Monthly Archives: novembris 2014

Hektārs laimes un iekšējie zvēri

Standarta

Tā nu sanāk, ka, cenšoties atgūt Kino Fana statusu, jo tas jau man ir negods – nolaisties līdz 1. līmenim, samērā īsā laika posmā ir sanācis noskatīties trīs visai līdzīgas tematikas darbus. Kurus visus trīs iesaku (ko nevaru teikt par citiem trim, ko noskatījos Kino Naktī, nu ok, Pastaiga starp kapakmeņiem, lai ko neteiktu nosaukums, ir skatāma, it sevišķi uz pārējā fona).
Svaigākās filmas sakarībā atcerējos pasaku par slimo karali, kuram, lai izveseļotos, bija jāuzvelk laimīga cilvēka krekls. Un kad visā karaļvalstī viens laimīgs cilvēks beidzot tika atrasts, viņam nemaz nebija krekla. Mīlu pasakas! Un tas ir tik cilvēciski – meklēt laimi ārpus sevis. Ielikt atbildību par laimes nodrošināšanu otra cilvēka rokās (šis ir adaptēts citāts no Elizabetes Gilbertes). Bet te stāsts par trim cilvēkiem un trim ceļojumiem katram savas iekšējās lapsas, suņa, čūskas vai bruņurupuča iepazīšanā.

Hektors un laimes meklējumi

Kino no 21. novembra

hector

Vienā jaukā dienā Hektors saprot, ka nespēj vairs palīdzēt saviem pacientiem (viņš ir psihiatrs), viss ir tukši vārdi, un kas vispār tā tāda – laime, ko visi tā meklē? Un ja viņš nezina, kas tā tāda – vai maz viņš pats ir laimīgs? Tā nu Hektors visai tipiski dodas laimes meklēšanas/sevis atrašanas ceļojumā. Protams, tā patālāk no mājām. Sākot ar Ķīnu. Pēc tam uz Āfriku, kur viņš uzzina, ka laime ir, piemēram, būt dzīvam (ja tumsā divus nēģerus samaina pret diviem citiem nēģeriem – vai baltais cilvēks pamanīs atšķirību?), un tad uz Losandželosu noslēgt rēķinus ar pagātni. Agneses monologs vispār ir lielisks, to vajadzētu katram zināt, ka no otra cilvēka idealizēšanas nekas labs neizies, un tieši tāpat nav smuki kādu pieturēt rezervē – ja nu visi striķi trūkst.

Lielos vilcienos man nav, kur šai filmai piekasīties, lai gan jumtu man tā nenorāva. Protams, ir dažas klišejas – sevis meklēšanas ceļojums tālumā, prostitūcija Ķīnā, Āfrikas ekstras u.c. Tomēr vairāk bija vērtīgo lietu – par to, cik spēcīgi ir mūsu stereotipi, gan kā biznesmeņiem, kas lido tikai pirmajā klasē, gan narkobaroniem, un arī mums attiecībā uz viņiem. Es principā neciešu, ka stāstiem ir nesakarīgi pārlēcieni, izlaidumi un nepabeigtas tēmas, bet šeit viss tā jauki, un pat ne šķebinoši saldi atrisinās un savstarpēji saslēdzas. Par to no manis speciālais žetons.

Katrs, protams, paņems savu, bet man vislabāk patika tas mūka izaicinājums: “Think higher!” Neapstājamies pie sasniegtā, pie izdomātā un izdarītā! Teica laiskā Austra, snauduļodama uz dīvāna. Bet nu vismaz jūs aizejiet un izdariet, ja?

 

Laggies (Iestrēguši jaunībā)

Kino no 28. novembra

laggies

Šī filma ir kaut kas pa vidu – bez ekstrēmiem pārgājieniem vai ceļojumiem, bet tikai ceļošanu sevī. Par to, kā mums negribas un varbūt mēs pat neprotam pieaugt un uzņemties atbildību. Man pašai nekad nav bijusi skaidra pieaugušā definīcija – kurā brīdī tas notiek? Kad man ir 21? 25? Kad esmu precējusies? Kad man ir bērni? Kad man ir darbs? Dzīvoklis? Sirmi mati? Kurš ir tas definējošais nosacījums? Pēdējā gada laikā esmu pieķērusi, ka dažos jautājumos turpinu turēties pie bērnišķīgās bezatbildības, bet ne jau es vienīgā tāda – viens negrib precēties, cits negrib bērnus, vēl cits negrib maksāt nodokļus. Neviens negrib sevi lieki apgrūtināt. Un daudzi grib, lai visi visi visi viņus mīl, visiem viņi patīk un visi par viņiem saka tikai to labāko. Un vēl mēs visi gribam, lai pasaulē valda miers, cilvēki cits citu nekrāpj, šokolāde ir bez kalorijām un mēs dzīvojam mūžīgi.

Ja runājam par galveno varoni – Megana tā ap saviem 28 gadiem vēl nevar atvadīties no dažām bērnības pazīmēm. Visa dzīve iet pašplūsmā, īpaši nesaspringstot, muterīte gan drusku piekasās, ka vajadzētu darbu atrast, un draugs arī vislaik maigi mācas virsū ar saviem “vismaz aizej uz to personības izaugsmes semināru”, bet viņa diezgan veikli izlokās (drošvien Zivs pēc horoskopa, mēs tādas lunkanas esam). Un tad draugs nomet bombačku un viņu bildina. Un to vnk ir vērts redzēt – kā viņa lokās tad! Un tad komplektā vēl šis tas, lai vēl palocīties. Vispār fascinējoši skatīties bija, kā viņa, it kā pieaudzis cilvēks būdama, tur ņemās un tamborē tādus melus, ka maz neliekas. Vienā brīdī jau liekas – nu beidzot viņa pateiks, kā ir, atzīsies vājumā. Bet nē, šī uztamborē vēl! WTF? Bet nu arī vislokanākās zivis reizēm var izmest krastā. Tā nu viņas “došanās uz semināru”, bet īstenībā tusēšana tai laikā ar vidusskolniekiem tomēr noved pie vismaz vienas apzinātas izvēles pieņemšanas.

Visumā stipri patika, jo aizdomājos par šo to, un arī gluži labi izklaidējos.

 

Wild (Mežone)

Kino būs tikai no 30. marta, bet nu, cerams, ka izplatītāji nepārdomās

wild

Uz šo filmu es pati nesaprotu, kāpēc vispār izdomāju iet, ņemot vērā, ka ideja ir tik nodrāzta, ka kur nu vēl tālāk – meiča, kam dzīve nogājusi līdz kliņķim, dodas fiziski mokošā pārgājienā, lai kko pierādītu. Vismaz ar apmēram šādu info es gāju uz kino. Ahhh, un kāda bauda bija šī filma! Tik patiesa, tik smieklīga, tik uzrunājoša.

Filma ir veidota pēc patiesiem notikumiem, un grāmatu filmai ir pārveidojis pats Niks Hornbijs. Manās acīs viņš neko sliktu nevar uzrakstīt vai pārrakstīt (viņam pašam ir vairākas burvīgas grāmatas, kas pārtapušas arī filmās – About a Boy, A Long Way Down, High Fidelity, un arī scenārijs filmai An Education). Bet šis stāsts ir par jaunu sievieti, kas pēc mātes nāves (kas tiešām ir zaudējums, kas sit ļoti stipri), īsti netiek ar to galā un nolaiž savu dzīvi līdz tam iepriekšminētajam kliņķim. Un tad, lai savāktu sevi vai lai vnk izrautos no bezcerīgā riņķadanča, dodas sevi fiziski pamocīt pa Pacific Crest Trail.

Tā nu pāris mēnešus viņa izbauda teju visas iespējamās solo pārgājiena ekstras – laiku pārdomām, sarunām ar sevi (jo neviena cita jau nav, ja neskaita imagināro lapsu), lietu, sniegu, vēju, tulznas, varžu invāziju, halucinācijas, izņemot, par laimi, to vienu ekstru, par kuru es raustījos katrā ainā, kurā parādījās vīrietis.

Domāju, ka filma varētu visai labi aiziet, jo tēma ir gana aktuāla un katram tur ir sava sāpe vai prieks, ar ko saslēgties – mēs tomēr esam iepriecinoši neunikāli, un mūsu ceļš katram uz sevi bieži vien ir stipri līdzīgs. Varbūt sižetiski neizklausās kā nereāli aizraujošs gabals, bet šī bija tiešām ĻOTI labi uzrakstīta filma, tik jautra, tik nopietna, nu noskatieties, lūdzu! Un es pilnīgi noteikti izlasīšu arī grāmatu, un pēc tam pateikšu – kas labāks – zirgs vai mašīna!

 

Advertisements