ar lielām šļircēm.”

“Pēkšņi biju tādā sajūsmā, ka varu darīt, ko gribu, ka taisni no tās milzu sajūsmas nedarīju vispār neko.” (Es, piemēram, regulāri aiz tādas laimes izniekoju savas brīvdienas.)

“Čigāns nav reliģija. Ebrejs ir reliģija. Čigāns ir tas, kuram nav dzīvokļa.”

“Tēvs man kopš bērnības ir dzinis galvā, ka pasaule ir slikta. Pasaule ir slikta, un arī cilvēki ir slikti. Nevienam neuzticies, neej līdzi svešiem cilvēkiem, un tādā garā. To man iegalvoja vecāki, to man iegalvoja skolotāji, to iegalvoja arī televīzija. Paskaties ziņās: cilvēki ir slikti. Paskaties Spiegel TV: cilvēki ir slikti. Un var jau būt, ka tā tiešām ir un cilvēki par 99 procentiem ir slikti. Taču dīvainākais ir tas, ka mēs ar Čiku šajā ceļojumā sastapāmies gandrīz tikai ar to vienu procentu, kuri nebija slikti.”

“Skolā vienmēr klāsta, ka vardarbība nav risinājums. Kā tad, nav risinājums. Kad tu vienreiz šitā noraujies ar pilnu gaitu pa ļecku, uzreiz zini, ka ir gan risinājums, un vēl kāds.”

4/5

Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds

Vientuļo salu arhipelāgs

Standarta

“Grāmatnieks, kurš atrada dzīvi” – Gabriela Zevina

Pludmales komplekts

Pludmales komplekts

“Vārdus, ko nespējam atrast, mēs aizņemamies. Mēs lasām, lai zinātu, ka neesam vieni. Mēs lasām, jo esam vieni. Lasām un neesam vieni. Mēs neesam vieni. Visa mana dzīve ir šajās grāmatās. Izlasi tās, un tu zināsi manu sirdi.”

Šo grāmatu iepirku uzreiz pēc pavasara atvaļinājuma brīdī, kad biju pamatīgi nocietusies pēc grāmatām un attiecīgi grāmatveikalos pamatīgi norāvos. Pēc tam ikreiz, kad paskatījos uz lasāmo kaudzi, šī grāmata sparīgi sauca: “Mani! Mani! Mani!” Bet tad man iegadījās novinnēt Ūvi. Un pēc Ūves es sev teicu – vai tiešām tu lasīsi pēc kārtas divas grāmatas par veciem vīriem? Bet sestdien, dodoties uz bīču, jutu, ka mana “Totālo vāku” (mūsu gaumīgā grāmatu kluba) izvēle jeb stāsts par diviem bandītiem uz zirgiem Zelta drudža laikos kaut kā īsti neiet kopā ar vāļāšanos pludmalē. Un tā uz Jūrmalu devās grāmatnieka kungs un ieviesa korekcijas arī pārējos nedēļas nogales plānos.

Sākšu ar to, ka pirmie iespaidi mēdz būt mānīgi. Grāmata nav par vecu vīru. Nezinu, kāpēc es tā biju iedomājusies. Anotācijā uz grāmatas vāka nevienā brīdī nav minēts viņa vecums, tomēr aprakstošie fakti – īgns, atraitnis, nepatika pret pasaules straujo ritmu, manī iedēstīja tieši šādu ideju. Lai gan vispār Eidžejam Fikrijam ir tikai nedaudz vairāk gadu nekā man – 39. Vismaz brīdī, kad sākas grāmata. Ar laiku viņš, protams, noveco. Atšķirībā no vampīriem. Par kuriem Eidžejs nav īpaši augstās domās.

Tātad Eidžejs, kļūdams par atraitni gados, kad, viņaprāt, vēl visa dzīve kopā aizvadāma, nav gluži nekāds saulstariņš. Dzīvei vairs nav jēgas, viss ir slikti, nevienam viņš nav vajadzīgs un arī bizness iet uz grunti. Atliek pēdējais – nodzerties. Ko viņš diezgan centīgi mēģina paveikt. Un tad vēl viņam nozog viņa vienīgo vērtīgo īpašumu – retu Po dzejas pirmizdevumu. Taču pēc neilga laika liktenis viņam piespēlē sūtījumu, kas Eidžeja dzīvi maina uz visiem laikiem. Izmaiņas gan notiek tikai tāpēc, ka viņš pats izrāda iniciatīvu kaut ko mainīt.

Šī ir ļoti bīstama grāmata tādēļ, ka tā nevis saīsina lasāmo grāmatu sarakstu par 1 gab., bet pagarina to par vismaz 20. Jo stāsts ir par grāmatu veikala īpašnieku, kurš, protams, daudz lasa. Pie kādas piektās nodaļas es sāku patiesi interesēties par dažiem minētajiem darbiem un (aleluja!) izrādījās, ka autores mājaslapā ir pilns minēto grāmatu saraksts un man nav katra no tām jāmeklē atsevišķi. Lieki piebilst, ka pirms tam es kādu brīdi vandījos internetā, meklējot neesošu grāmatu (kurai te ir svarīga loma). Rakstnieku jociņi.

Man šī grāmata patika vairāku iemeslu dēļ. Tā ir īsta mīlestības vēstule grāmatām un lasītpriekam. Tajā ir savīti vairāki stāsti, un tie visi ir labi pārdomāti, izstāstīti un pabeigti. Tā pārsteidz (tai skaitā nosaukums, kas arī mani bija uzvedinājis uz pilnīgi citu virzienu). Tā liek noticēt labajam cilvēkos. Arī parastajos, ikdienišķajos, nevis tikai skaistajos no kino. Tā ļoti raiti lasījās. Līdz ar to neiekļuva manā vēl arvien nepabeigto grāmatu kaudzē. Tā stāsta par mums visiem labi saprotamām lietām – par lietām, kas tuvas sirdij (sirdslietas), par priekiem, par bēdām, par ikdienu, par vilšanos, par zaudējumiem un par ābola otrajām pusītēm, ko visi ceram atrast. Par cerību, ka vismaz vienu lietu savā dzīvē esi izdarījis labi. Tajā ir tik dažādi stāsti – par padošanos, kad dzīve tevi nospiež uz ceļiem, lai gan tev ir vismaz viens cilvēks, kura dēļ dzīvot, par attiecībām ar kādu, kam ir neglīta sirds, par brīžiem, kad tu pieņem lēmumus – būsi principiāls vai pieņemošs. Par ticību, ka dzīvē vēl kaut kas būs – kāds cilvēks, kāda grāmata, kāds piedzīvojums…

“Šīs slepenās bailes no pretmīlestības negūšanas mūs nošķir kā vientuļas salas. Bet tikai tāpēc, ka nošķiramies, mēs domājam, ka esam nemīlami. Kādu dienu, par kuru neviens vēl nezina, kad tā pienāks, mēs dosimies pa ceļu. Un šajā dienā, par kuru vēl nezinām, viņš vai varbūt viņa būs tur. Tu tiksi mīlēts, jo pirmo reizi mūžā nebūsi vientuļš. Tu būsi izvēlējies nebūt vientuļš.”

Kritiskā atkāpe. Vietām kliboja latviešu tulkojums. Bija daži teikumi, pie kuriem es apstājos un mēģināju saprast domu. Pārlasīju. Gudroju, kā tas ir skanējis angliski, ja beigās sanācis šitā. Gribētos jau, ka vismaz redaktors noravē neveiklās konstrukcijas, jo neviens tulkotājs nav ideāls. Bet ka 21. gadsimtā ar gūgli un visām citām informācijas iespējām var Jū Nesbē nosaukt par DŽO NESBO!!!!! Fui! Ja vēl viņa darbi nebūtu tulkoti un neviens ārpus Norvēģijas nezinātu, kā viņa vārds tiek izrunāts.. Pilnīgi sašutinājos. Vēl man kārtējo reizi drusku nepatika beigas. Nepatīk man nedz tie, kas beigas sasaldina, nedz tie, kas tās dramatizē formulas pēc. Tas tikai liecina par izdomas trūkumu. Un te bija nedaudz manāms izdomas trūkums.

“Nav nekā labāka par to, ka tev maksā, lai tu runātu par literatūru.” (Katra blogera sapnis.)

4/5

Izdevējs: BaibaBooks