Monthly Archives: februāris 2015

“A gentleman will walk but never run”

Standarta

Kingsman: Slepenais dienests

Vienu lietu es beidzot esmu atmācījusies – nevajag lūrēt visus filmas treilerus, citādi kino, iespējams, nebūs, ko redzēt. Protams, izvairīties no tiem arī grūti. It sevišķi, ja mēģini apzinīgi ierasties laikus uz kino seansiem, jo tad vnk esi spiests noskatīties visas aktuālās reklāmas, gribi vai negribi. Tagad es varētu pāriet uz nākamo līmeni – reizēs, kas neesmu paspējusi uz pirmo seansu, nelasīt atsauksmes twiterī un atsekot kinoblogeru kontam. (Kas nenotiks.)

Pateicoties pēdējiem diviem, es, protams, aizgāju uz ķinīti kapitāli sasapņojusies. “This will effing blow my mind!!” Nu principā tas notika pirmajās piecās minūtēs. Es tikai kkā biju palaidusi garām, ka nācu uz Tarantino filmu. Vai Spoku kuģi. Vietām šī filma ir ļoti brutāla. Tā ka es nebrīnos, ka kinoteātra ieteikums ir 16+.

Režisors gan ir Metjū Vons, ne Tarantino. Viņš ir producējis ne mazumu no man mīļām filmām, tai skaitā “Lock, Stock and Two Smoking Barrels”, ko esmu noskatījusies vairāk reižu kā “Vella kalpus”, kas ir zināms rādītājs. Un filmu, kas laikam ir vienīgais gadījums (ja neskaita Poteriādi), kad man patīk gan filma, gan grāmata, lai gan tās ir ļoti atšķirīgas – “Stardust”. Un jāatzīst, ka arī ar “Kingsman” viņš ir gana stilīgi atzīmējies un papīrus nav sasmērējis. Gandrīz.

Tad, protams, ir Kolins Fērts, kuram šī loma, šķiet, speciāli pašūta, pardon, uzrakstīta. Piestāv. Pieguļ. Un viņš to perfekti iznes. Glancīgs tips. Un kas ir ar to kaušanos uzvalkos? Tas tāpēc, ka neiespējami? Man tiešām šķiet, ka uzvalks ir visneērtākais apģērbs, kurā kauties. Ja neskaita astronautu tērpu. Es, protams, neesmu eksperts, jo kāvusies esmu tikai vienreiz dzīvē. Bet šo manu uzskatu atkal un atkal mēģina apgāzt. Gan Džons Viks, gan vēl kaudze citu, kurus es vairs neatceros.

Un tad tas jaunēklis. Teirons (Tarons?) Egertons. O, jā, es redzu viņam nākotni. Man pat kristālbumbu nevajag. Īpaši laba nākotne viņam spīd, ja viņš turpinās nepaturēt mugurā kreklu. Un pārējais jau ir sīkumi. Bet, ja nopietni, viņš labi iznes savu lomu, jo bez glītas miesas viņam ir arī iemaņas aktiermākslā. Uzvalks gan viņam vēl tik labi nepieguļ, bet nu varbūt nākamreiz. Adidas un blings iziet pārliecinošāk. Un arī to vajag prast. Savukārt beigās viņš ir stilīgi līdzīgs Fērtam. Kas zin.. Ja mēs visi (un viņš) nodzīvosim līdz sirmiem matiem, mums vēl daudz kas interesants un baudāms priekšā.

Kas vēl? Tad tur vēl bija Marks Strongs, kuram ir tāda balss, ka viņš var lasīt kaut vai telefongrāmatu, es tāpat būšu sajūsmā. Protams, katram varonim ir vajadzīgs antivaronis, un šo vietu gana pārliecinoši aizpilda Semjuels L. Džeksons, kas ir vienkārši leģenda, līdz ar to var darīt da jebkādas blēņas. Un šī viņa loma tiešām atgādināja tādu blēņošanos – let’s just have fun with it! Tad vēl ir viņa ļaunā un efektīvā asistente Gazele (Sofija Botella), kuras protēzes diemžēl izrādās esam tikai iespaidīga (un biedējoša) datorgrafika.

Visumā – stilīgs spiegu gabals ar visiem nepieciešamajiem atribūtiem – labie, sliktie, gadžeti, gadžeti, vēl krutāki gadžeti, kautiņi, kautiņi, kautiņi, grautiņi, asinis šķīst, galvas un citas ķermeņa daļas ripo, spriedzīgas ainas, humors, stils. Izcila bilde, vienkārši izcila. Kautiņu ainas – OMFG! Sižetiski vispār nav, kur piesieties. Kas notiek nožēlojami reti. Un kas ir vēl retāk – labs tulkojums! Jes, bitsez, es drīkstu šo tēmu kritizēt, jo pati esmu gana attulkojusies, tai skaitā filmas. Un vemt gribas no tā, kas pēdējā laikā tiek pasniegts kinoteātros. Ja reiz es nāku uz kino, tad es tur sagaidu izcilu attēlu un skaņu, nevis camrip no straumēniem. Un to pašu gribu sagaidīt no tulkojuma. Un kādreiz tā arī bija. Kino bija kvalitātes etalons. Bet nu filmu izplatītājiem tulkojumi ir kļuvuši mazsvarīgi. Reizēm tie ir no sērijas: “Mana māsa videnē mācījās angļu valodu, teica, ka var iztulkot.” Sanāk, ka tie skatītāji, kas nesaprot oriģinālvalodu, paši vien ir vainīgi, un neko labāku nav pelnījuši.

Stils ir tas vadmotīvs, kas caurvij filmu. Apaļā galda bruņinieki. Smalki uzvalki. Smalkas manieres. Īpašums ar zālienu, kas nocirpts ar manikīra šķērītēm. Izsmalcināti gadžeti. Džentlmeņa cienīga uzvedība. Džentlmeņa dzērieni.

Un tomēr – džentlmenis neapspriež savus sasniegumus guļamistabā. Vēl jo mazāk – rāda pēc tam jums bildītes aifonā. Un ar to filma automātiski zaudē 2 punktus – ar vienu repliku un vienu bezgaumīgu ainu beigās. Būtu pieticis vienkārši aizvērt durvis, un mēs būtu paši piedomājuši pārējo katrs pēc savām vēlmēm un fantāzijām.. Un filma būtu bijusi izturēta līdz galam.

Bet vai es jums to iesaku? Protams, iesaku! Sen nav bijis kas tik stilīgs! Un kas zin, kad vēl būs! Iespējams, ka šogad. Un vairākas reizes! Bet pagaidām baudām visu, kas ir. Un gada beigās savilksim bilanci par to, kurš bija VISstilīgākais.

Vai nav kruti, ko?

8/10

Kino no 20. februāra

“Tā otra filma”

Standarta

Filma, par kuru jums mamma un tētis nestāstīs. Un #kinoblogeri laikam arī ne. (Ahh, bet te es kapitāli kļūdījos, kad šo vakar rakstīju, jo šeku ir arī recenzija no viena no viņiem – http://kino.kults.lv/2015/fifty-shades-of-grey-2015/)

Vispār šis pasākums iesākās kā joks un doma, ka jāaiziet ar meitenēm uz kādu seansu, kur dala dāvanas tāpat vien (Dāmām priekšroka), bet šoreiz biļetes izķēra ar tādu ātrumu, ka nebija ko cerēt. Tā nu nācās iet uz seansu bez haļavnā šampanieša un ko nu vēl tur pirmizrādē deva.

Vēl viens iemesls bija – pārbaudīt, vai šis būs tas gadījums, kad filma ir labāka par grāmatu, kam šķietami nevajadzētu būt problēmai, jo palīst vēl zem grāmatas līmeņa… Tas prasītu īpašu izveicību. Tiesa, imdb vērtējumi pagaidām ir katastrofāli – 3,3. Skaidrs, protams, ka filma nebūs tuvu tekstam, citādi tā būtu klasificējama kā pornogrāfija.

Vēl, protams, Džeimijs Dornans. Lai gan viņam pašam ir taisnība – ar bārdu viņš izskatās labāk. Un arī maniaka lomā viņš ir izteiksmīgāks. (Skatīt “The Fall“.) Te viņš tikai blisina acis un draud ar pātadziņu. Abus darot ne sevišķi pārliecinoši.

Un visbeidzot – ikreiz, kad man rodas apšaubāmas idejas, ir lieliska atruna, ko tagad lietoju vienmēr un visur – pati Silvija Brice intervijā teica: “Un vēl tulkotājam būtu jāskatās visi glupie seriāli pēc kārtas, visādas bērnu filmas. Jo var gadīties, ka autors piemin kaut ko, kas visiem ir jēdziens, tikai ne tev, jo tu neko neesi redzējis!” Tāpēc skatos visu, ko sagribu. Dažreiz šo sagribēšanu nākas nožēlot. Pirms seansa salasījos atsauksmes tīmekļos un tviteros un sāka šķist, ka šito es nožēlošu tā kārtīgi. Bet neskriesim notikumiem pa priekšu.

Ja par grāmatu – vājš izpildījums pat šim žanram, kuru lasot nepamet sajūta, ka tā ir garlaikotas mājsaimnieces nepiepildītās fantāzijas citu garlaikotu mājsaimnieču izklaidēšanai. Erotiskā daiļliteratūra kā tāda nav nekāds eksotisks retums, ja nu vienīgi pie mums ar to padomju uzstādījumu, ka sekss mums nav. Pa kādam erotiskam izdevumam jau bija, piemēram, “Emanuēla”, kas tika laista no rokas rokā. Bet pat priekš ārzemēm, kur grāmatnīcās ir veseli plaukti ar šī tipa grāmatām, Greja uzvaras gājiens ir visai pārsteidzošs. Laikam vnk ļoti veiksmīgs mārketings kombinācijā ar sieviešu brīvības uzvaru, kad viņas ņem un pilnīgi vēsā mierā sēž un lasa transportā Greju, bet nabaga vīriešiem ar saviem bilžu žurnāliem tomēr ir jāievēro uzvedības normas un jāšķirstina tos klusiņām mājās aiz aizvērtiem aizkariem. Vai arī Greja popularitāte ir vnk masu psihoze.

Sākumā es biju apņēmusies godīgi lasīt visas grāmatas lapas pēc kārtas. Bet nu tā ir tik drausmīgi klišejiski un vāji uzrakstīta, ka nevarēju izturēt un pārgāju uz tikai interesanto vietu lasīšanu. Bet arī tās man apnika. Līdz beigām laikam nemaz netiku, kur nu vēl runāt par turpinājumiem. Taisnības labad jāsaka, ka erotiskās literatūras kvalitātes latiņa ir visai zema, jo tur pārsvarā tiek atražotas visas mūsu laikmeta ļaunākās romantiskās klišejas – ka nu nāks tas “Īstais” (kurš ir nenormālīgi skaists, gudrs, seksīgs, bagāts un vienkārši ideāls) un taaaaaaaaaaaaaaad!!! Un tad viņš ieradīsies pie tevis darbā ar vezumu rožu, teiks: “Mazā, pietiks strādāt! Laižam uz dienvidiem!” Un vedīs tevi savā Jaguārā uz lidostu un aizlidinās privātajā lidmašīnā uz vismaz Maiami, kur viņam, protams, ir villa ar septiņpadsmit guļamistabām. Un tad viņš noraus tev drēbes un izmīlēs tevi visās septiņpadsmit guļamistabās pēc kārtas. Un tas būs tikai sākums!

Tā nu es gāju uz filmu ar visai maz cerībām uz jēdzīgu iznākumu. Un te nu es tapu pārsteigta. Pirmkārt, filma ir ļoti smuka vizuāli. Tiešām baudāms operatora darbs. Otrkārt, tur ir visai labs humors. Un, treškārt, stāsts neizskatās tik švaki kā grāmatā. Švaka gan ir jūtu ķīmija starp aktieriem. Tas kombinācijā ar filmas veidotāju centieniem šo filmu nepasniegt kā porno, ir noņēmis pilnīgi visu seksualitāti no potenciāli “interesantajām” vietām. Sekss ir, bet tas ir gar-lai-cīgs. Kas ir slikts sekss. Nezinu, kāpēc šai filmai ir uzlikts aizliegums līdz 18 gadu vecumam, jo nekā tāda tur nav, kas nebūtu citās filmās vai seriālos, ar kuriem pilna televīzija.

Visumā gluži pārsteigta dodu šai filmai 5/10. Normāla romantiskā vakara filma, kas pretējo dzimumu gan varētu kārtīgi nogarlaikot.

Jupitera un viņas kustamie īpašumi

Standarta

Par šo tad īsi un mazsāpīgi. Kad mācījos pamatskolā, nācās apgūt tādu lietu kā brīvais atstāstījums. Līdz tam es pratu tikai atstāstījumu tuvu tekstam, un šo prasmi es biju izkopusi līdz perfekcijai (varbūt tur strādāja tikai tā bērnības nevainojamā atmiņa), tāpēc brīvais koncepts mani mulsināja. Spriežot pēc kādas nesen uzietas vēstures ieskaites, 7. klasē jau es zināju, kā to lietu dara, jo mans pārstāsts par Spartaku bija tiešām labi tālu no tā, kas bija mācību grāmatā. Nu apmēram to man atgādināja šī filma. Ka kāds ir izlasījis izcilu stāstu un pēc tam to visu ļoti virspusīgi un tikai aptuveni tuvu tekstam tev pārstāsta.

Karoč Čikāgā dzīvo beibe ar nereāli jocīgu vārdu – Jupitera. Lai cik dīvaini nebūtu tas, ka viņa vienīgā savā krievu ģimenē prot runāt krieviski (tb Mila Kunisa no visas aktieru plejādes vienīgā spēj runāt krieviski tā, lai mums ausis nevīstu), vēl dīvaināk ir tas, ka izrādās, ka viņa ir kkāda tur citas galaktikas kaut kādas tur karaliskās labdzimtības reinkarnācija. Nu, un viņai kā tai reinkarnācijai ir palikuši daži īpašumi (tai skaitā Zeme), ko savukārt cītīgi mēģina sadalīt viņas (nu tās augstības, kas viņa bija pirms tam) trīs bērni. Kuriem nedaudz traucē fakts, ka reinkarnācija, tb Jupitera, pastāv. Un tad visi viņu medī. Visi sliktie, izņemot vienu. Vai divus.

Un tā viņa tur tiek vazāta no viena pie otra, no otra pie trešā. Mainās kleitas un draudu tehnikas. Bet dārgie brāļi un māsas vienā kadrā parādās tikai uz pāris minūtēm sākumā, un arī tur nekādas spriedzītes nav. Bet tur varētu smelt un smelt!!!! Un nekā! Tāda šļurināšana pa virsu, un Jupitera tik visiem padodas. Un viņu tik glābj un glābj. Uzticamais draugs.

Štrunts par filmām, kas ir galīgi sūdi. Gadās. Noskaties un aizmirsti. Bet cemme paliek par tām, kur ideja ir tik laba, bet izpildījums tik sakains. Nu pilnīgi dusmas, ka šitā var haltūrēt. Ak, un neticiet tiem, kas saka, ka Mila Kunisa tur slikti spēlē. Tur visi vāji spēlē. Tāpēc es nevienu no viņiem plašāk nepieminēšu. Viņa uz tā fona vēl ir visai aizrautīga. Lai gan, protams, pietrūkst viņas tēlā sajūsmas par lielo ieguvumu vai vismaz kāda maziņa šoka? Nu jā, humors arī filmai pašvaks. “Man patīk suņi!” Srsly?

Bet kas ir labs, tas ir vizuālis. Ja gribas skaisti paceļot kosmosā, pabaudīt zvaigžņotas ainavas un neredzētas pasaules, tad prieks garantēts! Brīnišķīgas ainavas, lieliski specefekti, drusku streļalkas un grautiņi, kā jau tas piedienas. Noteikti, ka uz lielā ekrāna ir maksimālais baudījums.

Vērtējums.. grūši.. nu okz, lai iet 6/10 par tiem specefektiem un kosmosa bildītēm.

Kino no 6. februāra