Monthly Archives: Decembris 2014

Samērīsimies?

Standarta redaktors

whiplash

Sens teiciens vēsta, ka ir jānoskūpsta daudzas vardes, lai tiktu līdz princim. To var attiecināt arī uz kino – ir jānoskatās daudz nejēdzīgu mēslu, lai kādreiz tiktu apbalvots ar kko baudāmu. Un tad vēl mēs varētu parunāt par gaidām (jeb moderni sauktām par ekspektācijām). Arī tā ir viena ļauna štelle. Sāku apsvērt iespēju vairs neierasties laicīgi uz kino seansiem, lai man nebūtu jāskatās reklāmas rullīši, jo tie tikai visu sačakarē.

Vēl mūsu gaidas, protams, uzkurina citu viedokļi un saslavinājumi. Tā nu uz “Atsitienu” (Whiplash) gāju ar zināmām bažām – vai nu būs ekstāze vai kapitāls aplauziens. Ņemot vērā, ka Spektra šīgada izlase man ir sagādājusi gan vienu, gan otru, tad nu attiecībā uz šo filmu jau sāku saspringt.

Viena lieta, kas man ir sākusi traucēt kino, ir tas, ka es tagad vienādiņ sēžu un apceru – vai tam, kā te tiek attēlota noteikta nodarbošanās (šajā gadījumā – muzicēšana), ir vispār kaut jel attāla līdzība ar realitāti? Tas man sākās laikam pēc tam, kad sāku nedaudz niekoties ar alpīnismu, jo nu tas, kā to reizēm atveido filmās, ir fekin muļķības. Pfffff! Nu un par krievu valodu amerikāņu filmās nemaz nerunāsim. Tā ka – kādēļ gan nehaltūrēt uz da jebkuru tēmu?

Ignorance is bliss, jo šajā brīdī (un vēl daudzos citos) mani glābj mana aprobežotība. Jo par mūziku es neko nejēdzu. Man tā patīk, es to klausos katru dienu. Man ir svarīga skaņa, sajūta, teksts, ritms. Bet es nekad to neanalizēšu, nerunāšu par pusnotīm un ceturtdaļtaktīm, un samplēšanu. Un tieši tas man ļauj mūziku tā tīri baudīt. Patīk/nepatīk. Ja šķību dziedāšanu (it sevišķi savā izpildījumā) es vēl varu ar ausi noteikt, tad uz instrumenta nospēlētu šķību noti es nepazītu pat tad, ja tā (pārfrāzējot brīnišķīgu frāzi no Poteriādes) plika man dancotu priekšā.

Būtībā filma balstās uz diviem personāžiem. Kas man šķita visai līdzīgi. Endrjū, kas ir, iespējams, daudzsološs džeza bundzinieks savā karjeras iesākumā. Un profesors Terenss, kas vada mūzikas akadēmijas džeza orķestri. Abi ir maksimālisti, kas nedod ne sev, ne citiem nekādas atlaides. Protams, Endrjū vēl piemīt zināma deva jaunības naivuma un apaļi vaidziņi, bet Terenss jau ir noslīpēts materiāls. Mani patiešām interesē, kā virzīsies Mailza Tellera (Endrjū) karjera, jo ar šo lomu viņš ir parādījis, ka var izspiest ko vairāk par distopijas vai romantiskās komēdijas līmeni. Nu Dž. K. Simonsu (Terenss) varu tikai slavināt – vienu brīdi viņš tev saldi smaida un sit uz pleca, bet nākamajā viņš pilnīgi aukstasinīgi tev dr** smadzenes. Un abas lietas dara izcili. Un līdz galam. It sevišķi to otro. Bet ko padarīsi, maksimālists. Slimi, bet tik labi, ka pat apbrīnojami.

Vispār šajā filmā maz, kam piesieties. Visas sižeta līnijas ir loģiskas un pabeigtas. Un visām ainām ir sava jēga – gan vakariņām ģimenes lokā, gan romantiskajai pus-notij. Riktīga puiku filma par mērīšanos ar sasniegumiem. Un to, kā tu neesi nekas (vismaz savā prātā), kamēr nav, ar ko pazīmēties.

Ja tā aplam gribas pakritizēt, tad vienīgais, kur varu piesieties, ir tas, ka visa filma tikai tā pamazām virzās uz beigu galu, pāris emocionāli blīkšķīši ir, bet nekas tāds, tā ka nevar īsti saprast, kad un kāds būs atrisinājums. Ja vispār. Un tad ir vnk episkas beigas, pēc kurām ir skaidrs – te ir dzimusi jauna un skaista draudzība.

Kino no 12. decembra

8/10