Monthly Archives: aprīlis 2015

Ko iesākt ar liekajiem gadiem?

Standarta

The Age of Adaline

Kā kārtīgai sievietei man ik pa reizītei vajag kādu romantisko kino. Žēl, ka biežāk nav tik burvīgas, spridzīgas un sirsnīgas filmas kā “Denijs Kolinss“, bet nu dzīve nav viens vienīgs rožu dārzs, tā ka jāiztiek ar to, kas ir.

Kinoteātris Dāmu seansam filmu izvēlējās mūsu vietā, tā nu devāmies uz “Adelainas gadi”. Stāsts ir par Adeilainu, kas 20. gs. sākumā, būdama 29 gadus veca/jauna, autoavārijas un citu dīvainu sakritību rezultātā zaudē spēju novecot. Lai gan mēs visi zinām ieteikumu dzīvot ik dienu tā, it kā tā būtu pēdējā, nez ko mēs visi darītu, ja dzīve tiktu pagarināta beztermiņā? Izklausās diezgan forši, ne? 29 gadi kā reiz ir tāds ļoti skaists vecums, kad tu jau esi sācis kko normāli fiškot, esi ticis vaļā no idiotiskiem pusaudža kompleksiem, bet pēc skata vēl esi jauns, skaists un nekrunkains. Kur nu vēl labāk iestrēgt kā divdesmit deviņos!

Bet nu, protams, kad visi apkārt tev mirst nost, bet tu vēl arvien esi aizdomīgi jauna un svaiga kā tāds vampīrs, rodas zināmas komplikācijas. Par tevi sāk interesēties atsevišķas instances, tev nākas atteikties no draugiem, jo arī viņi paliek aizdomīgi…

Līdz ar to Adelaina iemācās ne ar vienu tā īpaši cieši nedraudzēties, mainīt dzīvesvietu ik pēc 10 gadiem un sargāt savu noslēpumu, par kuru zina tikai viņas meita, kurai jau ir tā ap 80.

Tiktāl viss izklausās ļoti labi. Turklāt, ja tu vēl esi tik smuka kā Bleika Laivlija, nu ko vēl gribēt? Jep, vīrieti!

Kā jau tas piedien visām romantiskajām filmām, kādā brīdī kadrā parādās arī Viņš. Loģiski, ka bezdievīgi daiļš (tā, protams, ir gaumes lieta, bet vispār varu atzīt, ka šo filmu skatījos Viņa dēļ). Šo vietu gluži labi aizpilda Michiel Huisman, kas tādu pašu smukuļa lomu jau ir atstrādājis arī Troņu spēlēs un “Mežonē“. Te gan sākas vilšanās daļa – Troņu spēlēs viņš ir arī kārtīgs bad-ass, bet te tāds jaukais, labais, inteliģentais. Un – kkā īsti nepavelk. Tipa – smuki jau ir, bet ļoti neinteresanti kaut kā. Ar krekla novilkšanu vien nepietiks – tie ir tādi lēti triki.

Tikpat remdenas ir arī viņu attiecības. Smuki kopā izskatās, scenārijs pat tā cerīgi uzrakstīts, abi saka pareizos vārdus, veic pareizās darbības, bet kkas pietrūkst. Tad jau labāka dinamika Bleikai sanāk ar veco draiskuli Harisonu Fordu.

Šī ir tāda filma, uz kuru var iet ar mammu, jo var papriecēt acis pie smukām kleitām un smukiem cilvēkiem, un arī nekas cenzējams tur nav. Visumā man bija diezgan garlaicīgi, jo sižetiski tur ir tā nobraukts pa virsu, lai gan ideja filmai ir patiešām forša. Nu, piemēram, ko jūs darītu ar visu to laiku? Daudz ko, cerams. Bet vienīgais, kas ir pastāstīts par to, ko Adelaina pa astoņdesmit gadiem ir sadarījusi – pabija Eiropā, kur sapazinās ar čali, kurā tā samīlējās, ka gandrīz izstāstīja patiesību par sevi, un iemācījās veiksmīgi ieguldīt naudu (tas laikam iekļauts, lai paskaidrotu, kā viņa var atļauties visu laiku pārvietoties ar taksi). Ak jā, vēl viņai valodas padodas. Pilnā nopietnībā – viņa neko citu interesantu pa to laiku nepaveica? Varbūt esmu pārskatījusies supervaroņu filmas vai arī visi interesantie piedzīvojumi tiešām ir tikai vīriešiem. (Kas nav taisnība!)

5/10

Kino no 1. maija

Advertisements

Bērns Nr. 44

Standarta

Lielākā dilemma man ir, kad noskatos filmu vai izlasu grāmatu, pēc kuras ir tāda kā rūgtumiņa sajūta (kad nebija līdz galam, kā gribējās) – teikt kā jūtos vai neteikt neko? Tipa ejiet paši un aplauzieties pēc pilnas programmas! Lai gan katram jau savas prasības. Varbūt aiziesiet un sajūsmā lauzīsiet krēslus. Nav jau tā, ka es no kritizēšanas kaifu ķertu, nē, gluži otrādi – es sapņoju, kaut katru reizi, kad eju uz kino, es varētu no kinomājas sajūsmā izlēkt uz vienas kājas. Laikam vienkārši jāiet uz to kino retāk. Vai arī jātver to vieglāk. Kā izklaidi. Kas reizēm mēdz sajūsmināt.

Uz “Bērns Nr. 44” gāju ar pārliecību (atkal jau no reklāmas rullīša), ka šis būs vēsturiskais detektīvs, kas notiek staļiniskajā Krievijā. Tā nu gluži tas nebija.

Ok, sākšu ar labo. Mana galvenā baile bija, ka šī būs atkal kārtējā amīšu filma par krieviem ar vnk neizturamu “krievu” valodu. Man jau ausis vīst no šitām šausmām. Svaigākais piemērs bija “Džons Viks”, kur es gandrīz histēriski smējos vietās, kur faktiski nebija nekā smieklīga, ja neskaita “krievu” valodu. “Eta sučka ņepradajotsja” – nu pat mans akcents nav tik episks. Bet “Bērns Nr. 44” (paldies Visaugstākajam!) bija ieturēts versijā – runāsim angliski ar spēcīgu krievu akcentu. Nu to vismaz tie aktieri spēj gana labi. Līdz ar to uzmanība netiek novērsta no filmas sižeta.

Man patika noskaņa, kādā filma ir ieturēta. Tie pričendāļiem un dzimtas dārgumiem aizkrautie dzīvokļi ar smagām drapērijām, paklājiem visās malās un bezmaz uz griestiem un klaustrofobijas noskaņu. Pēckara gadu paaudzes motīvs – neko nemest ārā, viss var vēl noderēt. Mūsu paaudze jau pamazām mainās, bet manam tēvam (un gan jau arī jūsējam) gan bija piekrāmēta garāža, pagrabs un beigās vēl arī šķūnītis. I nez kur viņš to visu taisījās paņemt līdzi.

Šī bija filma, kuru es labprāt būtu noskatījusies ar saviem vecākiem un pēc tam viņiem pajautājusi – vai tas bija tā? Vai savādāk? Un kā tas bija jums? Maskavā gan viņi nedzīvoja, bet gan dziļos Latvijas laukos, tomēr arī ne tik dziļos, lai varētu justies baigi brīvi. Krievija gan nav vienīgā valsts, kurai labpatiktos rediģēt vēsturi, tomēr šis varētu būt gadījums, kas līdzīgs “The Interview”, kad aizliegšana tikai uzkurina interesi. Tomēr šaubos, vai ārpus Padomju Savienības dzīvojušie spēs uztvert to filmas noskaņu tā pa īstam.

Galvenais filmas labums ir tas, ka tās noskaņa un vides attēlojums šķiet gana autentiski. Bet nu es jau varu salīdzināt tikai ar to, ko zinu un kā es pati iztēlojos tā laika Krieviju. Skaidrs, ka Krievijā šāda filma neuztaps, līdz ar to šis tāds gluži pieklājīgs mēģinājums. Man gan drusku kaut kas pietrūka un manis dēļ varētu vēl drusku sabiezināt krāsas – drūmāk, šaurāk, klaustrofobiskāk. Nu tā, lai tiešām šķiet, ka tu nevari ne iepīkstēties, lai par to nebūtu jāatbild čekai.

Nu tad par mīnusiem.

Filma ir par garu. Tā ir izstiepta līdz nejēdzībai un vienkārši pārāk gaaaaara. Tur pārāk ilgi nekas jēdzīgs nenotiek, vien tāda gramstīšanās pa dažādām tēmām bez konkrētas virzības. Bet varbūt pie vainas reklāmas rullītis, kas man bija iestāstījis, ka tas būs spraigs detektīvs. Detektīvs tur sākās pie beigām, un bija nevis spraigs, bet nesakarīgs. Es pieņemu, ka šajā gadījumā zirgs ir labāks par mašīnu, un grāmatā notikumi nav tik saraustīti. Tomēr es to nepārbaudīšu, jo dzīve ir īsa, bet grāmatu – daudz.

Tomam Hārdijam ir katastrofāla frizūra. Tagad man bez ierunām būs jāskatās “Mad Max”, kaut vai tikai, lai nodzēstu to iepriekšējo bildi no savas atmiņas plates. Ja neticiet, tālāk ir uzskatāms piemērs.

Tom Hardy

Tom Hardy

Un tad vēl tā viņa sieva. Viņa vispār ir puse problēmas. Nekas viņai nav labi, it sevišķi jau viņas vīrs. Un ja reiz sieviete staigā tāda redzami neapmierināta apkārt, nav brīnums, ka stājas rinda un rada jaunas problēmas. Man viņa stipri atgādināja vienu rom-kom varoni, kurai savs vīrs atkal-iepatikās tikai pēc tam, kad viņa bija uzzinājusi, ka šamējais ir slepkava uz pasūtījumu vai kas tamlīdzīgs. Nu kas vainas tām sievietēm? Īsumā – pilnīgi nejēdzīgs personāžs, kas varēja tur vienkārši vispār nebūt.

6/10, jo pārāk izstiepta, garlaicīga un saraustīta

Kino no 24. aprīļa

Mīlēt krievu un sevi

Standarta

Rīga - Maskava

“Rīga – Maskava. 21. gadsimta mīlasstāsts” – Sabīne Košeļeva

Vienkārši sakot, manas attiecības ar mūsdienu latviešu daiļradi ir sarežģītas. Katrs mēģinājums iepazīties tuvāk cieš sakāvi. Katrs gājiens uz latviešu kino man liek nozvērēties: “Nekad vairs!” Latviešu literatūru kopš vidusskolas esmu lasījusi pavisam minimāli, laikam pārdozēju moderno latviešu sviestu, bet nu šoreiz nesaukšu vārdus un neapvainošu nevienu.

Jo šodien ir prieka un līksmes diena, jo es beidzot beidzot beidzot izlasīju latviešu autores darbu, kas mani darīja ļoti laimīgu, ko es baudīju, kas mani uzrunāja līdz pašiem dziļumiem. Šodien ir svētki! Korķējam vaļā šampanieti un šprotes!

Līdz šai grāmatai mani atveda draugs feisbuks, bet ieinteresēja tīri tematika – mīlēt krievu. Draugu lokā zinu tikai vienu gadījumu, kad tā ir noticis un ir ticis mīlēts visīstākais Krievijas krievs. Bet teikt, ka šī grāmata ir tikai par krieva mīlēšanu, ir nepateikt neko. Protams, es nebiju tik pārgalvīga, lai pēc visa ar latviešu daiļradi pieredzētā trauktos uz grāmatveikalu un pirktu kaķi maisā. Par laimi, arī Zvaigzne ir absolvējusi līdz brīnišķīgajai lietai – likt mājaslapā grāmatu fragmentus, lai gan šajā reizē tā pat nav labākā grāmatas nodaļa. Bet ar tās izlasīšanu pietika, lai mani pārliecinātu.

Grāmata mani paņēma jau ar pirmajām lappusēm un tajās ir stāsti par vecvecākiem, vecākiem, šauriem dzīvokļiem, gultām aizskapē un raibajiem radurakstiem. Un lai gan Sabīne saka: “Es esmu no tās paaudzes, kurai nekas nav svēts. Kura gandrīz neatšķir ēdamās sēnes no neēdamām, faktus un gadskaitļus galvā nepatur, jo visu taču var iegūglēt […]”, viņa un es (kas ir gandrīz vēl vienu paaudzi dziļāk pagātnē) esam kaut kas ļoti atšķirīgs no paaudzes, kas ir uzaugusi eiroremonta dzīvokļos, kam pēc 20 minūšu brauciena pa grantinieku sāk sāpēt galva un kas domā, ka varjonkas ir skaistas.

Lai rakstītu labu daiļliteratūru, ir jāpiemīt vai nu neprātīgam talantam un/vai līdz kaulam jāpārzina tēma, par kuru raksta. Un te bija tā, ka neradās šaubas par to, ka Sabīne zina drēbi. Līdz iekšiņām izjutu gan padomju laika stāstiņus, gan tukšumu, ko rada lieli zaudējumi. Es nezinu, kā Sabīnei ir izdevies 110 lappusēs ielikt tik daudz, bet viņa to ir izdarījusi. Tā ka ne vienmēr vajag septiņus sējumus, katru pa septiņsimt lappusēm, lai pateiktu ko būtisku.

Man ļoti gribas Sabīni salīdzināt ar Dž. R. R. Mārtinu, bet tad sanāk spoileris. Bet tā kā man ļoti gribas, tad vnk tālāk neritiniet un nelasiet.

 

 

 

 

 

Ja rēķinātu nāves gadījumu skaitu uz lappušu skaitu, es domāju, ka Sabīne varētu apsteigt Mārtinu. Bet es diemžēl nespēju gūglī atrast statistiku par Mārtina grāmatām. Droši vien slikti meklēju. Atšķirība varbūt tā, ka te ir sajūta, ka nevis autore viņus galē nost, bet dzīve. Un bez šīm aiziešanām nebūtu tās pēdējās nodaļas. Kas būtu žēl.

Es šai grāmatai ar plašu atvēzienu dodu 5 zvaigznes no 5. Nezinu, vai varu teikt, ka ģeniāla, bet tā mani uzrunāja, iepriecināja, iespaidoja un lika atkal novērtēt to, kas man ir. Arī visu to, kas man ir, bet man nepatīk. Un visu piedzīvoto, un ne jau viss tas bija rozes un saulrieti ar šampanieti un draugiem, lai gan bija arī tādi. Tāpēc mans subjektīvais sajūsmas paklanījiens Sabīnes virzienā.

P. S. Grāmatas smaržo. Un lai gan varētu domāt, ka tās visas drukā vienā tipenē ar vienu krāsu un uz tāda paša papīra, tās smaržo atšķirīgi. Bet redz, ka “Poligrāfists” drukā grāmatas, kas smaržo tieši tā, kā manā bērnībā. Un jūs jau ziniet – degunam ir īpašais atmiņu centrs, bet tas jau atkal cits stāsts un par kādu citu dzīvi.