Monthly Archives: janvāris 2015

Trofeja

Standarta

Ir tādi darbi, kas neizraisa tūlītēju sajūsmu, dažreiz pat uzdzen žāvas un garlaicību, to balss nav aizraujoša, tai nav popsīgs muzikālais pavadījums, tomēr doma – dziļa. Zināmā mērā filma “Lapsu medības” (Foxcatcher) man atgādināja JRT izrādi “Oblomovs”, kuras pirmais cēliens ir tik miegains, ka, to skatoties, man radās patiesa vēlēšanās uzkāpt uz skatuves un ieritināties blakus Āboliņam zem segas, lai saldi pasnaustu. No vienas puses – ģeniāli pārliecinošs tēlojums un noskaņa, no otras – ja noskaņa ir miegaina, ir diezgan liels risks, ka puse zāles jau snauduļo līdzi. Kaut kā tā bija arī te.

Filma ir gausa, ar neparasti daudz un garām dīkajām ainām, kur tiek staigāts, vērots, klusēts.. Tas piešķir zināmu noskaņu, pastiprina galveno varoņu personības, bet tas var arī ellīgi nogarlaikot. Turklāt filmai gandrīz nav muzikālā celiņa, kas nozīmē, ka katrs čaukstiens zālē ir pārmērīgi labi dzirdams, kamēr visādās action filmās ir otra galējība – liekas, ka iznāksi no ķinīša puskurls. Biju jau dzirdējusi, ka filma nav notikumiem bagāta un ka visas lietas notiekas tikai pašās beigās, bet ar visu to zināšanu bija pagrūti sagaidīt beigas – trinos un dīdījos, un vāvuļoju. Kas laikam ir sliktākais, ko kino var darīt.

“Lapsu medības” jeb “Foxcatcher” ir stāsts par diviem brāļiem, olimpiskajiem cīkstoņiem. Dzīve pēc medaļām ne vienmēr ir salda, sities kā pliks pa nātrēm un mēģini savilkt galus, lai tiktu uz nākamo olimpiādi. Ja vispār. Un tad parādās mesjē Dupons, kas piedāvā brāļiem trenēties viņa īpašumā “Foxcatcher”. Tas, kāpēc jaunākais brālis piekrīt šim piedāvājumam, ir visai skaidrs. Jautājumi rodas par to, kāpēc tas vajadzīgs Džonam Duponam. Neesmu pārliecināta, ka Stīvs Karels ir gluži pelnījis Oskaru par šo lomu, bet tā ir interesanta, jo Džons ir kapitāli sačakarēts eksemplārs, kurš ir uzaudzis un dzīvo ar domu, ka par naudu var nopirkt visai daudz, arī ilūziju, ka esi olimpisko čempionu treneris. Diemžēl sporta kedu nēsāšana nevienu par sportistu nav padarījusi. Skumji, cik daudzi šādi stāsti atgriežas pie vecā labā iemesla – viss, ko mēs darām, ir tādēļ, lai atstātu iespaidu uz kādu. Visbiežāk – uz kādu no saviem vecākiem, kuriem visbiežāk tas ir galīgi vienalga. Kādēļ jācenšas vēl vairāk. Un viss pārējais ir fona troksnis, sīkumi. Uz šīs noskaņas stāsts arī veidojas, vijas un kulminē.

Vēl tur ir stāsts par sliktu piemēru. Treneris nevar atļauties būt slikts piemērs. Un viņam ir jātrenkā un jāiedvesmo sportists, ja vien sportists pats nav perfekcionists vai vismaz Mežāzis pēc horoskopa. Un tāpēc mēs visi neesam treneri. Toties mēs visi varam būt vecāki. Pilnīgi fakin sačakarēti. Vai lieliski. Kā paveicas. Vai nepaveicas. Un pat teorijas pārzināšana netuvina mūs ne soli tuvāk labai praksei.

Vispār es šito rakstu jau kādu otro nedēļu, un tā arī netieku līdz finišam. Pie beigām mazliet izplūdīšu par tēmu Čanings Tatums. Manā sirdī vietiņu viņš pierezervēja ar filmu “Step Up” un balerīnu parodēšanu. Lai dzīve šķistu vēl saldāka, viņš vēl arvien ir kopā ar savu sirdspuķīti no tās pašas filmas. Kopš tā laika viņš, šķiet, ir filmējies visur un visādi. Pieļauju, ka viņš ir nosedzis pilnīgi visus segmentus, varbūt izņemot šausmu filmas (bet varbūt ir, es tikai neesmu redzējusi). Un te viņš atkal nospīd, visnotaļ kārtīgi ieejot cīkstoņa lomā. Ar nepacietību gaidu Jupiteras ceļu un viņa elfa ausis. Kas drošvien būs pilnīgi kkas cits.

Ko lai pasaku rezumējumā? Šī nav viegla filma, ko noskatīties, bet mani tā kkā ļoti ilgi nelaiž vaļā. Iespējams, nelaidīs arī jūs. Ja jums patīk, ka jūs nelaiž, noskatieties.

7/10 (varētu vairāk, bet man vnk pietrūka draiva)

Kino (jau) no 23. janvāra

 

Advertisements

100% piedzīvojumu risks

Standarta

Paddington

Var teikt, ka filmas “Lācēna Padingtona piedzīvojumi” veidotājiem ir izdevies paveikt neiespējamo – radīt perfektu stāstu, kas vienlaikus ir arī ģimenes filma. No šī viena teikuma var nojaust, ka ģimenes filmas nav mana stihija 🙂 Man ļoti patīk animācijas filmas, tur es nemaz neliedzos. Vislabāk tādas, kur cilvēki kā personāži nav iesaistīti. Viņi mēdz visu sabojāt. Bet ne šajā gadījumā. Lai nu kā – bērnu rītam bija kkas jāizvēlas, un no šībrīža repertuāra izvēlējos tieši Padingtonu, jo galu galā – kurš maksā, tas arī pasūta mūziku, un skatīties bitīti Maiju – tikai pār manu līķi!

Bet pietiks par sāpīgo, tagad par skaisto. Šis ir stāsts par lācēnu, kas atceļo no Peru uz tālo Londonu, jo ir apsolīts, ka te viņu vienmēr laipni uzņems un par viņu parūpēsies. Un sāpīgo atklāsmi, ka lietas kopš solījuma sniegšanas ir mainījušās, un moderno dienu Londona nemaz nav gatava atvērt savu sirdi nabaga mazajam lāčukam, kā arī tikšanos ar Braunu ģimeni, kuras galva ir risku speciālists, līdz ar to aizdomu pilns pret jebkādiem riska faktoriem, kurā ir brīnišķīgi sirsnīga un mākslinieciska mamma (kura apžēlojas par Padingtonu) un divi pusaugu bērni, kas ir tādi, kādiem jau nu pusaugu bērniem pienākas būt.

Tētis, kuru tēlo lieliskais Hjū Bonevils (viņš arī Downton Abbey ģimenes galva), protams, zina, ka nekas labs te neizies, un taisnība vien ir – lācis mājās ir 100%-tīga problēmu garantija. Bet misters Brauns vienmēr nav bijis tāds nopietnais tips – savās rūpēs par ģimeni cilvēki ir dažādi, un tēti reizēm raizējas tik daudz, ka kļūst par visai uzvilktiem tipiņiem. Bet ne velti viņiem ir tik brīnišķīgas sievas kā Mērija, kuru atveido Sallija Hokina, kas manā sirdī ir iekritusi kopš filmas “Happy Go Lucky”.

Saprotot, ka paši Padingtonam nevar nodrošināt mājas, Braunu ģimene cenšas atrast iespēju, kur tad lāčukam palikt. Savukārt tikmēr kadrā parādās kāda blonda un ļoti, ļoti ļauna dāma, ko visai krāšņi attēlo Nikola Kidmena – viņai tiešām piestāv šī loma. Un viņas plāni attiecībā uz lācēnu pavisam nav labi.

Košākais tēls šajā stāstā ir pats Padingtons – gan viņa optimisms un prasme nežēloties arī, kad sirsniņa sāp, jo neviens viņu negrib, gan brīnišķīgais veids, kā viņš stāsta par Braunu ģimeni vēstulēs savai tantei uz Peru, viņa neveiklība, iejūtoties cilvēku pasaulē, un no tās izrietošie negadījumi, viņa pašaizliedzība un asais prāts. Un viņam vienmēr cepurē ir ievārījummaizīte nebaltai dienai.

Es nezinu kā, bet šajā filmā ir izdevies apvienot visas labās lietas – aizraujošu piedzīvojumu, ģimenes vērtības, to, kā mēs visi ilgojamies kaut kur piederēt un būt pieņemti, kopīgiem spēkiem gūtu uzvaru, smieklīgus un neveiklus brīžus un pat sirdi stindzinošus notikumus.

Vispār filma ir tapusi pēc grāmatām par lācēnu Padingtonu (Latvijā pāris grāmatas ir izdevusi Zvaigzne), kas Lielbritānijā, cik noprotams, ir visnotaļ populāras. Protams, arī pats lācēns ir nopērkams kā rotaļlieta, un jādomā, ka tā popularitāte tagad tikai celsies. Bet tā kā viņš ir tik mīlīgs un pieklājīgs, es arī būšu tāda, un nedomāšu par visa labā komercializēšanu.

Visumā – ideāla izklaide ģimenei. Der visiem vecumiem (pat tad, ja tas ir tikai mans viedoklis).

8/10 (lai gan savā žanrā varbūt, ka var nežņaugties un dot visus 10 no 10)

Kino no 23. janvāra

Cipargalva

Standarta

Ik pa laikam gadās tās filmas, uz kurām nevaru saprast, kāda citrona pēc aizgāju. Varbūt šoreiz vnk jau atkarība no kino un sevišķi no kinoblogeru seansiem kā tādiem. Bet nu kolēģe/draudzene saka, ka esot jāiet tā tur skaistuļa dēļ, nu labi, ejam. Tas tur skaistulis tīri ņemams. Ja patīk (mākslīgi) blondīņi.

Bet nu vispār viņš šobrīd smukāks, nekā Tora laikos, kad bija pārkačājis jēgu tā, ka pat seja aizpampusi un acis neredzēja. Tagad tāds saprātīgi kačāts, bet ne vairs gluži Džonijs Bravo. I pat seju redzēt var! Kas ir glīta.

Ja par filmu. Kā jau tas piedien pie lietas, izplatītāji un kinoteātri nenoguruši slavē filmas pat tad, ja tās ir galīgi mēsli. Līdz ar to apgalvojums, ka “šo filmu pat hakeri ir atzinuši par ļoti labu esam” nobāl, dzirdot, kā aizmugurējā rindā latviešu eksperti dalās savos viedokļos. Bet viņi drošvien nav tie hakeri, lai ko par mums nedomātu Holivudā.

Ja par filmas plusiem – par spīti garumam (2:13), sižets ir visnotaļ sakarīgs un notikumi gana spraigi seko cits citam ar dažiem pārsteigumiem, kas neļauj pārāk daudz atslābt un pārāk bieži sev jautāt – jā, bet uz kurieni tad šitais viss pasākums virzās? Filmu gan varētu mazliet noīsināt, vienkārši atmetot bezjēdzīgo romantisko līniju, kurai trūkst ne tikai iepriekšminētās jēgas, bet arī vajadzīgās dinamikas, jo to visās frontēs (izņemot seksu) izpogā draudzības kvalitāte starp abiem galvenajiem vīrieškārtas varoņiem. Nu un turpinot ar mīnusiem – filmu ražotāji tiešām cenšas nosēdēt uz pārāk daudz krēsliem vienlaikus, un te tas īpaši labi manāms – ja jau filma par datoriķiem, značit jāieliek tur kāds indietis. Un noteikti jābūt afroamerikāņiem un sievietēm. Šoreiz divi zaķi vienā. Plus vēl ieliekam viņu gana svarīgā amatā, lai redz, ka american dream is real. Laikam tā iepriekšminētā romantika ir iebāzta, lai apmierinātu puišu draudzenes, kas tiks atvilktas līdzi. Nu, ja viņām vnk nepietiek ar skatīšanos uz Krisu Hemsvortu. Nu un tad vēl kokteilim jāpiesauc visas iespējamās hakervalstis, sākot par Ukrainu un beidzot ar Indonēziju.

Atsevišķs stāsts, protams, par prezentāciju pirms filmas, kurā uzstājās Microsoft pārstāvis, kurš cītīgi “skenēšanu” sauca par “skanēšanu” (skan, piemēram, mūzika un plates). Laikam jau viņiem ofisā neņem nost no algas par terminoloģijas nepārzināšanu. Nemaz nerunājot par prezentāciju, ko viņš esot aizņēmies no kolēģa. Nu vietām šķita, ka tiešām aizņēmies minūti pirms nākšanas uz kino. Bet tā kā šī bija vienreizēja ekstra, jums tā nespīd, tik vien kā palasīt manu kritiku.

Visumā tāda laba vidusmēra streļalka-ubivalka ar datorisma elementiem, kas galīgi nav tā sliktākā izklaides versija, bet šaubos, vai to ilgi atcerēšos. Nu varbūt tādā ziņā, ka nevienam nevajag ļaut spraust jūsu kompī savu USB, jo sazinkas ar to tiek iesprausts. Bet citādi ilūziju par dzīvi tīmeklī un to, cik tā ir trausla, man nav. Ja jums ir, varbūt jūs šī filma mazliet sapurinās.

Kino no 23. janvāra

6/10

Gada pirmā grāmata

Standarta
Gada pirmā grāmata

Džūlija Donaldsone, Aksels Šeflers – “Lielceļa laupītājs”

Mana šīgada lielā apņemšanās bija pastāstīt šajā blogā par visām izlasītajām grāmatām, nevis tikai dažām. Vai mazāk nekā dažām. Un tomēr es jau biju nolēmusi lauzt šo apņemšanos un pirmo grāmatu izlaist, jo kuru gan interesēs bērnu grāmata angļu valodā? Un tad es šodien iegāju Zvaigznes grāmatnīcā, un – šeku reku – tur tā grāmata stāv latviski! Liktenis.

Bija laiks, kad es bērnu grāmatas vairs nelasīju, ja neskaita Poteriādi, bet nu to es savukārt neuzskatu īsti par bērnu literatūru. Bet tad mana draudzene Egita gluži neviļus atdzīvināja manī prieku par bērnu grāmatām, kas ir tik burvīgas – krāšņas bildes, jautri teksti un reizēm pat labi daudz ironijas, kas priecē pieaugušā sirsniņu.

Tā nu gads man iesākās ar lielceļa bandītu – žurku, kas jādelē savā zirgā pa apkaimes ceļiem un zog visu pēc kārtas. Vajag vai nevajag. Vislabprātāk viņš nabaga ceļiniekiem atņemtu tikai smalkmaizītes, kēksiņus un konfektes, bet nākas iztikt arī ar puķēm, burkāniem vai citām ne pārāk saistošām lietām. Bet nu tā kā viņš ir laupītājs, tad jālaupa to, kas ir pieejams.

Grāmatai ir tiešām brīnišķīgas ilustrācijas un vēl labākas dzejas rindas (man gan labāk patika oriģinālvalodā, bet tā ir subjektīva lieta). Šo mazo prieku rekomendēju gan lielajiem, gan mazajiem lasītājiem, riktīgs saldēdiens! Šai pašai autorei ir arī grāmata “Bubulis un Bubulēns”, ko biju ievērojusi nosaukuma dēļ, bet tagad man ir patiesa interese atšķirt arī šo grāmatiņu.

Lielie meli

Standarta

 

burton

Tims Bērtons man visspilgtāk asociējas ar multfilmu “Nightmare Before Christmas”, kas ir vienkārši brīnišķīga, un dzejoļu grāmatiņu “The Melancholy Death of the Oyster Boy”, kas ir pilna ar vēl brīnišķīgāk drūmiem dzejolīšiem par “all kinds of wrongs”. Burvīga!

“Lielās acis” (Big Eyes) nav ne viens, ne otrs. Tā ir vienkārši biogrāfiska filma par reāliem cilvēkiem un notikumiem. Precīzāk – par talantīgo mākslinieci Mārgaretu Kīnu un viņas vīru, kurš bija reti apsviedīgs kadrs un uzdeva viņas ārkārtīgi populāros darbus par saviem, jo “neviens nepērk sieviešu gleznas”. Un tā viņi gadiem dzīvo – viņam slava un spozme, viņai – terpentīna galvassāpes un neviena drauga, jo nedod Dievs, ja kāds ko nopratīs un meli nāks gaismā.

Man ļoti patīk Eimija Adamsa, bet viņai kapitāli nepiestāv tie blondie mati. Bet nu sīkums par matiem, jo arī tēlojumā viņu izpogā Kristofers Valcs, kuru reklāmā bez bārdas neatpazinu. Bet viņam sanāk gan šarmējošie, gan pilnīgi creepy izgājieni, kurus dāsni dāļā misters Kīns. Viņš ir stipri košāks tēls, lai gan Adamsai bija iespēja iznest filmu uz sevi, jo tā taču ir par Mārgaretu un viņas garo cīņu. Un vēl visa tā apjausma, kad viņa pamazām saredz, ko tad īsti ir apprecējusi. Bet kkā līdz galam viņai neizdevās to visu parādīt tik labi, cik varētu. Vai cik man gribētos.

Tiem, kas ir radoši cilvēki, nav jāstāsta, kā tas ir, kad radāmās lietas vai nu spraucas no tevis ārā pa visiem galiem vai arī nomāc tevi, ja tu tās nelaid ārā. No ģēnija līdz trakajam nav gluži viens solis, bet pie tā otra var nokļūt visnotaļ taisnā ceļā, ja neļauj radošajām sulām iztecēt ārā. Lai gan Mārgareta zīmē uz nebēdu, nespēja publiski pateikt, ka darbi ir viņas, un saņemt pašai novērtējumu par tiem, dzen viņu grīdā ne pa jokam. Bet sievietes ir izturīgi radījumi, ko tikai nepanesīs pilnīgi sviestainu iemeslu dēļ. Viņa izturēja kādus desmit gadus (precīzu ciparu man ir slinkums meklēt, un kuru tas interesē?), kamēr izrakstīja viņam vilka pasi. Jeb precīzāk – aizbēga arī no šī vīra. Un tad vēl kādu laiciņu viņai vajadzēja, lai saprastu, ka viņai tomēr pienākas vairāk, un patiesātos ar bijušo vīra kungu.

Notikumi tiesā bija mana mīļākā filmas daļa. Biju asarās. Vairāk neko nestāstīšu, jo citādi ar visu solīšanos sanāk spoileri. Bet tas bija tiešām labi. Es teiktu episki, bet episki laikam saka tikai par filmām ar iespaidīgu datorgrafiku.

Visumā – skaists stāsts ar jauku morāli. Vakar iečekoju viņas darbu cenas, un nu jā – apetīte rodas ēdot. Plakātu par diviem dolāriem nenopirksi kā filmā. Tā ka atliek papriecāties kino. Arī ne gluži par diviem dolāriem.

7/10

Kino no 9. janvāra

P.S. Dzejolīšus ar bildēm var iepazīt šeit – http://homepage.tinet.ie/~sebulbac/burton/ vai arī grāmatā.

“All these small things they gather round me”*

Standarta

Tas vieglums, ar kuru 1. janvārī var pateikt – gada labākā filma! Tā bauda, tie spārni, ko iedod laba filma, ir kā narkotika, kas mani velk atpakaļ uz kino, cerībā atkārtoti noķert to kaifu, kad mājupceļā šķiet, ka kājas nemaz neskar zemi. Un to spēju gandrīz nepamanīt, ka filmas laikā kāds sper pa manu krēslu, ka citam blakus draudzene suflē skaidrojumu, to iegrimšanu stāstā, aizmirstot par analīzi..

“Trešā persona”. Ko gandrīz nokavēju, lai gan taisījos iet jau bezmaz pirmajā rādīšanas dienā. Beigu galā atnācām uz pēdējo seansu. Sanāca neplānots plāns gada pirmajam vakaram. Tiem, kas domā, ka viss nokavēts, nevajag izsamist – filmu vēl rāda Splendid Palace (tiem, kas manā vecumā – Kino Rīga).

Stāsta ideju nopratīsit, noskatoties reklāmas rullīti. Kurš, par laimi, pietiekami daudz nepasaka. Lai būtu arī ko redzēt, tiešām aizejot uz kino. Es pat nezinu, kā lai īsti par to pastāstu. Filmā ir trīs stāsti, kas varbūt ir, bet varbūt arī nav saistīti. Šī nebūs tā filma, kuras beigās visi punkti uz i būs salikti, kur viss saslēgsies nevainojamā harmonijā un loģikā, lai skatītājs varētu viedi pamāt ar galvu un novilkt: “Aha!” Bet tā nav arī “Interstellar”, pēc kuras iznācu kā izpļaukāta un ar prātu, kas sasiets “topsy tail”, un tik viegli nebija atsienams.

Rakstnieks/viena hīta meistars un viņa mūza, mākslinieks un viņa dēmonu vajātā sieva, kas teju nogalināja viņu dēlu, zaglis un čigāniete, un viņas meita, kas varbūt ir, bet varbūt nemaz arī nav.

Šie ir stāsti par to, kā cilvēki viens otram čakarē smadzenes, dažreiz sporta pēc, dažreiz naudas dēļ, daži vienkārši savādāk vairs neprot, kā tikai locīties melos un pasakās, dzīvot attiecībās, kas sniedz piepildījumu tikai uz brīdi, par vainu, par to, kā uzskatām, ka neesam pelnījuši neko labāku, par to, kā sevi sodām visas dzīves garumā, jo tā ir vieglāk, nekā sevi mīlēt. Un vēl citi vnk ķer iedvesmu. Un to, kā bērni izmaina realitāti, jūtas un pastāvošo lietu kārtību uz visiem laikiem.

Un jā, mēs, rakstošie, esam tādi radījumi – mēs citējam paši sevi, mēs citējam jūs, un, jā, viss, ko mums sakāt vai darāt, var tikt izmantots. Visi stāsti reiz ir notikuši pa īstam, viss reiz ir bijis pateikts. Varbūt labskanības nolūkos vai dramatiskākam efektam ir mainīts frāzējums vai notikumu secība, bet tas viss ir bijis pa īstam. Un tā jūs kļūstat par stāstiem. Un pēc tam nepārmetiet. Paši prasījāt, lai uzrakstu.

P.S. Olīvija Vailda – lieliska!

* Ben Howard – Small Things