Monthly Archives: Janvāris 2013

Dubļi, sviedri un misters Dārsijs

Standarta redaktors
Image

Te var redzēt, cik daudz citātu lapiņu esmu salīmējusi lasīšanas laikā 🙂

Visnotaļ padaudz gadus atpakaļ, lasot grāmatu par Bridžitu Džounsu, īsti neuztvēru, kas viņai ir ar to sajūsmu par misteru Dārsiju. Ne jau reālo, bet to no vēl senākas grāmatas. Līdz 2005. gadā uz ekrāniem iznāca jauna “Lepnums un aizspriedumi” versija. O jā, tad es sapratu. Vairs nekādu jautājumu. Misters Dārsijs ir ideāls – kāds nu kurai, bet mani pilnībā apmierināja Metjū Makfeidena (Matthew Macfadyen) attēlotais – garš, glīts, tumšiem matiem, kluss un noslēpumains, ar lieliskām manierēm, labu sirdi, laipns un gudrs. Ak jā, un vairāk nekā mēreni turīgs. Un ja vēl pasmaida, tad vispār ceļi saļogās.

Un te nu stāsts par citu misteru Dārsiju – izturīgu piedzīvojumu meklētāju, dziļu un mīlošu cilvēku ar lielisku humora izjūtu, kas nekaunas no savām asarām un visa pārējā, kas viņš ir.

Mana pirmā saskare ar Bēru Grills (Bear Grills), kas aizķērās prātā, bija radio, ne televīzijā. Viņš viesojās BBC Radio 1 Skota Milsa (Scott Mills) šovā, kas man intervijas sākumā likās īpatnēja izvēle, bet, izlasot Bēra biogrāfiju, saprotu, ka viņš ļoti labi iederas izklaidējošā humora radiošovā. Jo joki un smiekli ir viņa dabā. Tā ka viņam noteikti patika praktiskais joks nākamajā viesošanās reizē, kad viņš tika uzaicināts piedalīties burciņu atskrūvēšanas sacensībā (protams, Bēra burciņa pirms tam tika aizlīmēta ar superlīmi).

Lai nu kā, intervija bija ne pārāk nopietna un tomēr – tik saturīga un tieša, ka man radās interese, kas tas par tipāžu. Pēc tās paķemmēju tīmekli un attapu, kas tas laikam ir tas pats čalis, par kuru man bija stāstījusi māsa – kuram esot raidījums, kurā viņš tiek izmests dažādās ģeogrāfiski sarežģītās vietās, lai meklētu ceļu atpakaļ uz civilizāciju un sniegtu padomus, kā tad izdzīvot šajā ceļā.

Tā nu arī es iesāku skatīties viņa šovu Man vs. Wild, un neesmu vīlusies. Nekas daudz manā galvā gan neaizķeras, atceros vien, ka nevajag turēt pārtiku sev tuvumā, ja apkārt ganās grizli lāči, un apmēram to, kā foreles ķert ar plikām rokām. Cerams, ka šīs zināšanas man nekad nebūs nepieciešamas. Pilnīgi varu iztikt ar mazāk aizraujošiem piedzīvojumiem.

Drīz pēc tam nopirku viņa grāmatu Facing Up, kas ir stāsts par Bēra kāpienu Everestā tikai nepilnus divus gadus pēc izpletņlēkšanas negadījuma, kurā viņš nopietni traumēja muguru. Ņemot vērā manu interesi par kalnos kāpšanu, esmu izlasījusi savu tiesu grāmatu par Everestu. Tās jau raksta gandrīz visi, kam nav slinkums un kas tur kā nebūt ir uztusnījuši, un tomēr, tomēr… Garlaicīgas viņas lielākoties. Beidzot tikai Bēra grāmatā es atradu to, ko meklēju. Noteikti labākais (subjektīvi man) un dziļākais (arī detalizētākais) stāstījums ne tikai par kāpienu Pasaules Jumtā, bet arī par cīņu ar sevi, par ticību un sapņiem.

To, ka viņš sarakstījis autobiogrāfiju, biju piefiksējusi, bet kkā nesaņēmos vēl nopirkt. Līdz nupat Zvaigzne izdeva to latviski. Ja par grāmatas mīnusiem – tie ir divi (plus vēl ļoti gribētos grāmatām drusku draudzīgākas cenas). Pirmais ir subjektīvs, bet man galīgi nepatīk grāmatas vāks – garlaicīgāku bildi grūti piemeklēt. Manuprāt, angļu izdevums ar portretu ir iespaidīgāks. Otrs – grāmatas beigas. Ļoti jau nu sasteigtas. Ņemot vērā, cik daudz bildes grāmatā ir tieši no TV šova laikiem, dīvaini liekas, ka par šo dzīves daļu Bērs praktiski neko nepastāsta. Vai nu grāmata ir pabeigta lielā steigā vai arī tā dzīves notikumu daļa ir atsevišķā grāmatā. Bet tas nemaina faktu, ka šīs grāmatas beigas ir kkādas samuģītas.

Lasīju šo grāmatu un domāju – ja viņš ir reāls, ja viņš ir tiešām tāds, kā var izsecināt no šīs grāmatas, tad es sākšu ticēt brīnumiem. Nudien.

Tik daudz vērtīgu citātu no vienas grāmatas sen nav izbiruši. Un sākas tas viss jau ar stāstu par Bēra vecvectēvu, kura vecvectēvam savukārt pieder vārdi: “Patiesa drosme un maigums iet roku rokā.” Un šķiet, ka šīs īpašības ir saglabājušās dzimtā no paaudzes paaudzē. Jo Bērs vienlīdz aizrautīgi un atklāti izstāsta par nežēlīgajiem pārbaudījumiem SAS  (Īpašie gaisa spēki) atlasē un klapēšanu internātskolā, gan neveiksmēm ar meitenēm, gan saviem sapņiem un to piepildīšanu, gan ticību un paļāvību uz Dievu. Nav daudz cilvēku, kas pārbauda savas fizisko spēju robežas līdz maksimumam, tādēļ ir interesanti, kas ir tas, kas spēj likt viņiem turpināt kustību arī aiz pilnīga izsīkuma robežas, kas ir tas, kas vēl arvien spēj viņos iedegt apņēmību, un ir tas, kas tur viņus pie rokas pat tur, kur viņi ir pilnīgi vieni.

Lai izstāstītu stāstu par sevi, mums vispirms jāizstāsta stāsts par mūsu vecākiem – kas viņi ir, kas viņi bija kopā un par ko esmu kļuvis, pateicoties viņiem. Bērs daudz piemin savu tēvu, ar kuru viņš ir pavadījis pārāk maz (bet nu vismaz lieliska) laika, jo viņam nesaprotamu iemeslu dēļ (smalkais stils, es teiktu) bērnībā ir ticis aizsūtīts uz internātskolu. Un tomēr viņa vecāki ir izveidojuši viņam patiešām cienījamu rakstura bāzi. Man iepatikās šis viņa teiktais par tēvu: “Viņš vienmēr teica, ka dzīvē svarīgākais ir “sekot saviem mērķiem, pa ceļam rūpējoties par draugiem un ģimeni.”” Varu tikai apbrīnot vecākus, kas ļauj savam bērnam izpildīties ar savu dzīvi pēc sirds patikas, atmest malā savas personīgās ambīcijas par to, ka viņam jābūt vismaz ģenerālim vai profesoram, bet atļaut pamest mācības, lai stātos SAS, atļaut vēl knapi atkopušamies testies uz Everestu.. Varbūt tā ir milzīga ticība un paļāvība, ka šis cilvēks patiešām zina, ko grib, un to arī sasniegs. Apskaužami.

Savukārt par māti man visvairāk aizķēra šis: “No viņas es iemācījos dot, pirms kaut ko saņemu, un ļaut naudai būt kā upei – ja mēģināsi to aizsprostot (t.i., pārāk pieķerties naudai), tad ūdens kļūs stāvošs un sasmacis, un tava dzīve ieaugs sūnās. Ja ļausi straumei plūst un atdosi lietas un naudu, kad vien spēsi, tad upe un balvas plūdīs tavā virzienā.
Man ļoti patīk atziņa, ko viņa reiz izteica: “Ja šķiet, ka krājumi ir izsīkuši, ātri atrodi kaut ko, ko vari atdot.” Tas ir Visuma likums – lai kaut ko labu iegūtu, vispirms kaut kas labs ir jāatdod. (Un tas, protams, attiecas arī uz mīlestību un draudzību.)” Lai gan pati sevi uzskatu par devīgu, pieķeru sevi, ka tomēr žņaudzos daudz un bieži. Vispirms tu man, tad es tev, bet, kad kļūsim draugi, nu tad es dāvāšu vairāk un biežāk. No sērijas – nekas tā nenostiprina ticību cilvēkiem kā priekšapmaksa. Bet pati šo priekšapmaksu nemaz tik dāsni nedāļāju. Lasot šo grāmatu, aizdomājos, ka varbūt tāpēc arī pēcapmaksa kkā iekavējas.. Vajadzētu kādureiz uzsmaidīt kādam, pirms viņš vai viņa uzsmaida man.

Atgriežoties pie kalniem.. Arī par tiem te bija runa, protams. Sākot ar bērnībā izkāptām klintīm ar tēvu, tad kkas ar skautiem, tad neskaitāmi skrējieni SAS pārbaudījumos pa Velsas kalniem un purviem. Un Everestu, kurā kāpt bija kā “bieza sīrupa kalnā, nesot uz muguras cilvēku, kas mēģina iebāzt tev mutē sasalušu zeķu pāri. Jauki.” Jā, sapnis par Everestu ir daudziem. Bet cik daudz ir to, kas tiešām var uzsvempties tajā čupā? Maksātspēja vēl negarantē rezultātu. Vismaz ne šeit. Un lasot par to, cik grūti to izdarīt ir cilvēkam ar SAS sagatavotību, galīgi zūd ilūzijas par to, ka komerciālajos reisos uz Everestu biezos vnk uzvelk virsotnē. Beigu galā tikai tu pats vari vai nevari sevi tur uzvilkt. “It takes courage, faith and chocolate cake to climb Everest.” (Šis citāts gan no grāmatas Facing Up.) Starp citu, alpīnistu stāstījumi par piedzīvojumiem kalnos gandrīz nekad neatbild uz praktiskas dabas jautājumiem (kas ir sevišķi aktuāli iesācējiem) – kā jūs tur guļat, ko ēdat, ko velkat mugurā un jā – kur šajā bildē ir redzama tualete? Un Bērs tieši un precīzi atbild vismaz uz pēdējo jautājumu 😀 Jā, ceremonēties kalnos īpaši nesanāk, tas gan.

“Mūsu sasniegumus visvairāk ierobežo neticība sev.”  Un šī grāmata mani tiešām iedvesmoja. Dažādos veidos. Gan atgādinot par to, ka cilvēkam vajag sapņot (nevis tikai sev pragmatiski atkārtot – tas nu tiešām nav iespējams, tā ka nav ko sacerēties), ka sapņus vajag piepildīt, mērķtiecīgi uz to strādājot, ka ir jāapzinās savas spējas un pašiem jāveido sava dzīve, jāīsteno savi sapņi un jālepojas ar sevi. Kaut vai klusiņām. Kaut vai tikai pie sevis. Un Bērs Grills? Es viņu apbrīnoju. Jā. Jo te nu ir cilvēks, kas piepilda savu sapni. Dzīvo saskaņā ar saviem principiem, dara to, kas viņa sirdij tuvs. Un ticiet man – viņam ir lielisks stāstnieka talants – nosmējos līka, lasot šito gabalu, gan par tiem praktiskajiem jokiem, ko viņš izpildīja kopā ar tēvu, gan par arestu par publisku atkailināšanos, gan karstajiem, bet neveiklajiem skūpstiem. Vislabāk jau ir pasmieties vispirms par sevi pašam 🙂

Ar šo citātu es nedaudz atkārtošos, bet tas ir tik patiess, ka ir atkārtošanas vērts. “Ja tagad cilvēki man jautā, kāpēc man patīk kāpt kalnos, atbilde nav adrenalīns vai gandarījums par paveikto. Kalnos var izjust īpašu saikni starp cilvēkiem, kādu ir grūti atrast ikdienas dzīvē. Man patīk tas, ka kalnos mati un drēbes kļūst nekārtīgas, ka kalni pieprasa atdot sevi visu, liek pūlēties un cīnīties. Tie iedvesmo cilvēkus atbrīvoties no garīga saspringuma, smieties par muļķībām vai klusi sēdēt un vērot saulrietu vai ugunskura liesmas. Šāds biedriskums rada brīnišķīgas attiecības starp cilvēkiem, un tās parasti ir ļoti stipras.”

“Finish is always just after the point at which you most want to give up.”

P.S. Mani komplimenti tulkotājai! Labi pastrādāts!