Monthly Archives: Janvāris 2012

Sardīņu lietus

Standarta redaktors

22.04.-03.05. 2011.

Rīga-Oslo-Cala Gonone (Sardīnija)

Lai gan ceļojumam esmu sākusi kravāties patiešām laicīgi, zinot savu tendenci čammāties, pēdējā dienā vairākas reizes paniski kko iekrauju koferī un izkrauju ārā. Svēršanās notiek, bet svari nav īsti uzticami, tādēļ labāk iekraut mazāk. Beigās, protams, izrādījās, ka pusi vasarīgo lupatu varēju atstāt mājās, bet kas gan to varēja zināt. Būtu labāk gumijniekus ņēmusi. Vai kaut vai maiņas kedas.

Lidostā, protams, notiek kontrolsvēršanās un ekipējuma pārkravāšana no viena pie otra. Tā arī nesaprotu, kā džeki ierakstās limitā vēl ar piedzīvojumu nedēļas inventāru – hidrām utt.

Lidojums uz Oslo izvēršas jautrs, mēs esam patiesi neciešama publika. Toms dodas uz lidmašīnu ar ķiveri galvā un patur to tā visu lidojumu. Ne tikai droši, bet arī aizņem mazāk vietas. Dzeram vīnu un piesmejam visu lideni. Nabaga norvēģi. Bet viņi jau nezina, ka, kamēr viņi dusēs mājās, savās siltajās gultiņās, vairums mūsējo briest ne pārāk jautrai naktij. Daži pārnakšņo mistiskos Oslo lidostas stūros, daži salst teltī, daži atrod namiņu bērnu pilsētiņā un tur atvadās no daļas ekipējuma.

Mūsu bariņš, kam vecums klāt un kauli stīvi, dodas uz tuvumā esošo hosteli. Ceļš ir samērā garš (kamēr apmet loku ap lidostas teritoriju), bet sarunas jautras. Pats hostelis ir vnk udivīlis. Tepat kaimiņos Zviedrijā 3-zvaigžņu viesnīca pat nav tādā līmenī. Mēs, meitenes, bezkaunīgi izmantojam dzimuma priekšrocības un iekārtojamies 2vietīgajos numuriņos, kuri pat sastāv no 2 istabiņām, vēl tur ir virtuves stūris ar visiem iespējamiem katliem, pannām un traukiem un duša. Un vēl mīksta, silta gulta ar baltiem palagiem. Kruta. Lielākais pārsteigums ir latviešu meitene reģistratūrā, kas mūs sagaida patiešām laipni. Atšķirībā no inkvizīcijas nākamā rītā, kas, mums nākot brokastīs, sāk pratināt, kas mēs un ko mēs, un beigās vēl pārmet, ka mēs esot par daudz apēduši. Pardon, nezinājām, ka ir ierobežojumi. Pie visa vainojam Uldi, kas ir notiesājis pārāk daudz olas.

Oslo vispār ir silts kā dienvidos, bērzi saplaukuši, nākamajā rītā tik feins, ka vari kaut sauļoties. Varbūt tas arī būtu bijis lietderīgāk, ņemot vērā, ka lidene tikai pēcpusdienā. Bet nu arī lidostā laiks netiek velti tērēts, gluži neviļus tiek atrasts izcils jaunzēlandiešu vīns, kas garšo pēc ogām. Vienam tās šķiet jāņogas, citam ērkšķogas, citam vēl kādas. Lai vai kā, garšo izcili, un vēl pāris reizes ejam uztankoties, tā ka uz nākamo pārlidojumu dodamies jau ar ieliktu bāzīti. Māsters kko īd par dzeršanas un kāpšanas nesaderību, bet no sava malciņa tomēr neatsakās.

Ielidojam Sardīnijā vēlu un, protams, pārsteigums, pārsteigums! – mūsu itāļu šoferis nav ieradies. Māsters kkur pazūd, nekas nav skaidrs, visi nesakarīgi čupojas pa lidostu, mēģinot saprast – pacietīgi gaidīt vai mest vien somas kaudzē. Drudžaini apskrienam lidostu cerībā atrast kādu atvērtu vinotēku, veikalu, jebko, bet ir vēls, un viss ir ciet. Atliek vien bruņoties ar pacietību un gaidīt, kad dārgais italiano beidzot atbrauks mums pakaļ.

Kkā to laiku nositam – cits guļ, cits lasa, vēl bariņš skatās filmu. Lidostā daudz izklaides nebūtu arī, kad visas bodes vaļā, par to vēlreiz pārliecināmies atpakaļceļā. Bet nu beidzot mūsu busiņš ir klāt, kkā nebūt saspiežamies, jo somu ir daudz, un dudinām prom. Žēl, ka brauciens notiek tumsā, tikai atceļā pēc nedēļas izdodas izbaudīt patiešām skaistās ainavas. Vienīgais bonuss – serpentīns naktī, kad skatam lejā paveras līcis un izgaismotā Cala Gonone. Fantastiski skaisti! Blakus Egita miedz ciet acis, jo izrādās, ka viņai serpentīns galīgi ņe aļo un ne ar „fantastiski”, ne „skaisti” viņu neiekārdināsi.

Man visu vakaru nejēdzīgais stress, ka mēs kavējam, un mums tak tie izīrētāji jāsatiek. Dzīvoklis esot pie supermarket Europa. Hell knows, kur tāds ir. Uzrakstu sms, ka mēs būsim pie kempinga, un ceru, ka varbūt mikriņa šoferis vai vismaz kāds kempingā mums paskaidros, kur jāiet. Bet, par laimi, izīrētāji ir gana žēlīgi un atbrauc mums pretī, pēc tam ceļu rādot, lēnām dudinot mums pa priekšu. Izrādās, ka viss ir ļoti tuvu, un pati Cala Gonone ir mazs miests, kur nav pat, kur apmaldīties. Tas priecē. Jo no kartēm pirms tam neko lāgā nevarēja saprast.

Visas brīvdienas mani urda jautājums – no kā tie cilvēki te pārtiek? Viena viesnīca, daži pārtikas veikali, daži suvenīru veikali, viens dzelžu (inventāra) veikals, padsmit ēstuves. Ko ziemā? Acīmredzami, ka te dzīve pa īstam iekustas tikai vasaras sezonā, kad sabrauc atpūtnieki, tūristi, kāpēji. Beigās man, protams, pielec – tā arī pelna – izīrējot dzīvokļus, no tā arī tad ziemu izvelk. Kas izskaidro komforta trūkumu.

Itāļu vannasistabas risinājumi arī ir stāsta vērti. Līdzšinējā pieredze mani jau darīja uzmanīgu. Šoreiz bija pavisam labi – dušā var iet tikai tad, ja paspēj tikt tur pirmais, pēc tam ūdens gāžas tikai verdošs (pirmajam ir tā visnotaļ vēsi), noregulēt neko nav iespējams. Štrunts par dušu, galvenais jau, lai mājā ir bidē, vai ne? To mēs draudzīgi nokristām par kāju vannu un ignorējam.

Tas arī ir galvenais brauciena vīliens – mūsu pagrabs. Nu ok, lielāks vīliens ir sakainais laiks, gandrīz katru dienu līst, kas nozīmē, ka ir ne pārāk silti, ir slapjas visas vietas, jo ne visas jakas ir labi ūdens izturīgas, nemaz nerunājot par kurpēm. Un arī slapjas klintis nav nekāds baigais kaifs. Protams, stilīgi – uzkāp, izsmel lieko ūdeni no aizķeres un baksties tālāk.

Nonākam savā miteklī un – njaaaa. Vēl arvien atceramies to kā „pagrabu” – auksts, mitrs, nemīlīgs. Vienīgais mierinājums tajā, ka kempingā ir tikpat auksti un mitri, tikai šaurāk un divreiz dārgāk. Taisni vai cemme par tiem trim, kam sarunāju mitekli kopā ar mums, bet šamiem tika otrais stāvs – silti, sausi un uz balkona viss skaisti žāvējas, kamēr mūsu terasē saule (kad vispār ir) iespīd vien uz pāris stundām. Un vēl viņiem ir Jānis, kas taisa visvisādus gastronomiskus brīnumus, un, kamēr mēs brokastīs ātri aprijam pa sviestmaizei un dažreiz skata pēc 10 minūtes palaiskojamies uz terases ar kafijas tasi, jo esam taču dienvidos, 2. stāvā ik rītu notiek “dzīres ar 16 dažādiem sieriem”. Bet žēlabām par virtuves priekiem nav pamata, jo mums ir Toms, kas kā Bear Grylls pat uz plikām klintīm atradīs, ko paēst, un vēl piedevām to visu pagatavos ar kkur garāmejot plūktām garšvielām un tik garšīgi, kā nav pat smalkākajos restorānos. Un nav īsti iespējams salīdzināt Jāņa karamelizētos bumbierus un Toma pašķerto astoņkāji.

Tante, kas mums izrāda pagrabu, ar milzīgu lepnumu rāda uz kkādu kēksveidīgu iepakojumu un mēģina kko ieskaidrot. Es saprotu, ka neko nesaprotu. Viņa grib, lai piemaksājam? Nē? Ko tad? Laikam tikai jāpriecājas līdz, ka viņa, pērkot visus mūsu pasūtītos pārtikas krājumus, na haļavu ir dabūjusi to kēksveidīgo. Ko arī ar prieku apēdam un noskalojam ar tēju un dodamies uz saviem pagraba numuriņiem gulēt.

Jaukais klimats ārā un iekšā rezultējas ar konkrētāko saaukstēšanos. Klepus tāds, ka plaušas lec ārā, bet pārējie smīkņā un sauc mani par diloņslimnieku. Te nu bija došanās uz dienvidiem ar cerību uzlabot veselību. To es atgūstu tikai pēc pāris nedēļām LV salīdzinoši sausajā un pat siltajā klimatā.

Pirmajā rītā pamostos agri, nekas vēl nenotiek, Līga uz mikroskopiskas uguns jau pusstundu mēģina uzvārīt rīta kafiju. Paņemu fotoaparātu un noeju līdz jūrai, kas ir rokas stiepiena attālumā. Rīts ir dūmakains, viļņi vienmuļi šļakstinās un pludmale ir sasodīti akmeņaina. Itālija. Būtu mums viņu klimats.. Būtu mēs kā tāda Dominikāna, tikai bez palmām, toties ar baltām smiltīm. Ūdens gan ir auksts, kas ir vēl viena vilšanās, jo bija plāns šajās brīvdienās atklāt peldsezonu.

Pirmā diena arī nes pirmās atklāsmes par to, ko vajadzēja vai nevajadzēja vilkt. Māstera arguments Rīgā par garajām biksēm bija „Nu, ja jūs vēlaties līdz ceļiem nosauļotas kājas…” Būtu labāk teicis, kā ir – „Nu, ja jūs vēlaties kājas līdz ceļiem asinīs un ērkšķu atstātās rētās..” Bet nu jau par vēlu. Pēc nedēļas kājas izskatās kā no Kriminal Inform. Jau pavisam drīz nāk arī sapratne par to, kas tad īsti ir ūdensizturīga jaka, cik tā (ne)iztur un kā apģērbt somu tā, lai viss tajā esošais neizmirkst līdz vīlītei. Daži ir sagatavojušies ne pa jokam, piemēram, Māsteram ir līdzi pat lietussargs, lai gan viņš apgalvo, ka šādu laiku Sardīnijā piedzīvo pirmo reizi (lietussarga esamība mani par to nepārliecina), daži (es tai skaitā) pārāk optimistiski. Nu neko, dzīve izmāca.

Pirmajā vakarā, protams, gribas arī īpašās vakariņas. Džeki izskatās apmierināti ar opciju – mājās vārīti makaroni, bet mums, meitenēm, tā vien gribas iziet pa promenādi. Promenāde gan nav īpaši gara, un pēc nodefilēšanas turp un atpakaļ nolemjam palikt vietā, kas vizuāli liekas krietni pārspīlēta – otrā stāva terase ar jūrniecības atribūtiem, stūres ratu un tā. Bet vīlušās neesam – viesmīlis mums ir onka tā ap 50, īsts saulstariņš, tēlo milzīgu pārsteigumu, ka šīs bellas ir klinšu kāpējas (it kā te citas vispār apgrozītos), māca mums, kā pasūtīt ēdienus no menu pa itāliski. Pats baigi laimīgs, mēs arī. Meičas mani apceļ, ka es tikai izliekoties par kautrīgu, bet tik flirtējot ar šamo. Un par ko ne? Tāds onkulīts tak ir pilnīgi nekaitīgs. Pēc pāris dienām onka mūs ierauga uz ielas, māj un sauc – Ciao! Taisni vai žēl, ka neaizgājām pie viņa otrreiz. Itāļu virtuve vilties neliek – picas ir plānas un garšīgas. Tiesa, pārāk lielas, tāpēc tiek izsaukti papildspēki, kas tiek galā ar to, ko nevar meitenes, pirms tam, protams, nolasot visas neēdamās lietas – sēnes, svešas zivis un citas šausmas, ko patērē sievieši.

Staciju treniņa dienā man uznāk panikas lēkme, kad man liekas, ka viss ir pārāk stāvs un bez drošināšanas te vispār nevar pat nostāvēt, tikai krist uz mutes lejā. Kamēr visi pārējie knibinās ap staciju izveidi vnk kedās, es jau velku klinšu kurpes, jo tās vismaz man šķiet, ka neslīd. Nu un kas, ka noplēsīšu kurpes. Jaunas kurpes nopirkt ir vieglāk, nekā jaunu degunu. Līdz dienas beigām gan tas atiet. Un tad, kad pati kāpju ar apakšējo, lai veidotu staciju, pusceļu uzkāpju bez drošības punktiem, jo ir taču neģēlīgi lēzens (šī puse tiešām bija lēzenāka), un te “tāpat nav nekur, kur kko iebakstīt”. Māsters apžēlojas un parāda man stacijas vietu, jo manu noskatīto jau paspējis nospert Uldis. Es gan ne vella nesaprotu, kur viņš redz tos trīs punktus, bet nu beigās kkāda stacija sanāk, visa sasaite ir tikusi augšā un lejā, un plāns ir izpildīts. Tikmēr ir pienācis vakars un pār līci pārklājusies rožaina saulrieta sega.

Šī ir arī diena, kad notiek paraugstunda ar lidojošo akmeni. Kad atskan bļāviens: “Akmens!”, pirmajā brīdī neaptveru, kas notiek, tikai pēc mirkļa ieraugu galvas lieluma akmeni, kas lido diezgan izteikti mūsu virzienā un pamanās piezemēties uz vienas sasaites virves, pārcērtot to gandrīz pavisam, tā karājas vien dažos diegos. Kkādā apstulbuma mirklī man liekas, ka to ir uzrīkojis Māsters, lai mūs pamācītu, bet tad saprotu, ka viņš nekad tā neriskētu, jo tur varēja tā nepaveikties.. Šis notikums visus nedaudz satricina, bet diena turpinās bez starpgadījumiem.

Līdz šai treniņdienai nespēju aptvert, kā var uzticēties kkam tik netaustāmam kā stacija. Mistiskiem trīs punktiem, kas, cerams, gana kārtīgi ir iebakstīti klints spraugās. Tikpat labi es varētu turēties arī pie Svētās Trīsvienības. Dienas beigās gan ticība ir parādījusies. Vismaz stacijai. Cerot, ka tās būvētājs bijis centīgs. Nāk prātā epizode no lekcijām, kad Māstera prezentācijā ir bilde ar staciju, un no zāles atskan jautājums: “A kur šeit ir stacija?” Njā, viņa tāda netverama lieta.

Nākamais lielais pārbaudījums ir Cepumiņa diena. Multi-pitch kāpiens trijnieku sasaitēs. Rīts sākas ar drāmu, kad pēkšņi izceļas pārtikas dalīšana iz sērijas “tas ir mūsu sasaitei”, drusku apvainošanās un cepiens. Pie sevis vainīgi domāju, ka varbūt mēs puikas par daudz esam apkrāvušas līdz šim, viņi nes ūdeni kā kamieļi, bet mēs tikai sviestmaizes. Bet nu, ja kādam kas grūti, var jau pateikt, nevis pēkšņi ieslēgt kkādu sacensības režīmu. Tipa mēs te mēģinām Dienvidpolu sasniegt pirmoreiz.

Cepumiņš ir ļauns. Maršruti ir dažādi. Mums sanāk laikam visgarākais piegājiens līdz savam. Pirmais posms vēl tīri ok, tikai drusku stress, ka Toms iztērē gandrīz visu virvi līdz stacijai. Un pati stacija ir vnk kretīniskā vietā kkādā ērkšķu krūmā. Tāpēc vēl jo kaitinošāks liekas 2m augstāk esošais plaukts, uz kura pat gulēt divi varētu, kur nu vēl 3 stāvēt. Kā saules stars ziemā parādās Māsters. Un paziņo, ka tālāk mums jākāpj, lūk, tur, nevis tur, kur mums izskatās vieglāk. Vēlāk gan tika paskaidrots, ka “vieglajā” maršrutā ir par daudz dzīvo akmeņu.

Norādītais maršruts ir nelādzīgs. Toms kāpj pa priekšu un lamājas, kas nav labs rādītājs. Jo viņš ir superzellis. Visu var un viss padodas. Stiprs un veikls. Ar bažām domāju, kas sagaida mūs, dūdiņas. Nekas labs. Es reāli ieberžos tajā debilajā plaisā, lamāju Māsteru visādiem vārdiem, dīvainā kārtā gan iz latviešu, nevis ierastās slāvu leksikas. Pirksti un stilbi driskās, gandrīz pazaudēta klinšu kurpe, bet Grūdmūs-Velcjūs kkā tiek līdz nākamai stacijai. Kur var sēdēt vnk karaliskā sēdēklī – pa kreisi ieleja, pa labi ieleja. Fantastisch. Tik vien ka tikt līdz turienei. Sadalām kristīgi uz trijiem vienu Mars, kas paslēpies Egitas somā, un dodamies tālāk. Vienīgais, ka kalnu vējš nejauki kož svaigajās rētās. Bet varbūt dezinficē, kas zina.

Tālākais jau viss liekas salīdzinoši īzī-pīzī. Galā nonākam pēdējie, kad gandrīz visi jau ir nolaidušies lejā. Sapozējam dažām bildēm, tipa smaidām un tā, lai gan vispār vairs neko negribas, pat muti vaļā vērt. Kalnu kazu kāpšanas talants ir nenoliedzams, jo tās tiek visur, spriežot pēc tā, ka viņu kakas arī ir visur. Pašas kazas redzējām tikai pāris reizes, lai gan viņu zvaniņi bija dzirdami bieži. Pienāk arī mūsu kārta laisties lejā. Brīnos par sevi, ka bez liekas tielēšanās varu laist lejā, ja vēl oktobrī nevarēju atmuguriski izkāpt pa Aldara otrā stāva lodziņu, jo bija pilnīgs mīziens. Jāatzīst, ka tajā ziņā jau esam labi sagatavoti.

Plānotā pēdējā kāpšanas diena atceļas, jo jau no agra rīta gāž kā no spaiņa. Egitai rodas izcila doma aizbraukt ar busu uz tuvāko miestu. Dodamies gan drusku tālāk – uz Nuoro, kur arī līst, viss ir pelēks un slapjš, bet tik un tā pavadām superīgu dienu, vienkārši klaiņājot apkārt, paķemmējot bodes un dzerot garšīgo itāļu kafiju. Mēģinot mani sasildīt, Egita uzcienā mani ar Ūnikumu, bet arī tas nelīdz, un nākamo, tiešām pēdējo, pārcelto kāpšanas dienu izlaižu. No rīta pēc piecelšanās galva kā čaiņiks. Saprotu, ka kāpējs no manis tikpat nebūs un aizeju atpakaļ uz auksto, mitro gultu, kur nopampstu līdz pusdienlaikam. Ārā burvīga saulīte, izkaru mūsu mitrās lupatas žāvēties un aizeju uz pļažu pasildīties, jo, kolīdz ieeju mūsu pagrabā, tā sāku klepot. Vilinājums nopeldēties nežēlīgs, bet ko nu es – es tak tipa slima, tipa kāpt nevaru, galviņa reibst, bet aukstā jūrā peldēties – nu tas jau nekaitēs. Atkal nostrādā “ko par mani padomās” un turpinu tikai žāvēties saulē.

Pēdējā vakarā Toms uzrīko mums beidzamās kulinārās izvirtības, pēc tām puiši izrādās, noraujot kreklus un laužoties ar rokām, tiek kravātas somas un marķētas virves ar āža palīdzību. Ir jautrība un sarunas, un pavisam aizmirstas plāns uztaisīt dažas Cala Gonone nakts bildes, tā arī palieku bez tām. Bet to atsver viss cits, kas ir bijis – pirmā pavasara pelde dzidrā un zilā jūrā, viena karsta diena pie dzeltenām klintiņām ar drūmām diagnozēm (tu dabūsi ādas vēzi!), saldējums un sarunas uz mola, vīna dzeršana uz vientuļas klinšu plāksnes, karaliskās kāzas, astoņkājis, kas gribēja apēst Elvisu, bet beigās pats tika apēsts, James Franco ar savu nogriezto roku un arī kāda dzimšanas diena. Draugi noteikti teica pieminēt itāļu saldējumu. Jā, tas arī bija. Daudz.