Monthly Archives: marts 2015

Sh!tstorm

Standarta

Kill the Messenger/Nogalināt ziņnesi

Kinoblogeri/Spektrs ir aplaimojuši mūs ar kārtējo ierobežota patēriņa preci. Un labi, ka tā.

Paskatoties uz filmas anotāciju, nekas īpašs tur it kā nav: “Žurnālists Gerijs Vebs atrod un publicē pierādījumus CIP dalībai liela apjoma kokaīna partiju transportēšanai pāri ASV robežām, lai finansētu Nikaragvas nemiernieku aktivitātes. Pēc skandalozā materiāla publicēšanas žurnālists CIP spiediena rezultātā kļūst par grēkāzi, bet viņš tāpat turpina cīņu par taisnību, aizstāvot sevi, savu ģimeni un cilvēku tiesības zināt patiesību. Balstīts uz patiesu stāstu.”

Stāsti par nepatiesi apsūdzētajiem ir teju tikpat populāri kā romantiskās komēdijas. Tā ka tur parasti ir grūti izdomāt kaut ko jaunu. Tomēr labais un taisnīgais uzvar tikai tajās filmās, kurām realitāte ir septītās pakāpes māsīca. “Hakeris” un viņam līdzīgie stāsti pret šo tādi bērna šļupsti vien ir.

Es nevaru teikt, ka šī filma man parādīja kaut ko jaunu un nedzirdētu. Bet nu es arī ne pirmo vasaru esmu pārlaidusi zem šīs Saules. Man jau ir bijuši daži dzīves realitāti satricinoši brīži, no kuriem viens bija fizikas stundā 8. klasē, bet vēl viens (neba nu pēdējais) tad, kad uzzināju, ka pilnīgi dajebkas, ko esmu kaut kad kaut kur kaut kam pateikusi/uzrakstījusi internetā, ir atrodams un izmantojams pret mani. Ko jau esmu pateikusi, to vairs atpakaļ nepaņemšu, bet pēc tam tomēr nedaudz filtrs ieslēdzās. Vai arī ne. Katrā ziņā, politikā iet netaisos. Jā, starp citu, no tās vienīgais labums varētu būt, ka, nepieliekot pilnīgi nekādas pūles, var tikt pie detalizēta ciltskoka un uzzināt, ne tikai ar ko pati esmu gulējusi un runājusi, bet arī mana omīte. Un omītes omīte. Ja nu gadījumā kāds to gribētu zināt.

Džeremiju Reneru, kas te spēlē galveno lomu, es mīlu kopš pirmā skata, tb seriāla The Unusuals, kas bija izcils, bet diemžēl piedzīvoja tikai vienu sezonu. Skandalozi stulbi, bet tā tai Amerikā notiek. Ej nu saproti. Lai vai kā, dzīve turpinās, bet Reners kļūst labāks. Tas jauki. Un prieks par aktieriem, kas ir spējīgi iet pret straumi, nevis tikai štancēt gatavu materiālu bez īpašas iedziļināšanās. Bet, protams, ikvienam labam cilvēkam ir vajadzīgs arī kāds brīvsolis. Mani gan nedaudz sasmīdināja, cik uzkrītoša bija aina, kurā Reners izskatījās kā izliets Snoudens. Jā, jā, sapratām, viņš mierīgi varētu tēlot arī Snoudenu. Un sapratām arī, ka stāsts līdzīgs un morāle tā pati.

Ir pagrūti saprast, par ko šī filma ir izpelnījusies tādu nenopularitāti ASV. Jo vairāk vai mazāk šāds saturs, kas atgādina pilsonim vulgaris par netīrajām spēlēm augšējos slāņos, ir pieejams arī dažādās publiskajās televīzijās, par piemēru var minēt kaut vai House of Cards. Varbūt atšķirība tajā, ka šeit ir runa par reāli notikušu gadījumu, nevis scenārista fantāzijām, cik ļauni varētu būt pie varas esošie? Protams, bezgaljauka ir piezīme filmas beigās, ka pēc gadiem CIP nāca klajā ar 400 lpp. ziņojumu par šo tēmu, bet šie jaunumi noslīka Klintona/Levinskas skandāla fonā. Perfekts taimings, es teiktu. Politiķi labāk par citiem zina, ka nāks citi sūdi, un šie aizmirsīsies. (Pardon my French!)

Protams, ne tiem, kuru dzīve ir izķidāta un izvalkāta pa medijiem. Un katram ir pa kādai kļūdai dzīvē gadījies. Viss atkarīgs no tā, kā to pagriež. Jebkuru eņģeli var izvārtīt mēslos, jo viņš ir redzēts runājam, ja ne pat guļam ar Luciferu. Jā, tā informācijas pieejamība ir abpusgriezīgs asmens. Un kaimiņi drīzāk aizmirsīs tās nepilngadīgās skolnieces, kuras pavedis kāds kaimiņu štata senators, nevis piedos vienu suni, ko nobrauca kaimiņš no ielas otras puses.

Un te mēs nonākam pie morāles. Vai darīt tā, kā ir pareizi? Vai tā, kā ir vieglāk? Vieglāk, protams, ir novērsties un neredzēt. Neredzēt ubagus, uz ielas izmestos kaķēnus, nopirktās balsis vai izzāģētās priedes. Jaunības maksimālisms kļūst tikai par terminu seriālos, kurus skatoties, skābi pasmaidām: “Es arī šitā kādreiz cepos!” Un saldi ieritināmies savā ģimenes ligzdiņā un metam akmeņus no droša attāluma uz tiem, kas atļaujas publicēt skandalozus rakstus vai pieķēdēties tankkuģiem, lai glābtu vaļus.

Jo lai kā mēs gribētu pieredzēt taisnības uzvaru, neviens no mums negrib nokļūt sh!tstorm, kas nāks pār mums, kad atvērsim muti. Jo tāda nu ir tā mūsdienu vārda brīvība. Nu ok, dažiem tipa pakāst, bet viņi arī par to samaksā. Par to arī filma. Kura ir lieliski uzfilmēta un režisēta. Nesagarlaikojos nevienā brīdī par spīti faktam, ka zināju (bez gūgļa un citiem avotiem), kā tā beigsies.

Ja gribas noskatīties filmas treileri, tad reku tas ir:

Kino (ja pareizi saprotu – ierobežotā apjomā) – 1 seanss dienā no 30. marta

http://www.forumcinemas.lv/Event/301561/

8/10

Gultā ar robotu

Standarta

Oki, doki, šoreiz stāsts par divām robotu filmām. Čapiju es noskatījos pirms mēneša, bet savu recenziju pametu pusratā nepabeigtu. Bet, tā kā Čapiju vēl arvien rāda kino, ir iespēja noskatīties abas filmas. Vai izvēlēties vienu no tām. Vai nevienu. Es gan iesaku abas.

Abiem šiem stāstiem ir zināmas līdzības, un tās neaprobežojas tikai ar to, ka abi roboti prot smuki zīmēt un var nomainīt sabojātās rokas pret jaunām. Kopīgā tēma ir arī mākslīgais intelekts. Vai tas ir jārada? Vai no tā ir jābaidās? Ja pēc Čapija es varēju teikt: “Ja kāds iznīcinās cilvēci, tie būs paši cilvēki ar savu paštaisnumu.”, tad pēc iepazīšanās ar Eivu, es varētu teikt, ka mūs iznīcinās saprāts, ko paši esam radījuši, bet kas ir pārāks par mums. Bet varbūt, ka tas pats vien ir – ka cilvēks naivi iedomājas, ka vienmēr spēs radīt kaut ko, ko pats spēs kontrolēt. Un ka Radītāja loma viņam dod šīs tiesības.

Robots vārdā Čapijs (Chappie)

Roboti nav mana iecienītākā filmu tēma. (Un nē, arī romantika tā nav.) Attiecīgi mana pieredze ar robotiem, androīdiem un kiborgiem ir maza, un jūs diez vai mani sastapsiet bārā ar draudzenēm, diskutējot par nehumanoīdu atšķirībām un priekšrocībām, tā nu praktiski bez konkurences mana mīļākā robotveidīgā īpatņa vietu ieņem Wall-E. Un kā gan viņu var nemīlēt?

Čapijs un Wall-E ir līdzīgi savā mīlīgumā, naivumā un emocionālajā inteliģencē. Un vēl balsis līdzīgas. Tās dēļ man viņi abi vispirms saslēdzās kopā.

Ja Walle-E, manā izpratnē, bija par mūsdienu lielāko ļaunumu – pārmērīgo patēriņa politiku, tad Čapijs ir kas cits. Pēc reklāmas rullīša noskatīšanās kino domāju, ka tā būs tipiska streļalka-ubivalka ar papildu motīvu “Glābsim cilvēci!”, vienkārši šeit galvenajā lomā robots, nevis cilvēks. Un tāpēc es tā īpaši uz to nerāvos.

Tātad sižets īsumā – samērā tuvā nākotnē Johannesburgā policijas spēki ir pastiprināti ar robotiem (čapijveidīgajiem), kas ir lieli, jaudīgi, pagrūti iznīcināmi un ļoti paklausīgi. Kukuļus arī neņem. Ir viņu radītājs, ir ražotājfirma un ir vēl viens radītājs, kura radījumu aka iznīcināšanas mašīnu neviens negrib novērtēt gana augstu. Šajā lomā iejuties Hjū Džekmens. Nu ok, pa reizei jābūt arī neseksīgajam un sliktajam.

Tāpat kā astrofiziķi meklē teoriju par visu, tā inženieri un programmētāji mēģina radīt ideālo prātu, kas būs gan nevainojami efektīvs un visaptverošs, gan spēs apstrādāt un saprast cilvēciskās emocijas. Jo pat ģeniālākajiem no cilvēkiem ir problēmas vienā vai otrā jautājumā. Ņemot par piemēru kaut vai Šeldonu Kūperu.

Un tā čapijveidīgo radītājs izperina MI un grib to, protams, izmēģināt uz kāda sava robota. Viss būtu jauki un skaisti, bet te bildē parādās bandīti, kuru rokās nonāk Čapijs, un viņi nolemj robotu izmantot nedaudz citiem mērķiem. (Mēģinu šobrīd neizplūst detaļās un spoileros.) Bet Čapijs ar savu MI doto apziņu nav klausīgs robots, kas izpilda komandas, bet gluži kā bērns, kura vecākiem gribot vai negribot ir jāuzņemas atbildība par to, kas no viņa iznāks audzināšanas rezultātā – bandīts vai pasaules glābējs.

Visnotaļ interesanti šajā stāstā izskatās Die Antwoord zvaigznes, kas tēlo žanram tipiskus mazattapīgus bandītus, kuru galvenais talants ir izrādīt savas šmotkas, frizūras un tetovējumus. Un tagad es vairs nevaru skatīties viņu videoklipus, neatceroties tos wannabe gansterus. Protams, viņu un robota pasaules izpratnes sadursme ir filmas izklaidējošākā daļa, bet nu vispār viņu esamība šai filmā šķiet izniekots materiāls.

Kino no 6. marta

7/10

 

Ex Machina

Uz šo filmu devos vienlaikus ar interesi un zināmām šaubām, turklāt pašu filmu nācās tik ilgi gaidīt, ka es pēc reklāmas rullīšu saskatīšanās jau biju paspējusi kārtīgi izgudroties, cik laba vai slikta tā būs, kas tur varētu notikt, kurš tur kuru patiesībā čakarē un kas filmā bija tas, kas uzcepa to čiku, kuras recenziju es noklausījos britu radio. Protams, bez tā visa varēja iztikt, bet prātam jau nepavēlēsi.

Sižets sekojošs: “24 gadus vecais Keilebs uzvar uzņēmuma rīkotajā programmētāju konkursā un iegūst iespēju pavadīt nedēļu savrupmājā, kas pieder uzņēmuma īpašniekam multimiljardierim Neitanam. Kad Keilebs ierodas namā, kas atrodas kalnu ieskautā ielejā tālu prom no apdzīvotām vietām, viņš uzzina, ka viņa uzdevums būs piedalīties savādā un aizraujošā eksperimentā un pārbaudīt pasaulē pirmo mākslīgo intelektu – robotu pievilcīgas meitenes veidolā.”

Bet kad robotu čika Eiva sāk flirtēt ar Keilebu un brīdināt viņu par Neitana meliem, sākas īstais galvas mežģis – kurš melo – Eiva vai Neitans, un kāpēc? Un kuram var ticēt vairāk?

Filma ievērojami pārspēja manis gaidīto, tā bija labi un gudri uzrakstīta, bez caurumiem sižeta loģikā, vizuāli ļoti izteiksmīga. Tai varbūt varētu pārmest nelielu lēnumu un dinamikas trūkumu, bet atšķirībā no Foxcatcher es te nesagarlaikojos. Un varētu prasīties lielāka klaustrofobijas sajūta – būt nekurienes vidū, betona kastē ar ID karti, kas atvērs atsevišķas durvis, bet ne visas. Un vai tā atvērs izejas durvis, kad es gribēšu aiziet?

Tālāk būs manas pārdomas par morāli, tāpēc tālāk var nelasīt, jo tās es nevaru izteikt, neizstāstot atsevišķas detaļas par filmu.

< < < SPOILER ALERT > > >

Priekš manis šī stāsta morāle bija par vīriešu-sieviešu attiecībām. Jā – kamdēļ gan robotu nevar radīt tādu kā Čapijs? Vai kā pelēku kasti? Kāpēc tam ir jābūt seksualizētam? Un šī ir aktuāla tematika pat tad, ja to tā uztver tikai sievietes, kurām ne tikai Latvijā daži gudrie prāti grib ierobežot tiesības lemt par savu dzīvi. Tad nu varbūt tiešām ideālā nākotnē šie gudrie prāti, kam reālas sievietes sagādā nepārvaramas sadzīviskas un komunikācijas problēmas, varēs uzražot sev robotdāmas, kuras būs vienmēr klausīgas, gatavos ēst, nerunās pretī un kuras varēs izdrāzt, kad vien ir tāda vēlēšanās. Galvenais – neuzražot tās gudrākas par sevi.

Neitans ir izcils eksemplārs – sasodīti gudrs, godkārs un augstprātīgs. Bet arī sēžot uz tās naudas čupas lepnā vientulībā un nekurienes vidū, pārāk laimīgs viņš neizskatās. Jo laimīgam cilvēkam nevajag katru vakaru apdzerties nemaņā, konstruēt sev mākslīgas sievietes un katru reizi atdurties pie jautājuma: “Kāda ir sajūta, kad esi radījis kaut ko, kas tevi ienīst?”

8/10

Kino no 17. aprīļa (+ Spektra seanss 12. aprīlī)