Monthly Archives: Jūnijs 2015

Vīrs, vārdā Ūve

Standarta redaktors

 

fredriks_bakmans_-_virs_varda_uve

 

Ūvem ir 59 gadi. Darba devējs nolemj Ūvi laist pensijā. Lai gan Ūve to nemaz negrib. “Viņš neizprot cilvēkus, kuri saka, ka ilgojas pēc pensijas gadiem. Kā gan visu dzīvi var tā vienkārši ilgoties pēc laikiem, kad kļūsti lieks? Būt tikai sabiedrībai par apgrūtinājumu, kas tie par cilvēkiem, kas tā domā?” Varbūt tas būtu savādāk, ja Ūvi mājās gaidītu kas vairāk par četrām sienām. Ūves sieva Sonja nomira pirms pusgada. Un šo pusgadu viņš ir turējies tikai pieklājības pēc, jo nebūtu smuki pakārties tā uzreiz nākamajā nedēļā. Bet nešaubieties – Ūves plāns ir tieši tāds. Izbeigt to visu šeit un tagad, nevis sēdēt vēl 20 gadus lepnā vientulībā. Vai cik nu tur atvēlēts.

Un tad sākas visādas likstas, kas viņam neļauj pabeigt pēdējo darbu uz šīs pasaules. Vispirms tie jaunie kaimiņi, kur ģimenes galva nejēdz braukt atpakaļgaitā ar piekabi (kas tas par vīrieti?), tad blondīne ar velteni un kaķagalva, tad vēl kādam tas, tad vēl kādam šitas. Nopietni, cilvēks mūsdienās pat mierīgi pakārties vairs nevar. “Šī bija pasaule, kurā cilvēku izdzēsa no datu bāzes, pirms viņš vēl bija nolietojies. Visa valsts slējās kājās un veltīja aplausus faktam, ka neviens vairs neko nespēj paveikt kārtīgi. Bezierunu slavinājums viduvējībai. Neviena paša, kas spētu apmainīt riepas. Iebūvēt slēdzi. Izlikt flīzes. Nošpaktelēt sienu. Atmuguriski iebraukt piekabi. Aizpildīt savu ienākumu deklarāciju. Visas šīs zināšanas mūsdienās bija zaudējušas savu nozīmību.”

Ja izlasa tikai anotāciju uz grāmatas aizmugurējā vāka, var domāt, ka šī grāmata būs satīra par vecu kašķīgu onkuli, kas uzskaita modernās pasaules sliktumus. Taču tā ir tik daudz kas vairāk. Jo – “Ikviena vīrieša dzīvē reiz pienāk brīdis, kad viņš izlemj, kāda tipa vīrietis būs. Ja nezini šā vīrieša stāstu, tad nepazīsti arī pašu vīrieti.” Un stāsts par Ūvi ir stāsts arī par ikvienu no mums. Jo katram no mums ir stāsts. Arī vecajam onkam ar suni, ko no rītiem satieku, ejot uz darbu, ir bijusi jaunība. Un, spriežot pēc acīm, visai laba. Arī viņš ir dejojis, dziedājis, smējies un nedomājis, ka reiz pienāks diena, kad viņš būs vecs, vientuļš un nevajadzīgs apkārtējai sabiedrībai. Bet vai tādēļ viņa dzīve ir par matu sliktāka par tiem, kas vēl tusē uz riņķi? 20 gados tas varbūt ir dzīves kvalitātes mērs. Šī grāmata man sasaucās ar filmu “Man Up”, kur galvenā varone vienā ainā neiztur un uzbrēc jauniem zaķiem: “Es esmu jūsu nākotne!” Jā, lūdzu, nevajag iedomāties, ka 30gadnieki ir fosilijas un jūs šis vecums neskars. Skars un kā vēl. Un 40 arī. Un visi pārējie pēc tiem. Ja godīgi, daudzās lietās es ļoti sapratos ar Ūvi, lai gan esmu aptuveni divreiz jaunāka par viņu.

Nedaudz, protams, šī grāmata man asociējās ar simtgadnieku, kas izkāpa pa logu, tomēr šis stāsts, lai arī humora pilns, ir tik ļoti pa īstam (bez blēņām un diktatoriem), ka aizkustināja līdz sirds dziļumiem. Lai uzzinātu, kāpēc Ūve brauc tikai ar Saab, ir jāizlasa visa grāmata, kas stāsta par kādas īpašas personības veidošanos, par priekiem un bēdām, mīlestību, draudzību un vienkārši to, cik jauki ir, kad tevi saprot un pieņem. Arī tad, ja tu esi ne īpaši runīgs, bet īpaši principiāls vīrs vai kaķis bez astes.

Starp citu, iespējams, ka Ūve jaunībā izskatījās tieši šitik seksīgs!

Starp citu, iespējams, ka Ūve jaunībā izskatījās tieši šitik seksīgs!

“Mīlēt kādu ir gluži kā ievākties jaunā mājā,” Sonja mēdza teikt. “Sākumā iemīlas visā jaunajā, brīnās ik rītu, ka tā ir paša māja, un jūtas mazliet noraizējies, ka tik kāds pēkšņi nemetas iekšā pa durvīm un nesāk pierādīt, ka notikusi rupja kļūda un ka šāda te jauka dzīvošana nemaz nebija paredzēta. Bet, gadiem ritot, fasāde noplūk, koks šur tur ieplaisā, un māju mīl ne vairs dēļ visa, kas tajā perfekts, bet gan dēļ tā, kas tāds nav. Pamazām iepazīst katru kaktiņu, katru stūrīti. Zina, kas darāms, lai atslēga neiestrēgtu slēdzenē, kad laukā ir piesalis. Zina, kuri grīdas dēļi nedaudz ieliecas, kad uz tiem uzkāpj, un māk atvērt drēbju skapja durvis, lai tās nečīkstētu. Tieši šie visi mazie noslēpumi māju padara par mājokli.”

Manās acīs vienu zvaigzni grāmata zaudē tāpēc, ka tajā ir divas nepiedodamas lietas – autors nevar vien beigt mocīt savas grāmatas galveno varoni, turpinot uzkraut viņam (īpaši iecienīts šis stils ir lubenēs) bezgala daudz ķibeles, neveiksmes, slimības un zaudējumus. Brīnums, kā tas nabaga varonis vēl uz priekšu vispār kust. Otra problēma ir beigās. Nu nepatīk man, kad veselu nodaļu velta tam, lai savilktu visus galus kopā un stāstītu, ko nu kurš ar ko pēc tam laimīgi līdz mūža galam darīja. Bet tās tādas subjektīvas prasības, kas neliedz man šo sirsnīgo grāmatu ieteikt pilnīgi visiem.

4/5

Pterodaktils pamāj ar spārnu

Standarta redaktors

Jurassic World

Juras laikmeta pasaule – Jurassic World

Par Juras laikmeta filmām es pārāk daudz nezinu, bet nekas – kādreiz iedzīšu. Šis gan nebija gadījums, kad bija labi jāpārzina vecās filmas, lai skatītos jauno, bet nav arī tā, ka esmu galīgi balta lapa – esmu lasījusi Konana-Doila “Zudušo pasauli” un šo to zinu par pterodaktiliem un citiem mošķiem.

Par filmu. Tātad, arī 22 gadus pēc Juras laikmeta parka notikumiem cilvēki neko nav mācījušies un ir atvēruši nākamo parciņu ar dažādiem zauriem. Un tā kā tirgus arvien spiež uz kko jaunu un atraktīvu, pamanās niekoties arī ar smalkākiem ģenētiskiem eksperimentiem un radīt kko pavisam neredzētu. Ar ko (ļoti paredzami) pēc tam ir pagrūti tikt galā. (Kaut kā stipri atgādina mākslīgo intelektu, ne?) Tas nu būtu pamatsižets. Piemetam klāt nedaudz romantikas, divus glābjamus pusauga radiniekus un morāli par zvēriņiem kā tādiem, bet it sevišķi klonētiem, un motivācija ir noformēta.

Sižets, kura radīšanā nav pielietota ne mazākā izdoma, arī ir galvenā filmas problēma. Ne vienam vien rodas jautājums: “Nu cik tad var malt vienu un to pašu?” Droši vien, ka mūžīgi. Sliktākais ir tas, ka dažādās tēmas un personāži šajā stāstā īsti labi kopā nelīmējas. Ne tur īsta romantika, ne patiess stress par pazudušajiem sīkajiem (jo nav jau viņējie), ne nu tur ofisa romance sanāk. Nemaz nerunājot par to, ka nevienam nav nekādas sajēgas, ko darīt, kad aizlaižas ģenētiskais eksperiments. Un aina ar helikopteru vispār episka. Man nav helīša pilota tiesības un nebūs, bet pat es zinu, cik viegli to var nogāzt. Tā ka nevar saprast – vai tur visi idioti vai vnk švaks scenārijs (kurā visi idioti).

Par sieviešu lomu filmā var gandrīz nerunāt. Galvenā varone gan iztur visu filmu baltās drēbēs un špiļkās. Par to viņai žetons, it sevišķi par skriešanu tajās. Pat Kriss Prats vienā ainā izskatījās pārsteigts par viņas ātrumu. Līdz ar to tā sanāk tāda viņa solofilma. Var izrādīt prasmes velosireptoru trenēšanā, pēdu dzīšanā, apdraudēto sugu (dāmu un zvēriņu) glābšanā utt. Un visumā viņš ir pārliecinošs. Tā ka ok, otrs žetons. Nemaz nerunājot par to, ka viņš ir izraisījis dresūras vilni visā pasaulē. (#JurassicZoo)

Galvenā labā lieta ir tā, ka lielāko daļu sižeta mīnusu var viegli nepamanīt, kamēr vien tie nav totāli feileri. Jo visu ekrānu un lielu daļu uzmanības aizņem ģenētiski modificētie zauri. Kas ir nepieciešami, jo, kā izrādās, oriģinālais velosireptors ir bijis tikai tītara lielumā. Bet kurš tad ietu uz tādu skatīties? Rezultātā ir aizraujoši, ir labs vizuālis. Nedaudz žēl, ka vairs neesmu tajā vecumā, kad ir mazāka pieredze un kad dzīve (un kino) pārsteidz biežāk. Protams, es arī noraustos, kad pēkšņi kaut kas ielec kadrā, bet es labi zinu – ja nevaram ienākt pa durvīm, nāksim pa jumtu! Tā ka pārsteigumu tādā ziņā pamaz. Klasiska baidīšana ar briesmoņa elpošanu pakausī.

Atgriežoties pie vizuāļa – tas ir tiešām labs. Man pat likās, ka perfekts. Nevaru nekur piekasīties. Ļoti pārliecinoši. Tik pārliecinoši, ka skatījos un domāju – vot, mani nekad un nemūžam nepierunātu braukt uz tādu parciņu. Kas pierādās par pareizu domāšanu, kad pasprūk ārā pterodaktili, kas ir mani mīļākie zauriņi un asociējas ar poltergeistu Pīvzu no Poteriādes. Jēgas nekādas, bet uzdevums tomēr ir – sēt postu un paniku. Nezinu, ko tas saka par mani, ka tie man patīk..

Par spīti sūdzībām par sižetu un vecumu, filma man patika, es tapu izklaidēta un iznācu no kino labā prātā. Varbūt drusku vairāk ģimenes filma, nekā asa sižeta, bet kinoteātris jau vienmēr jūs gribēs mazliet piemānīt. (Nekad nepiedošu, ka aizgāju uz drāmu, kas bija klasificēta kā komēdija!) Un drusku kaitināja mājieni par potenciālajiem turpinājumiem. Mēs taču tāpat zinām, ka tie tiks uzražoti, ja vien šī nebūs finansiāla izgāšanās. Bet atgriežoties pie pozitīvā – laba izklaide. Kas arī bija vajadzīgs. Ja izklaide ir tas, ko vajag arī jums, rekomendēju.

7/10

Kino no 12. jūnija