Monthly Archives: Decembris 2013

Ilgi un laimīgi vs. īsi un bēdīgi

Standarta
Pirms atkal tiksimies

Pirms atkal tiksimies

Ja pieturos pie savas iecienītās teorijas, ka viss notiek, kā tam jānotiek un kad tam jānotiek, un īstās lietas un cilvēki pie mums nonāk īstajā brīdī, tad sanāk, ka man bija ļoti nepieciešama tieši šī grāmata. Vispār es to pirku ne sev, bet kā dāvanu. Izvēles princips bija vienkāršs – pēc iespējas svaigāka, lai dāvanas saņēmēja vēl nebūtu paspējusi to iegādāt pati. Manuprāt, viņa ir vēl izvēlīgāka lasītāja, nekā es, tādēļ nedaudz saspringu – ka tik nav baigā lubene, tad gan būšu ieberzusies. Bet vienmēr jau var neierakstīt grāmatā novēlējumu, lai to var aizdāvināt tālāk, ja saņēmējam neiet pie sirds. Protams, tādi laiki nav pienākuši, ka es nopirkšu grāmatu dāvināšanai, bet pati pirms tam neizlasīšu. Tā nu ķēros klāt, jo laika nebija daudz. Labi, ka tieši tagad darbu bija pamazāk – stiepu grāmatu pat uz darbu un urbu pusdienlaikā un katrā brīvā brīdī. Rezultātā – 2 vakari + 1 darbadienas brīvbrīži, un grāmata pabeigta.

Stāsta ideja ir gana vienkārša – puisis un meitene. Puisis paralizēts pēc negadījuma. Meitene tiek noalgota par viņa laika kavētāju. Stāsta potenciālie attīstības scenāriji ir divi: 1) viņš nomirst, meitene paliek raudam; 2) viņš brīnumaini izveseļojas, abi apprecas, saražo bariņu bērnu un dzīvo laimīgi līdz mūža galam. Nu labi, vēl jau ir 3) viņš tā arī paliek paralizēts, bet viņi TĀ mīl viens otru, ka tas tipa netraucē. Viņi, protams, var arī izšķirties, bet tas notiks pēc grāmatas beigām, tā ka par to varam nedomāt.

Jāsaka, ka pirmās 100 lappuses mani īpaši nepārliecināja un neiepriecināja. Biju vīlusies. Es tiešām neredzēju, ka šis stāsts varētu attīstīties kaut cik interesanti, ņemot vērā pieejamos variantus, un vai tajā būs kaut jel kas oriģināls, jo šis nu ir diezgan nodrillēts sižets. Un manās acīs nez vai var uztaisīt kaut ko ģeniālāku par franču “Neaizskaramie“, kas vēl pērn bija redzama kino un ir stabili mana 2012. gada mīļākā filma. Ja neesat redzējuši, no sirds iesaku. Ir gan ļoti smieklīgi, gan skumji, nu apmēram kā dzīvē. Un skaisti. Un vēl tie politnekorektie joki.. “Nav rociņas, nav cepumiņa!” Drosmīgi.

Atpakaļ pie grāmatas! Pēc 100. lpp. man sāka kļūt patiešām interesanti. Tagad brīnos, ka nekad nebiju dzirdējusi par šo autori ar striptīzdejotājas cienīgo vārdu – Džodžo. Izrādās, ka viņa ir pavisam uzrakstījusi jau 11 grāmatas un divas no tām ir apbalvotas (romantiskās literatūras žanrā). Vērtējumi Amazonē vidēji uz 4 zvaigznēm, bet tas, protams, ir subjektīvi. Ir dažādas prasības, un daži arī Bada spēlēm liek piecas zvaigznes, tā ka viss jau no tās gaumes vien atkarājas. Un te mans lielākais pārsteigums – šī grāmata man lika ne tikai raudāt, bet arī domāt. Asaraina es sāku palikt kaut kur uz grāmatas vidu, bet nu aptuveni pēdējās 100 lapas gaudoju kā izkulta pie katras aizkustinošās vietas, pat grāmatu piepilināju. Un par to es noņemu 1 zvaigzni kopvērtējumā (bet atstājot 4), jo nu tās asarainās beigas ir drusku par garas. Raudāšana vai neraudāšana, protams, ir atkarīga no lasītāja vispārīgā dvēseles stāvokļa, rakstura un no tā, cik nu kuram agri piešķiļas, ka nekāds “un tā viņi dzīvoja ilgi un laimīgi” te nebūs. Un vēl no tā, cik nu lielā mērā katrs saslēdzas ar konkrēto stāstu. Vai cik nu liela ir tā vajadzība paraudāt. Mans trauciņš laikam bija beidzamā laikā piesmēlies jau līdz augšiņai, tā ka tagad parāva vaļā normāli. Paraudāju i par nabaga Vilu, kurš grib būt īsts vīrietis un dot savai sievietei visu, ko varēja kādreiz, nevis nīkt pārmaiņus ratiņkrēslā un slimnīcā un rīt tabletes saujām, i par nabaga Lū, ar kuras mīlestību un centību tomēr nepietiek, lai mainītu realitāti. Asaraino vietu te netrūkst. Katrā ziņā rekomendējamā literatūra, ja vajag paraudāt (izlādēties), bet nav īsti, par ko, vai arī vnk grūti uzsākt. Uzšķiriet kaut vai 379. lpp. ar ainiņu Šveices klīnikā, un – aiziet! Paraudāsiet gan par Vilu, gan par sevi. Ja jūs kaitina, ka es te esmu izklāstījusi beigas, atvainojiet, bet to jau var izsecināt pat no grāmatas nosaukuma (bet es jau arī ilgi cerēju, ka tas neko nenozīmē). Tas, ka šis ir raudamais gabals, gan nenozīmē, ka grāmata ir slikta. Galīgi ne tā! Grāmata ir pat ļoti lieliska, jo tajā bez skumjām beigām ir arī daudz labu un pārdomas rosinošu lietu.

Ja par galvenajiem personāžiem..

Lū. Krāsaina meitene no mazpilsētas, kas izmisīgi cenšas viņai iedotajā laikā – pusgadā – atrast veidu, kā panākt, ka Vils atkal iemīl dzīvi un atsakās no sava nodoma aiziet no tās, izmantojot eitanāziju. Meitene, kas 26 gadu vecumā tā arī nevar atbildēt uz jautājumu, kas viņa ir un ko viņa grib no savas dzīves. Un kāpēc viņa tā arī ir iestrēgusi šai mazpilsētā, kas viņai neko nevar dot. Kāpēc viņai ir attiecības ar Patriku, kuras nekur tā īsti neved jau septiņus gadus, ko iesākt ar ģimeni, kurā visi spēlē atkarības, vainas apziņas, atbildības un pienākuma spēles. (Te nu jums ir īstie Apokalipses jātnieki!) Un tad vēl māsa, ar kuru Lū ir mīlas-naida attiecības (domāju, ka visas māsas zina, kas tā par jaudīgu lietu). Paldies Dievam, Lū nav nekāda ideālā varone, kas visu dara nevainojami. Grāmata ir uzrakstīta no viņas skatu punkta ar visu Lū personīgo subjektīvismu un nesapratni, piemēram, par to, kāpēc Vila māte ir tāda bezjūtīga maita (Lū-prāt). Pamazām, protams, pienākums pret darba devēju pārvēršas par jūtām, kas liek meklēt risinājumu vēl izmisīgāk un cerēt, cerēt…

Vils. “Atšķirībā no cilvēkiem, kas uzauguši tādos apstākļos kā es, Vilam bija gluži dabiska izredzētības sajūta. Ja cilvēks kopš bērna kājas dzīvo skaistā mājā, mācās labās skolās un pusdieno smalkos restorānos, viņam droši vien šķiet, ka viss vienmēr būs labi, ka viņam pasaulē ir atvēlēta īpaša vieta.” (259. lpp.) Vils nu ir aplauzts pēc pilnas programmas. Viņam ir atņemts viss, pēc kā viņš ir tiecies, uz ko ir strādājis (un nav jau tā, ka viņam viss dzīvē ir iedots par skaistām acīm, fiška viņam pašam ir visai normāla) – ir blonda, cacota draudzenīte, veiksmīga karjera, iecienītie hobiji, ceļojumi, izklaides (ne obligāti tādā secībā). Un droši vien tieši tādēļ Vils tik ļoti pārdzīvo visu, ko ir zaudējis, un nevēlas turpināt eksistenci ratiņkrēslā. Par spīti mīlestībai, kas uzplaukst starp viņu un Lū. Un tāpēc vēl jo vairāk. Un tomēr Vils iedod Lū to, ko spēj – liekot viņai sākt lasīt ko vairāk par dzelteno presi, domāt, izvērtēt savu dzīvi un attiecības un beidzot atbildēt uz jautājumu, ko tad viņa pati grib? Smagā piezemēšanās Vilu ir atbrīvojusi no krietnas devas uzpūtības, mēs viņu iepazīstam kā bezmaz vai eņģeli, cik jau nu tādā stāvoklī viens cilvēks var būt balts un pūkains, un viņš kā gādīgs aizbildnis izdara vēl pēdējo darbiņu savā dzīvē un izstumj Lū saulītē.

Ja godīgi, kā personāžs man reāli patika Lū draudziņš Patriks. Parasts džeks, kas īpaši ne uz ko neiespringst un nepārpūlas, izņemot savu triatlonu. Meitene zaudē darbu un nevarēs braukt atvaļinājumā? Nekas, dārgā, es nopirkšu biļetes. Naudu atdosi, kad varēsi. Vai nav mīļi? Un tā viņš jau septiņus gadus šļūc pa tām attiecībām, līdz Vils, kas skaidri redz, ka Patriks savu mūžu Lū neprecēs, nolemj viņai to parādīt ar praktisku demonstrāciju. Turklāt ļoti efektīvu – piedāvājot pārvākties pie sevis, jo piebūve tāpat ir tukša un no invalīda jaunai dāmai jau nu nav jābaidās. Tad nu Patrikam ir uguns pakulās, jo, lai gan viņš taču nevarot būt greizsirdīgs uz kropli, kkāda bailīte tomēr izlien – no sevis neaizbēgsi, tā sacīt. Un nu pēkšņi Lū, kas nekur jau nepazudīs, parādās pavisam cita vērtība. Patriks praktiski visas grāmatas garumā ir tāds kā melnā zirdziņa tipāžs, tipa pats ar sevi pārņemts sportists, kura dzīvē bez salātiem un apsēstības ar skriešanas rekordiem un ekipējumu nekā nav. Bet alnis viņš galīgi nav, un, domājams, stipri pirms Lū saprot, ar ko tas viss viņiem beigsies. Un kad beidzas, viņa pati atzīst, ka “viņš vienmēr izrādījās gudrāks, nekā biju gaidījusi”.

Visvairāk šis stāsts ir par mūsu egoismu un bailēm no zaudējuma. Kā Vila ģimene visiem spēkiem turas pie pēdējā salmiņa, cerot, ka Vils samierināsies ar savu mega-zaudējumu un spēs atrast dzīvesprieku arī šādā dzīves konfigurācijā. Negribot zaudēt viņu pavisam, viņi mēģina viņam atņemt pēdējās izvēles tiesības. (Tipa no sērijas “tu nevari mirt, jo kā mēs bez tevis”.) Un pats Vils tikai pie stāsta beigām atveras, lai skaudri norādītu: “Neviens negrib, ka es runāju par savu izmisumu un sāpēm, par bailēm nomirt ar kādu muļķīgu infekciju. Neviens negrib zināt, kā tas ir – dzīvot ar domu, ka tev vairs nekad nebūs seksa, tu vairs nekad neēdīsi paša gatavotu ēdienu, nekad neturēsi uz rokām savu bērnu. Neviens negrib zināt, ka reizēm es jūtos tik drausmīgi šajā krēslā, ka man gribas kliegt kā vājprātīgam, iedomājoties vien, ka jāpavada tajā vēl kaut viena diena.” Un tādi jau mēs visi esam, gribam panākt savu un būt laimīgi. Mājam ar galvu un sakām: “Jā, tas gan ir grūti!”, žēlojam nabaga kopējus, kam tā jānopūlas invalīdu ģērbt, kopt un barot, bet nevaram un negribam pat iedomāties, kā ir tam, kurš sēž tai ratiņkrēslā. Cik lielu daļu no mūsu būtības un pašapziņas nosaka tas, ko varam fiziski izdarīt. Tā nu, sastopoties ar invalīdiem, mokāmies savā neveiklībā un prātojam, vai ar viņu labāk runāt vai tomēr ignorēt? Ja skatīties virsū, tad kā? Vai manā skatienā ir gana daudz līdzjūtības? Vai varbūt vajadzētu drusku vairāk uzmundrinoša optimisma? Vai balss tonis pareizais? Tāda tizla deja. Lai tikai nesajustu un neredzētu izmisumu, kas tepat vien mutuļo.

Vispār Džodžo ar šo stāstu ir pacēlusi ne mazumu tēmu – kas tā kvadripleksija tāda (un ir skaidrs, ka viņa pati, rakstot šo grāmatu, ne mazumu laika ir pavadījusi forumos tāpat kā Lū), kādu dzīvesveidu piekopj aironmeni un kā mēs ģimenēs cits ar citu manipulējam. Varētu domāt, ka tieši bagātie ir tie slikti un aukstie, bet manipulācijas paraugstundu tomēr vislabāk pasniedz Lū vidusslāņa ģimenīte, vnk fascinējoši. Vēl žetons autorei par monētas otras puses parādīšanu, īpaši Kamillas (Vila mātes) un Katrīnas (Lū māsas) stāstos. Žēl tikai, ka tik maz.

Ir grūti tā iemīlēties un visu zaudēt. Un es iemīlējos kopā ar Vilu un Lū. Laikam par to tās asaras. Nu ko, 4 zvaigznes Džodžo, un es noteikti palasīšu arī citus viņas darbus.

“Un tad es izdarīju to – vienīgo, kas man tobrīd ienāca prātā. Es paliecos uz priekšu un piekļāvu savas lūpas viņējām. Viņš vilcinājās tikai brīdi, pirms atbildēja manam skūpstam, un tajā mirklī es aizmirsu visu – simt un vienu iemeslu, kāpēc man nevajadzētu to darīt, savas bailes un to, kāpēc esam šeit. Es skūpstīju Vilu, ieelpojot viņa ādas smaržu, gremdējot pirkstus viņa mīkstajos matos. Pēc mirkļa viss pagaisa un palikām tikai mēs divi, uz salas nekurienes vidū, zem tūkstoš mirgojošām zvaigznēm.”

Un jā, lasot šo grāmatu, es vietām smējos līdz asarām.