Monthly Archives: Oktobris 2013

Mīts par brīvdienām

Standarta redaktors

Rīga – Kauņa – Kos – Kalymnos un atpakaļ

dievīgais

Šobrīd, kad vasara no mums atkal ir atvadījusies uz daudz, daudz mēnešiem (bet ne tik daudz kā Troņu spēlēs – thanks God for small mercies!), ir īstais brīdis sildīties vai nu pie radiatora vai pārceļoties atmiņās uz pērnā gada skaisto, pavasarīgi vasarīgo atvaļinājumu. Devāmies ceļā īsi pirms maija brīvdienām, Rīgā vēl bija drēgns un pelēcīgs, un stundas līdz Kauņai par spīti Baibas runīgumam ritēja miegaini un vienmuļi. Lietuva patiesi daudz neatšķiras no māteszemes, drebinājāmies un gaidījām savu lidojumu uz siltajiem krastiem, vienlaikus ieturoties ar sarūpēto ceļamaizi. Šķiet, ka tā no tautas pasakām ir atkal atgriezusies apritē – kamdēļ maksāt 5 ēras rainim par sažuvušu vai sasalušu sviestmaizi, ja varu paņemt līdzi savu un garšīgu? Ņam ņam. Pirmoreiz dzīvē braucam uz ārzemēm ar savu vīnu, nevis otrādi, jo pa ceļam uz Kauņu tā arī neko neatvērām, bet atstāt mašīnā uz nedēļu arī žēl.

Reiss ir pilns ar leišiem, protams. Un bērniem. Pārāk pilns ar bērniem. Es gluži nepieklājīgi un skaļi izsaku līdzjūtību Baibai, kam bēbis ir blakus. Ups. Tas, kā izrādās, ir letiņu bēbis. Tas gan nemaina manas jūtas pret bērniem lidmašīnā. Atpakaļreisā gan man beidzot viņu kļūst žēl. Mazie nabadziņi, kam spiediena maiņa lidmašīnā vairāk jūtama. Var arī saprast viņu neapmierinātību. Toties es biju šausmīgi apmierināta. Jo, runājot mīļā Bear Grylls vārdiem – “Dzīvojot ar labiem cilvēkiem, daudzas viņu lieliskās īpašības pielīp arī mums.” Un lūk, no Egitas man beidzot pielipa prasme gulēt lidmašīnās. Vienmēr esmu mocījusies ar to, ka nevaru aizmigt lidojuma laikā, bet lidojums pats par sevi ir tik garlaicīgs, ja neskaita pacelšanos un nolaišanos, un retu turbulences gadījumu, ka vienīgā jēdzīgā lieta būtu pasnaust. Bet nevaru. Tb līdz šim nevarēju. Un nu nokrācos gan turp, gan atpakaļceļā. Laime pilnīga.

Turpceļā pēc pamošanās abas ar Baibu nolēmām pamuļķoties ar nikno putnu, ko Baiba šķietami pilnīgi bērnišķīgi bija paņēmusi līdz. Jāatzīst, ka viņa iekaroja bērnu simpātijas ar to. Bet ne Andra. Jo viņam ļoti nepatika putna lidojums lidmašīnā. Ģeniāla ideja, turklāt ļoti gardi nosmējāmies. Es neuzņēmos palaišanu, jo mana šķībā roka garantētu pilnīgi drošu trāpījumu kādam citam, bet arī Baibas metiens eleganti atsitās pret Andra krēsla pagalvi (viņš atradās kādas 7 solu rindas mums priekšā) un ieleca nākamajā rindā. Abas bezmaz mirām aiz smiekliem un slēpāmies aiz krēsliem. Kad pacēlu acis, ieraudzīju Andra dusmās zvērojošo skatienu, un putns lidoja atpakaļ.

Izkāpšana no lidenes svešā valstī vienmēr ir interesanta – nekad īsti nevar saprast, kāds klimats un smaržas tevi sagaidīs. Tā, piemēram, kādā pavasara naktī ielidojot Stenstedā, lidlauks nesmaržoja vis pēc aviodegvielas vai kas nu ir tas, kas lidlaukos parasti smird, bet gan pēc daudz, daudz ziedošiem ķiršiem. Īsts brīnums. Kos lidosta Grieķijā – silti! Bet tā pa īstam siltumu aptvērām, kad nonācām ostā. 15 min un es gāju pārģērbties vasaras autfitā – neies jau izcepties džinsās. Gaidot prāmi, slaistījāmies kafejnīcā, ēdot saldējumu (lielisks!), dzerot kafiju un vērojot kaķus. Kaķi Grieķijā ir atsevišķs stāsts – droši un pašpārliecināti. Atgriežoties Rīgā, mēģināju dažus vietējos uzrunāt, bet tie aizlaidās. Sūra pieredze acīmredzot. Savukārt grieķi gan mīl sevi palutināt. Kaut vai tikai ar glāstu no svešinieka.

minkas

Ostas kafejnīcā un ap to klaiņoja vairāki daudz pieredzējuši minkas (spriežot pēc ausīm), bet neviens nediedelēja. Pēc ierašanās Kalimnos mums uzreiz uzradās draudzenīte, kas arī nekad neko nelūdza, ja nu vienīgi glāstus un labu kompāniju, lai gan mēs dāsni piedāvājām kotletes (galīgi ne sliktas). Nu ok, vienā no pēdējiem vakariem mums izdevās viņu piekukuļot ar spagetti un oregano čipsiem. Citādi viņa mums bija vnk uzticama draudzenīte, kas mani vienu rītu sabiedēja, izlienot no gultsapakšas, skaļi murrādama – nebiju piefiksējusi, ka Egita viņu ielaida istabā – uzlēcu stāvus no gultas.

mūsu draudzenīte

Bērnības traumas atstāj dziļu iespaidu uz cilvēka turpmāko dzīvi. Faktiski – jebkuras traumas. Man, Egitai un Andrim trauma bija Sardīnijas pagrabs (sk. iepriekšējā brauciena aprakstu). Baibai tādas lietas kā laikapstākļi neatstāj traumas. Vai arī viņa visur nes līdzi sauli. Pat naktīs pa purviem skriedama. Braucot uz Grieķiju, nesatraucos par krīzi un nemieriem, bet gan par to, kur dzīvosim – vai nebūs atkal ieberziens kā Cala Ganone. Un atkal es biju tā, kas nodarbojas ar rezervāciju, un atkal mana atbildība, ja viss būs slikti. Neviens jau neko nepārmet. Es pati sev uzlieku standartu. Un tad sevi šaustu gadiem par katru neveiksmi.

Uz prāmja ceļā uz Kalimnos salu turpinājām iesākto piecepienu ostā, līdz ar to galā ierados jau sarkanām rokām līdz pleciem, kas nākamajā dienā lika man kāpt +25 grādos ar garpiedurkņu kreklu (it kā jau tāpat nebūtu pietiekami karsti). Prāmis gan bija apliecinājums, ka uz augšklāja sēž tikai tūristi un kaifo par vēju, sauli, jūru, bet vietējie krāc apakšstāvā – viss jau simtsreiz redzēts. Toties grieķi uz prāmja brauc virsū pat ar saviem motorolleriem – tas ir visnotaļ populārs pārvietošanās līdzeklis, jo ceļi ir šauri un stāvvietas vēl šaurākas.

Ostā mūs sagaidīja (fantastisks serviss) dzīvokļu/viesnīcas/nez-kā-to-saukt saimniece un aizvizināja uz Masuri (Masouri). Pēc kilometrāžas brauciens pāri salai nav garāks par 10 km, bet tie kalni, tie kalni.. Kājām neviens negribētu tos iet. Un vēl ar koferi. Galā mazliet sanāk neērtības ar to, ka mums nav atbrīvots otrs numuriņš, tāpēc mēs ar Egitu pagaidām iekārtojamies pagrabiskā numurā (saldās atmiņas…), bet toties ar plašu terasi ar skatu uz pretim esošo Telendos salu un tukšo baseinu, un saņemam atlaidi par neērtībām. Nais. Atkal nožēloju, ka nolažoju un nenopirku LV končas, ko uzdāvāt, jo mūs tiešām jauki aprūpē. Namiņš atgādina Cūkkārpu – neskaitāmas trepītes, dzīvoklīši bezmaz piecos dažādos līmeņos, laukumiņi un terasītes, virs kurām vijas īstas vīnogas, kas jau ir aizmetušās! Istabiņas ir mazas, bet tur ir viss nepieciešamais – balkoniņš (romantiskām brokastīm un veļas žāvēšanai) vai terase, liela un ļoti laba gulta, skapis, virtuves stūrītis ar plīti (mūsējā gan nestrādā, tāpēc par pavāru kļūst Baiba, un visi vakari tiek pavadīti viņas un Andra istabiņā), ledusskapi un traukiem un wc ar dušu. Cena ļoti demokrātiska, turklāt reizi 3 dienās tiek iznesta miskaste un izmazgāta grīda. Un nomainīti dvieļi! Maza, bet ļoti patīkama ekstra.

mūsu ziedošais namiņš

Pārējie jau pirmajā dienā uzliek kārus skatus uz Telendos salas virsotni, manus protesta pīkstienus neviens nedzird. Ēdam pašceptās kotletes, dzeram līdzņemto vīnu un baudām KARSTUMU. Tiešām kaifs. Šķiet, ka 3/4 no mūsu kompānijas neticēja, ka te būs tik silti. Reāli tropi. Kad vīns beidzas, dodamies meklēt supermārketu, par kuru dzirdēts. Jānoiet gan vismaz 2 km pret kalnu, līdz izdodas vienoties, ka supermārkets Grieķijā ir vienāds ar viena iksa Maxima Rīgā un neko lielāku par to pēdējo redzēto mēs neatradīsim. Iepērkamies un dodamies uz migu. Turpceļā vēl paspējām pielauzt Andri nopirkt piemērotākus apavus (iešļūcenes) un izpētīt alpīnisma inventāra veikalu – labs! Piedāvājums nudien plašs, ne tā kā Sardīnijā, kur ir viena veida ķivere un divu veidu karabīnes.

kaitinošā Telendos sala

Ja pirms šī brauciena man bija ļoti rezervēta attieksme pret Grieķiju, tad šobrīd tā ir ļoti jūsminoša. Taksistu smalkie mersedesi gan liecina par kreditēšanas burbuli, bet apkalpojošās sfēras attieksme pret klientiem ir vnk izcila. Nu jā, taksisti arī ir atsevišķs stāsts. Bet par pārējo – salīdzinājumam ņemšu Itāliju, kur veikali pēc 19 nestrādā, par brīvdienām nerunājot. Nezināji, ka būs slēgts, tad nu mirsti badu. Savukārt Kalimnos pat kāpšanas ekipējuma veikals līdz 22 strādā, tāpat kā barotavas, kur, starp citu, pasniedz tiešām ļoti garšīgu ēdienu (un grieķu tradicionālajā ēstuvē ēdu dzīvē ņammīgākās dolmas, kas noteikti bija tītas tepat dārzā plūktu vīnogu lapās). Pirmoreiz mēs gan ietrāpījām ala italiano vietā, kur vienu porciju mierīgi varētu ņemt uz diviem, ja ne trijiem. Kamēr apcēlām Baibu par viņas nemaz neplokošo spagetti marinara šķīvi, es no sava baroju ielas kaķi (un arī šis nediedelēja – viņš vnk zināja, ka dabūs savu tiesu, vajag tikai prast vakariņotāja redzes laukā nosēsties).

Pirms ierašanās Kalimnos salā neko daudz par to nezināju, pieņēmu, ka tā iztiek uz alpīnistiem un mokās krīzē. Bet izrādās, tā ir viena no bagātākajām Grieķijas salām, kas savu iztiku pelna ar zivju un sūkļu zveju un auglīgajās ielejās audzētajiem dārzeņiem (vasarā) un citrusaugļiem (ziemā). Sūkļi arī ir atsevišķs stāsts – tie tika piedāvāti jau Kos ostā, bet man nebija apjautas, kas tas ir un kāda tā vērtība. Tagad varu raudāt, ka nopirku tikai dāvanām, bet ne sev. Sūklis uz aci izskatās pēc parastās porolona švammes, ko var dabūt Drogās. Tikai forma neregulārāka. Un uz tausti tas pats. Bet kad to samērcē ūdenī (ko piedāvā gudrie tirgoņi), tas pārvēršas par – awwwwwwwwwwww! Kalimnos bija vesels sūkļu veikals, kura noliktavā varēja iemest aci un redzēt maisu maisus ar tiem. Izvēle visiem dibeniem – gan pavisam maziem, gan ļoti, ļoti lieliem.

Bet nu par to, kāpēc vispār te ieradāmies. Kāpt, protams. Ja tā paskatās, neko citu te īsti nav, ko darīt – pludmales maz un akmeņainas (turklāt ūdens maija sākumā vēl auksts), toties klinšu bez gala un malas. Klinškāpšanas tūrisms te ir attīstījies samērā nesen (apmēram no 2006. gada), tāpēc populārākie maršruti nav noslidināti līdz riebumam (kā tas ir dažos pārāk labi pazīstamos Itālijas reģionos). Maršruti aprīkoti labi, marķējums skaidrs un ceļveža kvalitāte vnk ōsam! Labākais, kādu jebkad esmu redzējusi. Tāpat kā ļoti saturīgā un aktuālā mājaslapa – http://climbkalymnos.com. Praktiski visi maršruti ir pieejami, ejot kājām. Ja ir vēlme, var izīrēt motorolleri vai mašīnu (pēdējo mēs izīrējām, lai apceļotu visu salu). Sarežģītība no (pat) 3 līdz 8-9, tā ka ir visām gaumēm un iespējām. Klinšu stāvoklis ideāls – mīlīgi abrazīvas. Kalimnos salā ir daudz grotu, tādēļ arī daudz septiņnieku maršrutu, kur puikām noplēst maikas. Lielākā un laikam slavenākā – Grande Grotta bija redzama jau pa gabalu. Šausmīgi kārojās būt tur un sataisīt ūberkrutas bildes, bet vēl šausmīgāk negribējās kāpt līdz viņai – izskatījās, ka vismaz stundas piegājiens. Mākslas dēļ? Šoreiz noteikti ne. Bet vispār, labprāt atgrieztos Kalimnos, jo viss tur bija pozitīvi, un maršrutu pietiek bezmaz visam mūžam.

Grande Grotta

Bijām apņēmušies, ka šis būs atvaļinājums ar saules baudīšanu, kāpšanu un daudz, daudz slinkošanu. Modāmies nepieklājīgi vēlu, līdz klintīm aizvilkāmies tik pirms pusdienlaika, lai pilnīgi nepareizā stilā pusdienas svelmē ceptos uz sienas. Jāpiezīmē, ka laiks Kalimnos vasarās ir nepārtraukti saulains un karsts – pirmos mākoņus un tos pašus maz ieraudzījām laikam piektajā dienā. Mājup parasti vilkām tā ap sešiem – tur ļoti strauji iestājas tumsa, un priecājāmies, ka krogos ir tiiiiiiik daudz smuku džeku (nu ok, Andrim tas bij vienaldzīgi). Bet, kad mēs ieradāmies krogā pēc vakariņām, tā ap deviņiem, tas bija kā izslaucīts. Dīvaini. Man tikai pēdējā rītā, lielā agrumā braucot prom un redzot rosību miestā, pieleca, ka ne visi ir tādi tūristi kā mēs – lielākā daļa kāpēju iziet uz maršrutiem ap 6-7 no rīta. Un sešos vakarā jau sen ir lejā un vakariņo. Un gulēt iet ar vistām vai jēriem acīmredzot 🙂 Jā, ar džekiem mums kkā galīgi negāja. Vienīgos pusplikņus redzējām dienā, kad apciemojām Telendos salu. Tā vispār bija tāda netaisnība – nevienam nav noslēpums, ka klinškāpšana ir vizuāli baudāms sports 🙂 Un šī mūsu bauda tika nelietīgi noskausta. Liktenis galīgi negribēja mūs savest vienos maršrutos ar tiem seksīgajiem, muskuļotajiem kāpējiem, uz kuriem skatoties, siekaliņa notek… 😦

Runājot par kazām – slavenie grieķu salāti Grieķijā ir tiešām lieliski. Un klintis ir pilnas ar kazām, kas zvana savus zvaniņus un ir visnotaļ ziņkārīgas būtnes, lai arī bailīgas. Vakarā nākam mājās mēs, un iet arī kaziņas, zvanīdamas rindiņā uz savu kūti. Kāpjot līdz maršrutiem, visnotaļ ierasti ir redzēt uzrakstus uz vārtiņiem ar lūgumu kāpējiem tos aizvērt aiz sevis, lai kaziņas neaizklīst. Lai gan tās tāpat pamanās aizblandīties gar šoseju pastaigā. Vēl kalimnosieši lepojas ar īpašo timiāna ziedu medu, ko vāc milzīgi lielas kalnu bites. Timiāns gan tur ir tāds kalnaini ass un smaržo daudz stiprāk, nekā veikalu zorte. Zirnekļi arī tur ir milzīgi lieli. Feee.

maskēšanās

Kalimnos viens miestiņš saplūst otrā, it kā dzīvojam Masuri, bet piecu minūšu gājiena attālumā jau ir Mirtis (Myrties), un vienīgā norāde par to, ka tas ir cits ciems, ir neuzkrītoša plāksnīte ceļa malā. Savukārt Mirtis ir piestātne un cerība noķert kādu laivu uz Telendos salu. Skaidrības īsti nav, tādēļ vienkārši ierodamies kādu brīdi pirms apaļas stundas, pieņemot to kā laivas atiešanas laiku, un mums veicas. Drīz vien sarodas citi braucēji (arī visādi skaistuļi) un dodamies ceļā. Mūsu mazā pieredz mūs pieviļ, jo izkāpjam pirmajā piestātnē, bet laiva aizbrauc tālāk un, kā uzzinām to vakarā, aizved kāpējus tuvāk kāpšanas vietām. Toties mēs dodamies ceļā kājām un, lai gan tas nav tāls, tas vijas augšā un lejā pa kalnainām takām. Galīgi ne mana mīļākā atvaļinājuma daļa. Vēl “labāk” ir tas, ka izrādās – pārējie ir sadomājuši uzrāpties Telendos augstākajā punktā. Kā tad. Takas ir tik stāvas un šļūkošiem akmeņiem bruģētas, ka man uzdod nervi un es atsakos doties tālāk par mazo baznīciņu, kas nez kāpēc ir uztupināta čupas vidū. Palieku tur, pārējie pamet somas (nu, bez somas es varbūt arī būtu turpinājusi kāpt), bet es mēģinu izdomāt, ko iesākt. Pagulēt? Saulē par karstu, ēnā aiz baznīciņas par vējainu. Knosos un pārvietojos reizes trīs, bet jēga nekāda. Pa starpai ierodas kazas papētīt, kas te notiek. Un man jāmirst aiz garlaicības, jo apsolījos Baibai, ka nekur viena nekāpšu (bet bija tuvumā tik kārdinoša grota, ko papētīt.. laikam izskatījos aizdomīga). Pārējie atgriežas negaidīti drīz (skaidrs, ka bez bagāžas un bremzes cits ātrums) un dodamies lejā kko izkāpt. Tur beidzot mēs sastopam pusplikņus un pilnīgi bezkaunīgi tīksmināmies, kas gan ne pārāk patīk mūsu vienīgajam vīrietim, kurš sāk mazliet gražoties. Te mums gandrīz sanāk kļūda ar pārāk vēlu palikšanu salā, bet mums paveicas, ka tiekam laivā, kas atbrauc no šejienes savākt vienu pārīti. Ja mums būtu jāklenderē pāri visām tām čupām arvien ātrāk satumstošajā vakarā, piestātnē būtu labi ja ap desmitiem. Un tad ceri, ka kāds vēl brauks pāri uz Mirtis. Cik saprotams, dīls ar atsevišķu laivu ir visnotaļ tipisks – kāpēji drusku (vai vairāk) piemaksā, un netērē lieku enerģiju, slājot pāri visai salai uz vienu kāpšanas sektoru, bet kapteinim lieka ēriņa. Win-win.

Vienu dienu pavadām laiskojoties un apskrienot salu, pa ceļam neveiksmīgi mēģinot atrast pāris G-punktus. Burvīgākā vieta ir Vathys, kur puišeļi kafejnīcas laukumā spēlē futbolu, kaķi slaistās gar pilnajām zivju kastēm pie zvejas laivām, bet ainava gluži kā no Karību jūras pirātiem. Būtu kaifīgi, ja nebūtu jau no paša rīta par it kā sīkumu sagražojusies. Tas pāriet tikai tad, kad atzīstu, ka dusmojos uz sevi par to, ka dusmojos, jo dusmoties taču ir tik slikti! Todien izbaudām arī nervus kutinošu serpentīnu un pievakarē atrodam Skaisto skatu aģentūras filiāli, kur gan izkāpt paspēj tikai Baiba, bet mēs visi pēc tam draudzīgi noskatāmies saulrietu un simts vakara debesu nokrāsas un sadalām līdzņemto vīnu.

Klinškāpšana patiesībā ir romantiska nodarbe. Jo skati, kas paveras no augšas, ir patiešām burvīgi. Izņemot momentus, kad ir baigais mīziens, un skats no augšas ir vienāds ar šausmām, ko prāts paredz, kad kritīsi no šitās skaistās augšas lejā uz tiem akmeņiem. Kā man bija nolaišanās daļā multi-pitch kāpiena dienā. Bet romantiskākais ir redzēt tos pārīšus, kas kāpj kopā. Un viņiem jau kādus 20 gadus nav 25 gadi. Un nekāpj viņi vairs sešiniekus. Bet viņi kāpj. Un dara to kopā. Sen viens otram ir pieslīpējušies un vada brīvdienas aktīvi, nevis zvilnot kūrortā, sūknējot kokteiļus jau no pusdienlaika un kašķējoties. Nu nav jau tā, ka kāpēji nekašķētos. Neidealizēšu. Bet jūs jau zināt – viņi iedvesmo. Un liek pie sevis novilkt – oooooo…

romantika

Pirmais agrais rīts mums ir prombraukšanas rīts. Izejot uz balkona mani sveicina rīta pelēkā dūmaka un vēl nenorietējušais pilnmēness. Un jā, gribas pagarināt šīs brīvdienas, gribas vēl vairāk saules, laisku brīžu, romantisku brokastu uz balkoniņa, uz klintīm nobrāztu plaukstu un vissaldāko miegu. Labi vismaz, ka vislabākie draugi brauc līdzi mājās. Kuras mūs sagaida ar zaļumzaļu zaļumu un pelēkām debesīm. Nemaz nezināju, ka var tā noilgoties arī pēc apmākušās dienas.

uz atvadām